Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta 2015. gada 16. decembra žurnālā Ieva.
Jaunībā sapņojāt, ka reiz uzstāsieties kopā ar komponistu Jāni Lūsēnu, bet tagad viņš speciāli jums raksta dziesmas.
Kad satikos ar Jāni Lūsēnu, viņš jau bija Vissavienības nozīmes slavens komponists, bet es – tikai parasts vidusskolnieks. Loģiski, ka tādā situācijā no viņa pozīcijām ir ļoti viegli pakļaut, no manām – pakļauties. (Smejas.) Padomju laiks bija raksturīgs ar to, ka katram komponistam bija «pielaulāti» dziedātāji. Es tiku «pielaulāts» viņam. Ielēcu gan aizejoša vilciena pēdējā vagonā, jo mūsdienās tas tā vairs nenotiek. Jā, nenoliegšu – manas lielās skatuves gaitas sākās, pateicoties viņam.
Gadu gaitā mūsu sadarbība te pārtrūkusi, te atkal veidojusies.
Ja komponists raksta konkrētai balsij, tā ir liela privilēģija. Bet nekāds dižais dziedātājs jau es neesmu – parasta balss. Vienkārši notikušas tūkstoš dažādas sakritības.
Jūs šobrīd koķetējat?
Liekot roku uz sirds, varu teikt: dziedāšana nav mana sapņu nodarbe. Lai gan tā sagādā arī prieku un baudu, bijušas neskaitāmas reizes, kad esmu vēlējies dziedāšanu mest pie malas. Fiziski smaga nodarbošanās, kas zināmā mērā palīdz veselībai. Lai gan profesionāls dziedātājs es neesmu, tāds hobiju līmenis. Redz, neesmu vēl pametis – vājš raksturs. (Smejas.)
Baidos izklausīties pārāk pazemīgs vai paškritisks, bet, arī vadot radioraidījumu «Kultūras Rondo» un televīzijas raidījumu «Nacionālie dārgumi», esmu diletants. Man jāsaka tāpat kā Maksimam Gorkijam – mana dzīve ir mana universitāte. Turklāt kultūras joma mani interesē, ir patīkami strādāt šo darbu, – vai var vēlēties ko vairāk, kā ikdienā satikties, sarunāties ar gudriem, talantīgiem cilvēkiem? Iedomājieties – viņi mani uzklausa pilnīgā nopietnībā un pat atbild uz maniem jautājumiem! Vai tas nav interesanti?
Briesmīgais instruments
Diez vai vājš ir jūsu raksturs, jo jūs bērnībā esot gribējis spēlēt vijoli. Acīmredzot esat uzspiedis vecākiem savu gribu?
Es? Vijoli spēlēt? Vai jūs prātīga?! Kādos īslaicīgos posmiņos varbūt arī gribēju to spēlēt, bet vispār jau ne. Kad stājos Siguldas mūzikas skolā, gribēju spēlēt ģitāru, bet bērnu mūzikas skolā tādus izlaidīgus mūzikas instrumentus nepiedāvāja, skolotāja uzskatīja, ka tuvākais radnieciskais instruments ir vijole, un iespieda man to. Vijoles dēļ nepatīkami brīži bija ne tikai man un manai ģimenei, bet arī mūsu kaimiņiem. (Smejas.)
Vijole ir briesmīgs instruments, to paciest ir ļoti grūti.
