Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Uz interviju viņš atbrauc draudzīgs, liels un lācīgs un vēlāk savā video sekotājiem iesmej, ka sieva torīt likusi nomazgāties, lai nav jākaunas, jo braucot taču uz sieviešu žurnālu!
Paskatoties Žiga videorullīšus, izjūtas ir pretrunīgas. Nu rupeklis! Par ko viņu īsti mīl? Vai tiešām biezie vārdi ir tie, kas piesaista sekotāju tūkstošus? Taču šopavasar iznākusī jau ceturtā sērijas Žiga ceļojumi grāmata Kolumbija un Ekvadora pāris mēnešos, tāpat kā iepriekšējās, uzrakstīta citā, daudz tīrākā valodā. Arī intervijā viņam pasprūk tikai pāris krāšņāku formulējumu.
Tas ir lauķa tēls!
Rodas sajūta, ka šis cilvēks ir īsts divdabis: viens ir zinošs un daudz ceļojis Liepājas skolotājs, otrs – lecīgs, rupjš un, šķiet, mūžam mazliet iedzēris tips. «Es neteiktu, ka esmu divdabis, vienkārši ir tēls, kuru spēlēju. Taču es nemainu savu būtību – brīdī, kad taisu video, esmu tāds. Ja kāds nespēj to pieņemt – tā nav mana problēma,» Žigis uzsprakst. Un viņam ir stāsts, kā šis tēls pirms gadiem trim atnāca: «Mēs ar sievu lidojām mājās no Skotijas, un lidostā rindā stāvēja citi latvieši, tādi īsti lauķi. Viena tante skaļi stāstīja otrai, kā apciemojusi savējos Anglijā: «Un tad mani kaut kur aizveda, visu dienu braucām, un tur man rāda kaut kādus sūda akmentiņus!» Viņa bijusi uz Stonhedžu, kur es sapņoju aizbraukt, un tie viņai ir kaut kādi sūda akmentiņi! Mēs ar sievu rēcām līdz asarām. Vēl jau ir čomi, kas brauca uz pasaules hokeja čempionātiem un bieži nemaz no viesnīcas neizgāja, katru dienu pālī. Tad es sāku to parodēt un paņirgt par tāda tipa ceļotājiem. Paklausījos, kā runā zemākā slāņa publika, un sāku iepīt tos vārdiņus. Aizgāja tāds zemās klases bazārs, man likās nenormāli smieklīgi, un es sapratu, ka citiem arī patīk. Tā man tas tēls radās.»
Citi lasa
Tagad viņam ir 69 tūkstoši sekotāju Facebook un vēl pa 30 tūkstošiem Youtube un Instagram kontos. Influenceris! Lielais skaitlis esot salasījies negaidīti: «Skatos – tik daudz sekotāju, johaidī, pa kuru laiku!? Bet ir arī tādi, kas atnāk tikai tādēļ, lai komentāros kaut ko ied…» Ahā, tās rupjības no tēla tomēr pielīp gan? Tāpat arī dzērāja reputācija. «Sākumā tēls bija tāds, ka es visu laiku esmu pālī. Bet dzīvē izdzeru labi ja glāzi alus nedēļā,» Žigis smejas.
«Atzīšos, ka neko gudru tur nestāstu! Stulbi tas ir, bet smieklīgi! Kvalitatīvs bulšits.»
Un kā ar atbildību?
Popularitāte nozīmē arī atbildību. Ja influenceris vienā laidā mētājas ar trīsstāvīgajiem, indīgi izsakās par masku valkāšanu un tēlo, ka sēž pie auto stūres reibumā, – vai kāds tūkstotis cilvēku arī neizdomās darīt tāpat? Vai Žigis kādreiz ir apzinājies, ka ir atbildīgs savu sociālo tīklu sekotāju priekšā? «Es nejūtos atbildīgs. Cilvēkam jāmāk atšķirt, kur es ākstos. Ja aktieris filmā tēlo fašistu, tu taču viņu uz ielas par to nebakstīsi? Ja ņem nopietni manu tēlu un tāpēc brauc piedzēries pie stūres – tad tu esi bezatbildīgs stulbenis! Ir jāizvērtē! Es aicinu domāt, es vienmēr saku: domājiet!»
