Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mūsu saruna paredzēta Operā Zigmara Liepiņa kabinetā – intervijas rītā iedomājos, ka nekad neesmu bijusi Operā «no otras puses», tāpēc ātri uzcepu banānmaizi sālsmaizes vietā. Zigmars Liepiņš no ciemkukuļa atsakās, jo no saldumiem atturas, bet smaidīgi nosaka: «Varbūt vēlāk vienu gabaliņu… Vai šī ir tāda kā pielabināšanās?» Nuja, es saku, ne jau katru dienu intervija ar Operas priekšnieku! Smejamies, ka pavisam bez kukuļiem nevar, un – pirmās tikšanās ledus ir lauzts!
– Kā jums sākas darba diena?
Citi lasa
– Ceļos deviņos, pusdesmitos. Esmu vēlais cilvēks, gulēt eju ap diviem naktī, uz darbu nāku ap pusdivpadsmitiem! Jo vakari ieilgst – izrādes beidzas vēlu, reizēm ir jāpasēž ar māksliniekiem. Man nav reglamentēts darba laiks, nereti tieši vēla vakara stundās, kad visi ir prom, es varu arī kaut ko rezultatīvu padarīt.
– Zināt, pirmais iespaids par jums kā Operas priekšsēdētāju man ir tāds ļoti relaksēts. Varbūt kļūdos?
– (Smejas.) Nē, jūs nemaz nekļūdāties! Jo viss, kas mani te satrauca pirms gadiem četriem, kad sāku strādāt Operā, ir sakārtots, esam nomierinājušies. Protams, visādi brīnumi atgadās, bet tik lielā kolektīvā tas ir normāli. Man ir izcili kolēģi! Abas dāmas, valdes locekles, sešas arodbiedrības, visas sfēras ir sadalītas, katrs dara savu darbu, mēs labi satiekam, un mums nav skandālu.
– Tiešām? Nu sakiet, kā tas ir iespējams kolektīvā ar 600 cilvēkiem?
– Tas ir iespējams! Es ļoti aizstāvu savu iekšējo loku, uzskatu, ka svarīgākais dzīvē ir ģimene un tuvākie cilvēki. Un šobrīd mani tuvākie cilvēki pēc ģimenes ir Operā. Mākslā vienmēr būs viedokļu sadursmes un šādas tādas intrigas, bet ir svarīgi, lai visa tā virtuve neparādās uz āru.
Mēs jau skatītājiem pasniedzam kūku, bet to, kā tā tiek cepta, paturam iekšējā lokā.
Es nekad neizteikšos par kolēģiem nelāgā gaismā… Ko es domāju pie sevis, tā ir cita lieta (smaida), bet man viss nav jāpauž skaļi un publiski.
– Vai pats pašlaik kaut ko komponējat?
– Nē. Šis laiks nav tam piemērots, man gluži vienkārši tā laika nav!
– Jums ir tā, kā dzirdēts par komponistiem, – tas motīvs, tās notis, tā mūza nāca, un man vajadzēja sēsties rakstīt, plīst vai lūst…
– Mūzas… Starp citu, manas lauku mājas sauc Mūzas! Un arī sievas Mirdzas aģentūru sauc izklaides aģentūra Mūza, tā ka tās mūzas mums visriņķī ir. Bet, ja nopietni, man ir citādi – ja kāds pasūtītu mūziku filmai vai tamlīdzīgi, tad es droši vien ņemtos un rakstītu. Bet neviens neko nav pasūtījis, un arī iekšējā pasūtījuma sajūtas man nav, tāpēc pašlaik neko nerakstu.
– Bet vai galvā jums neskan kaut kādi motīvi, nedungojas melodijas?