Daniils Bulajevs (jaunais vijolnieks no Latvijas, kas tiek uzskatīts par brīnumbērnu, piedalījās arī koncertā Dzimuši Rīgā – A. M.) tiešām uzskatāms par brīnumbērnu – viņš apgalvo, ka vijoli spēlē no laba prāta un ka viņam tas ļoti patīk. Bet tādas parādības ir reti. Vairāk nekā deviņdesmit deviņi procenti vijolnieku, kas spēlējuši no bērna kājas, izgājuši šausmu ceļu. Pierādīts, ka vijoles spēle cilvēkam liek ieņemt vispretdabiskāko pozu – roka burtiski jāizvērš, jāizlauž uz otru pusi. Spēlējot čellu, kas ir ļoti radniecisks instruments, rokas tomēr atrodas daudz dabiskākā pozīcijā. Tāpēc vienīgais, ko varu teikt: vijoles spēle – tas ir sarežģīti, ļoti mokoši un ārprātīgi nepatīkami dzirdei. Kad iemācās, tad gan ir skaisti. Es sapņoju, ka gan jau kādreiz iemācīšos… Perfekta vijoles spēle ir mans sapnis.
Kā man pietrūkst, lai tā notiktu? Katru dienu vienas diennakts. Es cenšos, bet… Vājš raksturs, divas darbavietas, un jādzied dažādu komponistu rakstītas dziesmas. (Smejas.) Atrast kaut vai divas – tas ir minums – stundas dienā, lai paspēlētu vijoli, nav viegli.
Man daudz kam pietrūkst laika, bet esmu apņēmības pilns izbrīvēt visām svarīgākajām lietām laiku. Visvairāk – vijolei.
Vecākiem bija plāns jūsu dzīvei, ja reiz sūtīja mūzikas skolā?
Iespējams, mūzikas skolā mani sūtīja tāpēc, ka tētis senāk spēlēja akordeonu. Mani vecāki bija absolūti vienkārši, pieticīgi cilvēki. Arī Latvijai atgūstot neatkarību, viņi neietilpa tai kategorijā, kas atgūst īpašumus. Ja uz savu bērnību skatos šodienas acīm, saprotu, ka vienīgais plāns bija izdzīvošanas plāns. Toreiz man šķita skaisti, ka ejam uz mežu lasīt riekstus, avenes. Tikai nesen mamma izstāstīja, ka tas vienkārši bija nepieciešams izdzīvošanai. Bet tā jau tolaik dzīvoja daudzi.
Es no bērnības neatceros nevienu reizi, kad mums kaut kā trūktu.
Tagad saprotu, ka mamma vārīja «zaptes», marinēja gurķus, raka kartupeļus ne tikai tāpēc, ka vajadzēja, bet arī tāpēc, ka viņa mīlēja.
Tāpēc nevaru iedomāties, kādas būs mūsdienu bērnu atmiņas. «Kā mani vecāki par mani rūpējās – katru vakaru «Rimi» pirka man austiņu…» Tās tomēr nav salīdzināmas lietas.
Vienīgie brīži, kad nekā nebija, bija studiju gados, bet tur varēju vainot tikai savu izlaidīgo dzīvesveidu. Tad, ja kaut kas parādījās, tas tika ļoti ātri likvidēts. (Smejas.)
Patiesību par tēvu nezinu
Kādā pavisam senā sarunā ieraudzīju vienu vienīgu teikumu par to, ka jūsu tēvabrālis ticis izsūtīts. Tas nozīmē, ka represijas skāra arī jūsu ģimeni.
Tēvabrālis bija vienīgais, kas tiešā veidā izsūtīts. Nevēloties iedziļināties detaļās, varu pateikt, ka mana tēva dzīves gājums vispār tika slēpts līdz 1996. gadam! Nevis līdz 1991. vai 1992. gadam, bet vēl krietni ilgāk. Tas ir ļoti zīmīgi. Tas nozīmē, ka bailes viņā bija iedzītas ļoti dziļi. Patiesību nezināja neviens, ja nu vienīgi tēva mamma, kas nu jau sen mirusi.