Žigis spriež, ka daļa sekotāju, protams, vienkārši iesmej kopā ar viņu. Bet ne visi. «Ja viņš mani satiktu dzīvē, piedāvātu iet iedzert un es pateiktu: «Vecīt, es nedzeru,» – man liekas, es viņa pasauli sagrautu! Jo viņš no manis sagaida to maķ-peremaķ un to, ka visu laiku būšu pālī. Jelgavā man bija stāstu vakari par ceļojumiem, biļetes izpārdotas. Un tajos vakaros man vispār nebija neviena lamuvārda. Atnāca arī tāda puišeļu kompānija, jau iesvilpuši, bet pēc kāda laika piecēlās un aizgāja: ai, pasākums vecām tantēm! Bet manus video skatās bērni, skatās omes, un katrs atrod kaut ko savu – tas savā ziņā ir fenomens.»
Bieži divatā ar sievu
Žigimanta popularitāte sākās ar ceļojumiem – viņš ir apceļojis kādas 70 pasaules valstis, arī tālas un eksotiskas. Viņš prot gan atrast labus un lētus lidojumus un naktsmītnes, saplānot savus braucienus, gan ļauties notikumiem un neiespringt. Ceļojumu nepatikšanas Žigis dēvē par parafīniem, bet tādos īstos parafīnos, ja neskaita mazu apšmaukšanu, viņš nekad nenonākot, jo, par spīti savam bravūrīgajam tēlam, ceļo prātīgi: «Man ir ļoti laba sestā maņa – jūtu, kur tālāk nevajag iet. Griežos apkārt un dodos projām. Klausu, ja vietējie saka, ka kaut kur nevajag iet.» Ir bijušas pāris jocīgas situācijas, kad liekas – par mata tiesu izsprukts.
«Hondurasā paliku pie kādas meitenes koučsērfingā, bet nākamajā dienā pēc manas aizbraukšanas pie tās pašas mājas ģimenes acu priekšā nošāva viņas brālēnu.
Argentīnā dzīvoju pie vienas biezās ģimenes, un viņi vakarā aizvēra vārtus un palaida pa sētu elektrību. Izrādās, nesen kaimiņiem caur vārtiem iztriekusies smagā mašīna ar bruņotiem bandītiem.»
Vēl man vajag finansiālo drošību, tāpēc nekad nenotērējos līdz pēdējam centam – ja nu kaut kas notiek!
Ceļojumos man baigi nepatīk netīrība – nevis nabadzības radīta, bet apzināta. To es nevaru pieņemt. Un vēl man noteikti nepatīk, ja viss ir iepriekš saplānots un kāds izdomājis manā vietā, arī braukt tikai pa tūristiskām vietām man liekas stulbi.»
Žigis savos viģikos, kā pats tos dēvē, parasti rada iespaidu, ka ceļo kā vientuļais vilks. Taču tā gluži nav – bieži vien aiz kadra ir sieva, kuru viņš mīļi dēvē par lauveni: «Sievu ņemu līdzi tur, kur nevarētu būt nepatikšanu. Bet, piemēram, uz Centrālameriku es sievu neņemtu, jo tur ir riskanti, tur pašu var jebkurā brīdī novākt.»
Žigimantam ir divi bērni, Tomam ir 18, Evitai 15 gadu. «Abi nenormāli patstāvīgi, viņus jau sen var vienus atstāt mājās – paši gatavo ēst, māk māju sakopt, iekurināt,» lepojas Žigis. «Meita reizēm mēdz palaisties ar mācībām, bet – ko es teikšu, ja biju tāds pats?»
Pandēmija padarīja par rakstnieku
Žigimanta grāmatas ir ceļojumu apraksti – vienkāršs cilvēks vienkārši ceļo pa tālām un diezgan eksotiskām zemēm, sīki apraksta savu ceļotāja ikdienu, mazliet iesmej un palaikam cenšas drusku apšmaukt tos, kuri varbūt būtu apšmaukuši viņu. Bez literāriem dziļumiem, bet vienkārši un saprotami.