– Nē, man nekas neskan galvā (skaļi smiekli). Tā varētu iedomāties, ka komponistiem visu laiku kaut kas skan galvā… Varbūt citiem arī skan, man ne. Man ir jāuzvelkas kaut kā, lai sāktu komponēt. Godīgi varu pateikt, ka pasūtījuma darbi man nav bijuši – visus savus darbus, izņemot vienu, ko man pasūtīja Prezidenta kanceleja (Kapteiņa stāsti par godu Latvijas 90. jubilejai), esmu rakstījis tāpēc, ka man pašam to gribējies. Tā es uzrakstīju Lāčplēsi, tā arī Parīzes Dievmātes katedrāli, Turaidas Rozi. Arī Adatu un Vadoni – tāpēc, ka gribējās pašam.
– Un tomēr – kas notika, kas pamudināja sākt?
– Ar Adatu bija tā – gribēju to darbu rakstīt, un cauri, varētu teikt, ka tas bija mans iepriekšminētais iekšējais pasūtījums. Izgāju uz ielas ar ideju un domāju, uz kuru teātri iet piedāvāt. Nacionālais teātris tuvāk – gāju uz to. Bet doties uz Kultūrkapitāla fondu un lūgt naudu projektam vai kādu grantu operas rakstīšanai – tas nav man. Naudu vienmēr esmu pelnījis citur.
– Kā izvēlējāties tekstu autorus? Daudzām jūsu kompozīcijām autors ir Kaspars Dimiters, kāpēc?
– Atskatoties atpakaļ, viss noticis likumsakarīgi. Ar Kasparu esam pazīstami kopš jaunības laikiem – man bija mazliet pāri divdesmit, Kasparam padsmit, mēs braucām uz Murjāņiem pie viņa vecākiem uzspēlēt kārtis – tas bija humora un dauzīšanās pilns laiks. Gāja gadi, Kaspars sāka rakstīt dziesmas, es tikko biju kļuvis par Modo vadītāju, un man nebija dzejnieka. Dažām dziesmām vārdus pat uzrakstīju pats… un ar šodienas skaidro saprātu, nē, patiesībā es jau tolaik sapratu, ka tie ir kaut kādi murgi (gardi smejas).
– Vai varat minēt kādu dziesmu, kur ir jūsu dzeja?
– Labāk ne, kam interesē, var mēģināt pameklēties internetā (atkal smiekli). Dagnija Dreika kaut ko uzrakstīja, bet mums nelīmējās kopā… Tad palūdzu Kasparam uzrakstīt vienai dziesmai vārdus – viņš to izdarīja, un tapa skaidrs, ka viņš perfekti saprot, ko es daru muzikāli. Tā sākās mūsu sadarbība un tapa vesela rinda dziesmu. Pēc tam Kaspars uzrakstīja vārdus filmas Vajadzīga soliste mūzikai, vēlāk piedāvāju viņam rakstīt Lāčplēsi, bet to viņš negribēja, teica, ka pasaku nerakstīšot. Tad to liktenīgi piedāvāju Mārai Zālītei, kura piekrita.
Bet interesanti – kad pēc desmit gadiem Māru uzrunāju Parīzes Dievmātes katedrālei, viņa atteicās…
Un uzrakstīja Kaspars Dimiters! Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, tā, lūk.
Arī ar Adatu bija stāsts. Es biju izlasījis amerikāņu grāmatu Skaistuma karaliene, kuras autore, lai iepazītu narkomānu vidi, sāka lietot heroīnu un iefiltrējās starp narkomāniem. Un es piedāvāju Kasparam Dimiteram uzrakstīt libretu. Viņš iesāka, bet nepabeidza. Tad mums radās domstarpības ar režisoru, abi ar Kasparu toreiz apvainojāmies, tā arī darbs palika nepabeigts.
Pagāja pāris gadi, un man likās, ka tomēr jāatgriežas pie tēmas, kas sabiedrībā ir bēdīgi aktuāla.
Bet Dimiters vairs negribēja atgriezties pie šā darba, bet ieteica tikties ar Andru Manfeldi, kura bija uzrakstījusi grāmatu Adata. Uz tās bāzes tapa viņas librets un mana mūzika.