Mamma ar tēvu laulībā nodzīvoja vairāk nekā piecdesmit gadu un arī neko nezināja. Tas bija šausmīgs laiks, ko tikai nesen pats apjautu. Kopā ar Dzintru Geku devos braucienā pie tā dēvētajiem Sibīrijas bērniem. Biju pārsteigts, sastopot tur ne tikai latviešus, bet, piemēram, korejiešus, kas arī tikuši izsūtīti. No Korejas uz Kazahstānu! Izsūtīja visus – krievus, latviešus, lietuviešus, igauņus… Elle zemes virsū. Ļoti uzkrītoši bija tas, ka neviens vispār negrib par to runāt, negrib neko stāstīt. Kazahstānā atradu savus asinsradiniekus, savas māsīcas, kuras neko, itin neko nevarēja izstāstīt par savu tēvu, manu tēvabrāli, izņemot to, ka viņš strādājis par grāmatvedi un bijis cienījams cilvēks. Par izsūtīšanu reizēm esot prasījušas, bet viņš neko nav stāstījis. Cilvēki, kas pārdzīvojuši šausmas, nestāsta par tām, negrib atcerēties. Cilvēks nav bijis sava likteņa lēmējs un nav vēl šobaltdien. 9. maija un 16. marta svētkos redzam, ka pāridarījums joprojām dzīvo ļoti spēcīgi. Un to mēs nevaram pārvarēt.
Par sevi varu teikt: es arī to nepārvarēšu. Zinu, kas notika ar manu tēvu, ar tēvabrāli. Var stāstīt pasaciņas par piedošanu, par aizmiršanu… Tas nav iespējams, pāridarījums mīt zemapziņā.
Reiz sarunājos ar Māru Zālīti, kas dzimusi Sibīrijā, un viņa negrib uz turieni braukt. Viņai pašai pat īsti nav skaidrs, vai viņai tur riebjas vai viņa vienkārši negrib neko atcerēties.
Piedošana ir ar varu sev uzspiežama?
Tas būtu pareizais ceļš, pa kuru iet. Tas būtu normāli – piedot. Aizmirst nevar, bet ir jāpiedod. Ja mēs sevi pieskaitām pie Eiropas civilizācijas un kristiešiem, vismaz elementārās pamatvērtības būtu jāievēro. Kaut vai pieklājības dēļ.
Ko jums pašam nozīmē piedošana?
Neatdarīt ar ļaunu. Domas… Man grūti pateikt, ko darīt ar tām. Kaut gan kristīgā ticība skaidri norāda, ka grēkošana notiek arī domās. Reizēm lielākoties domās. Es vēl tik stiprs neesmu, lai varētu savas domas uzvarēt. Bet vismaz cenšos izpildīt to minimumu – neatdarīt ar ļaunu.
Kad bijām jauni, dzīvojām kopmītnēs un viens no mūsu biedriem bija mācītājs. Skaidri atceros sarunu, kur kāds viņam vaicāja: kāpēc kristiešiem jābūt tādiem muļķiem – sit pa vienu vaigu, bet tu vēl pagriez otru? Tik tālu par to aizrunājāmies, ka eksperimenta veidā arī izmēģinājām pagriezt otru vaigu. Fiziski tas vispār nav iespējams! Ja es jums sitīšu ar labo roku pa kreiso vaigu, pamēģiniet pret mani pagriezt arī labo, – tas nav iespējams. Tāpēc pareizais ceļš ir pagriezt muguru un iet prom.
Parasti to uztver par padošanos, vājuma izpausmi.
Lai nu tā būtu. Man tas nesagādā grūtības, jo fizkultūrā nekad neesmu bijis pirmajās rindās. Esmu pieradis stāvēt par vārtu stabu. (Smejas.) Bērnībā tas mazliet aizvainoja, bet nekas – ar gadiem pierod.
Cik lielā mērā vecāki veido bērna raksturu?
Neuzskatu, ka vecāki veido bērna raksturu, tas katram dots jau piedzimstot. Ir taču gadījumi, kad vecāki centušies, no ādas līzdami ārā, bet nav sanācis bērnu izaudzināt tādu, kā gribēts. Kāpēc, kas vainīgs? Kas to lai zina!