Rakstniecība sākās laikā, kad pandēmijas dēļ robežas bija slēgtas un ceļot nevarēja – ienāca prātā doma apkopot iespaidus no beidzamajiem ceļojumiem. Pirmā grāmata bijusi mazliet eksperiments. Tad atklājies, ka grāmatu labprāt pērk, un tagad ir jau četras! «Beidzot esmu atradis veidu, kā varu dzīvot ar savu hobiju. Varu ceļot un rakstīt, un nav jādomā, kur vēl piepelnīties. Tas atpelna manas izmaksas, dod iespēju apgādāt ģimeni un iespēju doties nākamajā braucienā. Un tas man tiešām patīk!»
Skolēniem savējais
Grūti iedomāties soctīklu anarhistu Žigimantu klases priekšā, tomēr tā ir taisnība. Tagad gan no skolotāja darba palikusi tikai astīte, maza slodzīte kā vēstures skolotājam, lai pavisam neaizmirstu iemaņas. Vairs negriboties būt piesietam skolai.
Par skolotāju Žigis esot kļuvis gandrīz nejauši: «Rīgā biju ieguvis kultūras darba organizētāja un tūrisma gida izglītību, tad iestājos Liepājas Universitātē mācīties tūrismu, bet man likās, ka līmenis ir zems, tāpēc gadu nomācījos un pārgāju uz vēsturniekiem – mani vienmēr interesējušas vēsturiskas un ģeogrāfiskas tēmas.» Jauniešiem Žigis esot savējais, viņam nereti izstāstot to, ko citiem skolotājiem nestāsta, visi kopā pasmejoties. Bet viņš varot arī sadot pa ausīm, ja vajag.
Par kādu naudu skolotājs varējis apbraukāt 70 pasaules valstis, lai arī cik demokrātisks būtu ceļošanas veids? «Ienākumi man ir dažādi. Rīkoju pasākumus, reizēm novadu kāzas. Piedāvā arī kaut ko reklamēt, bet tur esmu izvēlīgs – beidzamajā laikā esmu atšuvis trīs reklāmas. Es nereklamēšu kazino, politiskās partijas un alkoholu, vienīgi vietējā brūvējuma alu varētu. Un tagad man tīri labi iet ar grāmatām!»
Žigimants uz interviju ieradies ar pasenu fordiņu un tikko ģimenes ceļojumiem esot nopircis arī lietotu busiņu – viņam neesot svarīgi zīmēties, ne ar mašīnu, ne vispār. «Manā bērnībā mēs bijām ļoti nabadzīga ģimene. Es kautrējos iet uz skolu, jo vienkārši nebija kurpju vai tās bija salīmētas ar izolācijas lenti. Nav jau mirstamā vaina, bet es, pusaudzis, baigi slikti jutos. Tad izdomāju, ka negribu, lai tas kādreiz dzīvē atkārtotos man vai bērniem. Bija laiks, kad strādāju trijos darbos un dzīvojām no rokas mutē, bet tagad ir brīži, kad man pietiek.
Esmu sapratis, ka negribu būt arī biezais.
Pelnīt naudu pelnīšanas pēc man liekas stulbi. Ja šim brīdim pietiek, tad nav ko trakot,» viņš uzskata.
Ar unikālu vārdu
Bet džinkstošais vārds Žigimantam ticis, jo laikā, kad viņš dzimis, ģimene tēva darba dēļ dzīvojusi Lietuvā, turklāt mammai ir lietuviešu saknes, tāpēc vecāki izdomāja dot lietuviešu vārdu. «Man bija pusotra gada, kad atbraucām uz Latviju, un jau sešu gadu vecumā es brīvi runāju latviski, krieviski un lietuviski. Tagad nākusi klāt angļu, kaut ko vervelēju spāniski un vāciski – man ir tāds ceļojuma izdzīvošanas komplekts,» stāsta Žigis. Viņš sevi mēdz dēvēt arī par Žigimantu fon Krēsliņu – titulu fon esot piekabinājis tāpat vien, prieka pēc.
Beidzamajās nedēļās viņa sociālajos tīklos gozējas Meksikas fotogrāfijas, jo – Žigis atkal ir projām! Skaidrs, ka būs grāmata arī par Meksiku.