– Sakiet, ko domājat par ažiotāžu ap Dziesmusvētkiem, biļetēm un tā tālāk?
– Ja man ļautu lemt, Dziesmusvētkiem vajadzētu būt bez maksas, brīvā dabā, bez šoviem. Kori dzied, publika sēd zālītē, klausās… Sāk ap trijiem dienā, dzied līdz saulītes rietam un netērē naudu par prožektoriem. Dzied, kad grib dziedāt, un klausās, kas to patiešām grib. Bez visiem apskaņojumiem, pastiprinātājiem, ārprātīgiem ieguldījumiem estrādes pārbūvē… Bet es savu viedokli šajā jautājumā esmu jau paudis krietni sen, toreiz man teica, ka esmu jucis, taču joprojām esmu tajās pašās domās.
– Jums abiem ar sievu Mirdzu vairāk nekā 40 gadu kopdzīve. Patiešām – bez kaislībām un strīdiem?
– Kā nu ne, strīdējušies esam gan, bet par tām kaislībām… Nu, nevaru iepriecināt ziņkārīgos, nav mums tāda neirastēniķu dzīve, nav mums tādu kaislību! Sāksim ar to, ka neesmu jau nekāda Dieva dāvana, īpaši agrāk jaunībā… Esmu gana paštaisns, cīnītājs par savu taisnību (bet tas neattiecas uz darbu!), varu plēsties un skandalēties.
Es varētu sarakstīt krājumu par to, kas ir nepareizi valstī, politikā…
Ja es kādreiz rakstīšu grāmatu (un man ir tāds plāns), tā būs interesanta, man šķiet.
Bet, atgriežoties pie attiecībām ģimenē, viss ir sievietes rokās – vai būs mūžīgie pārmetumi, asaras un strīdi vai arī sadarbība un sapratne. Paldies sievai par pareizo pieeju.
– Jums nekad nav iepatikusies neviena cita sieviete?
– Nevaru apgalvot, ka nav. Ir, protams! Bet, ja esi veģetārietis, tas jau nenozīmē, ka nedrīksti pašķirstīt grāmatu par gaļas ēdieniem… Man vispār sievietes patīk, tur neko nevar darīt! Bet – nē. Ne tā, nekas nav bijis traucēklis mūsu kopdzīvei. Galvenais, ka visu dzīvi esam bijuši pašpietiekami. Tikko vēl desmit dienas bijām divatā ceļojumā – un man nepietrūka neviena cita cilvēka.
– Ikdienā dzīvojat Rīgā, bet brīvdienu māja jums ir Ģipkā. Esmu Ģipkā reiz bijusi, atceros ļoti skaistu, klusu liedagu.
– Jā, liedags ir izcils, tīrs un kluss. Mūsu māja ir pašā ciema malā, un pats ciems jau arī nav nekāds lielais. Tikai viena līka iela, un tai pat nav nosaukuma, vietējie to nodēvējuši par Desu ielu… Ģipkā dzīvojamies jau vairāk nekā astoņpadsmit gadu, pirms tam mums bija māja Pitragā, bet tur nevarēja jūru redzēt.
Man pat nevajag ļoti iet uz to jūrmalu, bet redzēt jūru man vajag.
Horizontu. Turklāt ne jau vasaras jūra ir tā skaistākā, nē… Rudens jūra ir tā īpašā, mainīgā un bagātā. Man arī piejūras skarbā daba šķiet tā skaistākā, ar smiltīm, skujām, mazajiem nabadzīgās augsnes audziņiem.
– Kā jūs vislabprātāk atpūšaties, kad esat noguris?