Vienīgais vecāku uzdevums, manuprāt, ir negaidīt neko no bērna, nedomāt, ka viņš tev ir kaut ko parādā. Katrs cilvēks iet savu ceļu, un jāļauj viņam to darīt. Daudzkārt dzirdēts, ka vecāki ir gluži vai apmāti – es viņam devu visu, bet viņš man neko. Tā tam nevajadzētu būt.
Jūsējiem viss sanāca?
Vienīgais, ko es gribētu teikt saviem vecākiem, ka no viņiem man nācis viss labais. Visas sliktās īpašības esmu sagrābstījies pa pasauli. (Smejas.) Tādu man ir papilnam, bet tieši kādas – to es varbūt kādreiz atklāšu mācītājam.
Es jau cīnos ar savām nepilnībām, bet bieži neko tur nevar darīt. Slinks, ļauns, vāja rakstura… Es vismaz ceru, ka turos normas robežās. (Smejas.)
Jūs runājat par labo, ļauno. Kādas ir jūsu vērtības?
Manas pamatvērtības noteikti ir kristīgās. Kaut gan, ja skatās no baznīcas viedokļa, esmu ļoti neapzinīgs kristietis.
Vēl sliktāk – esmu Dievam pieprasījis pierādījumus par Viņa eksistenci un, kas dīvainākais, burtiski tūlīt esmu tos saņēmis, tāpēc man nav iemesla neticēt vai apstrīdēt Viņa esamību. Esmu to darījis trīs reizes – visas trīs prasīju ļoti praktiskas lietas. Pēc trešās reizes sapratu, ka nekad to vairs nedrīkstu darīt. Pietiek.
Gandrīz katru dienu risinās notikumi, par kuriem gribas pavaicāt: kāpēc, Dievs?
Bet varbūt nevajag veltīgi tērēt savu dārgo dzīvi, lai saprastu lietas, ko mums nav lemts saprast. Labāk paspēlē vijoli tai laikā. Starp citu, vijoles spēlēšana atver acis uz daudz ko. Tu spēlē, spēlē, saproti, ka neko nevari nospēlēt, un tas māca vienu no dzīves pamatvērtībām – pazemību. Nekas dižs jau tu, brālīt, neesi.
Tikai kad iekāp pilnā tramvajā, šīs domas nez kāpēc pazūd un tev gribas iegāzt ar elkoni tam, kas uzkāpis tev uz kājas. (Smejas.) Blaumanim ir viens labs dzejolis – kad citi dara ko, mūsuprāt, nepareizu, tās ir muļķības, bet, kad mēs paši, tad tikai negadījums.
Ko īsti nozīmē jūsu daudzreiz pieminētais rakstura vājums?
Ka gavēņa laikā arī kādu desiņu var apēst. (Smejas.) Un ka ir pārāk vājš raksturs, lai cīnītos ar rakstura vājumu.
Runājām par jūsu vecākiem, bet arī jūs pats esat tēvs.
Kļūšana par tēvu noteikti maina dzīvi. Pirmkārt, jādomā par iztikšanu, otrkārt, galvā nemitīgi maisās visādas domas – nezin kā viņam iet, nezin kur viņš ir…?
Bet vispār vecāku jautājumos esmu švaks speciālists. Vienu dienu man šķiet, ka esmu labs tēvs, otru – ka nekas labs tur nav. Vienā brīdī dēls saka: labi darīts! Nākamajā – ko tu te maisies? Kas lai zina, kā ir patiesībā…? Turklāt dēlam jau ir divdesmit pieci gadi, sava dzīve. Negribu pārāk daudz par viņu runāt, viņš jau tā manis dēļ daudz cietis. Jūtos par to vainīgs, bet es tur neko nevaru darīt, uzvārds uzliek savus pienākumus. Tā teikt – katram savs krusts jānes. Bet nevajag arī taisīties lielākam, nekā tu esi.