– Beidzamos gados atpūsties man prasās – tomēr gadi dara savu. Ir divi dažādi novecošanas aspekti – garīgais un fiziskais. Atceros savu tēvu, kurš nomira 82 gadu vecumā. Mums bija ļoti tuvas attiecības, tēvs arī zināmu laika posmu vairāk audzināja manu dēlu, jo man pašam nebija laika. Viņam līdz pat pēdējai dzīves dienai bija skaidrs prāts. Viņš mēdza sacīt, ka iekšēji jūtas tāpat, kā divdesmit gados, tikai nevar uz rokām skatīties, tās tādas veca cilvēka rokas… Šādi tādi vecuma aspekti parādās arī man – biežāk gadās, ka neatceros kādu uzvārdu, neatceros, kur noliku brilles, tāpēc labāk karinu tās kaklā.
– Ak, tad tas ir praktisks risinājums! Domāju, ka varbūt jums tāds stils…
– Nē tak… Vienkārši ērtībai, lai nav jāsaliek vairākas brilles dažādās vietās – ja nevar atrast vienas, paņem citas. Es aizmāršību uztveru ar zināmu humoru, tāpēc arī saku, ka laikus jāpamet aktīvā darbība, lai nav tā, ka iznes ar kājām pa priekšu.
– Vai jums ir kādi veselīgi ieradumi ikdienā?
– Veselīgi ieradumi? Hmm, es jums teikšu Čērčila vārdiem: katru dienu vairāki viskiji, pāris cigāru un, kas ir ļoti nopietni, – nekādas fizkultūras! (Smejas.) Ja nopietni, jā, mēdzu uzpīpēt. Iedzeru arī, tiesa, stipros dzērienus mazāk, bet vīnu gan. Vairāk sarkano, mazāk balto.
– Bet nekādas fizkultūras, ja?
– Nu, nē, es aizeju šad tad, kad jūtos ierūsējis, pamīt kādu velotrenažieri, pēc tam pirtiņas, baseins. Neēdu saldumus toties! Cukurs man drusku paaugstināts, tāpēc tikai retu reizi ļaujos saldumu kārei. Bet tā kāre, par laimi, nav nekāda lielā – vispār es esmu čili, asu ēdienu un sālījumu mīļotājs.
– Varbūt arī čili audzējat savā siltumnīcā?
– Jā, man ir viena ļoti aso čili piparu šķirnīte, šķiet, saucas Uguns mēle. Bet vai zināt, kas mani kaitina restorānos? Īpaši eksotiskās ārzemju valstīs, kur mani uzskata par balto plukatu, kuram nevar dot tos asākos ēdienus un atnes tādu vāji piparotu zupiņu… Nē tak, man vajag asu! Esmu pieradis pie diezgan lielas asuma pakāpes. Un, starp citu, esmu pārliecināts, ka asiem ēdieniem nav saistības ar kuņģa kaitēm, ar kuņģi man viss ir kārtībā.
– Vēl jau runā, ka asi ēdieni rada problēmas ar vēdera izeju, veicina hemoroīdu rašanos…
– Nu, par šito es jums pastāstīšu, kas jādara. Jāņem piemērs no arābiem, no viņu pieejas personīgajai higiēnai. Pag, es tagad domāju, kā šis temats ierakstīsies mūsu pieklājīgajā sarunā…
– Domāju, ka ierakstīsies tīri cilvēcīgā aspektā!
– Labi, varu izstāstīt detalizēti. Proti, dibenu vajag nevis slaucīt, bet gan mazgāt, turklāt pēc katra tualetes apmeklējuma. Tur jau tā lieta, ka tas asums no čili nonāk līdz pat vēdera izejai un sakairina to, un tas rada labu vidi visādiem iekaisumiem.
Neesmu, protams, profesors Danilāns, bet tas ir no pieredzes – vajag mazgāties!
Lūk, un tāpēc arābu valstīs visās tualetēs līdzās podam ir arī rokas duša. Mūsu publiskajās tualetēs gan ar mazgāšanos ir sarežģīti… Nu tā, īsumā! Šķiet, ka vēl nevienam žurnālam par dibenu mazgāšanu neesmu stāstījis. Laba tēma sarunā ar Operas vadītāju, vai ne?