Sieviete ir kā vijole…
Esat vijoli salīdzinājis ar sievieti. Kur saskatāt līdzību?
Ar abām ir tā – ja nemāki spēlēt, abas kļūst par raganām. Kaut gan sievietēm tas bieži ir no dabas. (Smejas.) Kad man prasa, kas esmu pēc horoskopa, vienmēr atbildu – cūka. Kā tā? Vienkārši: visi vīrieši ir cūkas, bet sievietes – čūskas vai aitas.
Bet, ja nopietni, gan ar sievieti, gan ar vijoli jāveido attiecības, jāvelta laiks. Ja to nedarīsi, nekas labs nesanāks. Ikvienas attiecības prasa piepūli un labu gribu. Protams, ar vijoli varbūt ir izdevīgāk veidot attiecības, jo tā nevar atņemt televizora pulti. (Smejas.)
Ja attiecības neesi pratis veidot, kā uz delnas top redzams, ka otra puse – vijole vai sieviete – kļūst auksta, neskan.
Ja mēs nesarunājamies, neveltām otram laiku, atsvešināmies.
Jūs protat veltīt savējiem laiku?
Cenšos. Nebūtu man tā vājā rakstura, veltītu vairāk.
Atrast cilvēku, ar ko iespējams dzīvot kopā, ir liela veiksme. Tad tas lielais, skaistais attiecībās arī nekad nebeidzas, tikai pārtop par citādi lielo un skaisto. Vai tad jūs gribētu, lai divi iemīlējušies sešpadsmitgadnieki veic tieši tās pašas darbības deviņdesmit gadu vecumā? Var jau būt…
Mūsdienās vienkārši vairāk attīstīta saziņa un transporta sistēma, līdz ar to cilvēki kļūst vaļīgāki. Bet vai tāpēc nav tādu pāru, kas ir kopā uz mūžu? Vienkārši infrastruktūra pieļauj lielāku kļūdas iespējamību, bet katrs cilvēks taču cer uz laimi. Katrs grib būt laimīgs. Nevar vainot cilvēku, ja viņš kļūdās.
Ko vīrietis grib saņemt, gaida no savas sievietes?
Ja blakus ir Sieviete ar lielo burtu, tad nekas vairs nav jāgaida – viņa jau ir blakus. Svarīgi, lai gan viens, gan otrs ar toleranci izturas pret partnera vājajām vietām, – tādas noteikti ir abiem. Ja ir liela vēlēšanās, var atrast ļoti daudz vājo vietu. Bet, ja spēj vājās vietas apiet, ignorēt, tā ir lielākā vērtība. Gribas jau cerēt, ka esmu iemācījies, bet… Reizēm, lai tas notiktu, trīs reizes jāapiet apkārt mājai. (Smejas.) Šie brīži arī ir attiecību katalizators: pirmkārt, vai spēj tikt tiem pāri; otrkārt, vai brīžu, kad jāiet staigāt apkārt mājai, laika gaitā kļūst vairāk vai mazāk.
Man laikam paveicies – es drīkstu skatīties hokeju. Turklāt par baltu velti, man par to nav jāmaksā ar zīmola somiņu vai ko citu. (Smejas.)
Jūs esat laimīgs?
Domāju, ka jā. Īpaši, kad esmu paēdis. (Smejas.) It kā jau smieklīgi, bet es katru dienu, aizejot mājās, domās novērtēju to, ka ir silts mājoklis un ēdiens, jo vienu dienu tas var beigties. Tu nekad nezini, kas tai apkures vai varbūt pat apkārtējai sistēmai var notikt. Saviem draugiem vienmēr propagandēju: mēs piederam pie tiem desmit procentiem pasaules iedzīvotāju, kas dzīvo pilnīgā labklājībā. Latviešu tauta vispār ir brīnišķīga, un mūžīgo gaušanos vienkārši uzskatu par savu humoru.