– Nekādas vainas! Varbūt jums ir vēl kāda veselīga atziņa? Citronūdeni dzerat no rītiem? Putras ēdat?
– Dzeru citronūdeni, jā, patiešām! Un par putrām – labi, ka pavaicājāt, jo es ēdu tādu brokastu putru, kādu daudzi latvieši noteikti neēd.
– Kāda tā ir?
– Tā ir auzu graudu putra jeb teikšu oriģinālo nosaukumu irish oatmeal steel cut. Nejauši pagaršoju to reiz Amerikā un biju patīkami pārsteigts – ka auzu putra var būt nevis tāda pļura, bet garšīgs ēdiens, katrs graudiņš uzkožams. Tas nozīmē, ka auzu graudi ir nevis saspiesti un izvalcēti par pārslām, bet gan smalki saskaldīti. Bet pie mums nevarēju tādu atrast, tāpēc pasūtu amazon.com. Šajā putrā ir par 30 % vairāk šķiedrvielu, kas ir visnotaļ veselīgi, vienīgi jārēķinās, ka ilgāk jāvāra vai arī jāiemērc vai jāaplej laikus.
– Lasot intervijas ar jums, sapratu, ka laikam neesat tāds cilvēks, kas ļoti nomokās ar dzīves jēgas meklējumiem?
– Nē, bet dzīves galveno jēgu saskatu pēctecībā. Man ir bērni, bērnu bērni, priecājos, ka izauguši labi, jēdzīgi cilvēki, kas atraduši sevi. Ir tas teiciens, ka vīrietim savā mūžā jānosit čūska, jāiestāda koks un jāizaudzina dēls. Nu, dēls man ir, čūsku es nesitīšu, bet koka vietā man ir tomāti… (Smaida.)
– Jā, jūs esot jau pāris gadu aizrāvies ar tomātu audzēšanu. Vai piekrītat tam, ka, strādājot dārza darbus, lieliski izvēdinās galva no visādām problēmām?
– Bez šaubām! Audzēt tomātus – tas ir tāds latviešu fenomens, vājprāts labā nozīmē. Man aug arī gurķi, redīsi, kinza un citi zaļumi. Mazmeitiņu varam pacienāt, kad atbrauc ciemos, ar zirņiem. Vispār mani dabā un arī dārzā visvairāk fascinē dzīvības rašanās. Vienalga, vai tas ir bērns, kas tiek ieņemts (un nekad nevarēšu beigt brīnīties par to, kā no divām šūnām rodas cilvēks!), vai tā ir sēkla, kas dīgst. Tieši nupat, marta beigās, man uz palodzes izdīga pirmie tomātu stādi.
– O, jūs pats audzējat arī stādus?
– Jā, man ir piecas mīļas šķirnes, kuras gribēju audzēt atkal – protams, ka es varētu nopirkt tos stādus, zinu, kur un ko, bet… izdomāju, ka pamēģināšu pats. Ievācu sēkliņas, sasēju un gaidu. Tāds prieks, kad pirmie uzdīga! Šito mazo štruntiņu, tomāta sēkliņu, tu ieliec kūdrā, un tur tā atdzīvojas. Brīnums!
– Kuras ir jūsu mīļākās šķirnes?
– ‘Delišes’, ‘Milda’, ‘Zebra’, ‘Stokdeils’ – jā, es neaudzēju hibrīdus, mani tie neinteresē! Man patīk kolekcionāru šķirnes, turklāt es jau pamatā neaudzēju ēšanai. Nē, nu, protams, mēs ēdam savus tomātus, bet galvenais mērķis ir audzēšana, tas process. Jo tas, ko es ieguldu, audzējot pats, jau nav naudā samērāms – es tak par to naudu varētu sapirkties tomātus tirgū! Bet tas ir cits stāsts. Man svarīgs ir process, to es izbaudu un tajā smeļos spēkus.
