Viņa ir angļu premjerministra Vinstona Čērčila bijusī vedekla un uzticības persona. Pateicoties šīs sievietes politiķes talantam, par ASV prezidentu kļuva Bils Klintons.
Drosmīga, artistiska, egoistiska. Šai sievietei piemita fascinējoša prasme pietuvināt izcili bagātus un ietekmīgus vīriešus. Liekot lietā savu sievišķību un dabas doto psiholoģes talantu, viņa tos iedvesmoja un tina ap pirkstu kā mazus puikas. Gultā arī, domājams, darīja brīnumus.
Otrā pasaules kara laikā Pamelu aizkulisēs iesauca par britu slepeno ieroci jeb Matu Hari britu versijā. Viņas trumpis bija tā sauktās «spilvensarunas» – caur ietekmīgu personu guļamistabām Pamela nodrošināja Čērčila klanam labvēlīgu amerikāņu attieksmi.
Gāja gadi, good-time girl uzplauka par augstākās sabiedrības dāmu un cienītu diplomāti. Tik traka sieviete ir retums, un viņas dzīve – apbrīnojama.
Šis nav nekāds Pelnrušķītes stāsts: Pamela jau piedzimst ar lielisku statusu. Viņa ir vecākā no četriem aristokrātu lorda un lēdijas Digbiju bērniem. Tas notiek 1920. gada 20. martā Hempšīrā, Anglijā. Pamela uzaug plašu lauku ieskautā dzimtas rezidencē, allaž dominē pār mazākajām māsām un brāli, ir lieliska jātniece, bezbailīga šķēršļu lēcēja. Un sapņo tipisku aristokrātu atvases sapni: labi ieprecēties. Pamelu skolo franču guvernante, meiteņu skola un ceļojumi Eiropas sabiedrībā – skološanās Minhenē un privātstundas Sorbonnas universitātē.
Jaunā meitene nonāk arī kādas bagātas lēdijas gādībā. Tā ir Olīva Beilija, Kentas grāfistes Līdsas pils (viena no lielākajām Anglijas pilīm) īpašniece. Abas klaiņo parka īvju labirintā un eksotisko putnu dārzā. Neiedomājami dārgi atjaunotajās pils zālēs Pamela dejo vai katru vakaru un mācās smalki uzvesties. Lēdija Beilija izrāda Pamelai mēbeļu kolekciju, gobelēnus, Ķīnas porcelānu… Meitene iemācās atšķirt Manē no Monē, un tas ir svarīgi.
Ballēs Pamela ir viegli pamanāma: fascinējoša jauna lēdija grezniem sarkaniem matiem, vijīgu augumu un pienbaltu ādu. Papētot Digbiju dzimtas vēsturi, acīmredzams, ka Pamelas vecvectēva māsa bijusi slavenā 19. gadsimta mīlas priesteriene lēdija Džeina Digbija, vispārzināma ar saviem eksotiskajiem ceļojumiem un skandalozu personisko dzīvi. Varam domāt, ka viņas stiprie gēni ieplūduši tieši Pamelas asinīs.
Čērčilu meitene
Kad pār Eiropu un Angliju sāk mākties Otrā pasaules kara mākoņi, Pamelai ir gandrīz divdesmit gadu. Pateicoties ietekmīgu draugu atbalstam, viņa ir sākusi strādāt Londonā, valsts ārlietu ministrijā, par franču valodas tulkotāju. Tieši te tad arī apgrozās, meitenesprāt, lieliskākais precību kandidāts: virsnieks un žurnālists, teju trīsdesmit gadus vecais premjerministra Vinstona Čērčila dēls Rendolfs. Glīts, nu ļoti glīts vīrietis. Elegants, vispusīgi inteliģents. Īpašās ģimenes īpašais puisis.
Viss notiek izcili strauji: viens randiņš, tad – salda kaisles nakts, un Rendolfs ir Pamelā iemīlējies līdz neprātam.
Triju nedēļu laikā tiek noorganizētas kāzas: nav laika kavēties, jo gaisā virmo kara priekšnojauta. Kaut arī daži šīs kāzas skumji nosauc par amorālu pirmskara izmisuma soli, vecajam britu premjeram jaunā vedekla iepatīkas acumirklī. Un jau 1939. gada 4. oktobrī Pamela Londonas presei un publikai pozē, stāvēdama pie rokas savam virsnieka formā tērptajam vīram.
Dzeltenā prese nekautrējas atzīt, ka no Pamelas puses šīs ir godkāres rosinātas precības bez mīlestības. Lai kā arī nebūtu, impulsīvā laulība maina meitenes dzīvi uz visiem laikiem. Jo…
Viņa nav laimīga: vienas vienīgas asaras. Rendolfs izrādās visai paklīdis, sava lielā tēva ēnā mītošs puisis. Skandalētājs, brunču mednieks, alkoholiķis un azartspēlmanis. Laulība ar šo cilvēku ir milzīga kļūda. Taču Pamela ir stipra un atpakaļ neskatās, galu galā – ir taču iemantojusi Čērčilu vārdu, kas atvērs daudzas durvis un sniegs priekšrocības. Turklāt jaunā sieviete lieliski saprotas ar vīratēvu.
Vecais vientuļais Vinstons bieži viņai zvana, meklēdams emocionālu atbalstu, pat atzīstas bezcerīgā depresijā. Pamela viņu uzklausa kā psihoterapeite.
Abi kļūst par tuviem draugiem. Īpaši pēc tam, kad Pamela ir stāvoklī ar Rendolfa bērnu, bet viņš pats mēnešiem uzdzīvo Dievs vien zina, kur.
1940. gada 10. oktobrī pasaulē nāk puisēns, par godu vectētiņam nosaukts par Vinstonu. Drīz uz respektablā žurnāla Life vāka parādās vēsturisks foto: premjerministra vedekla ar zīdaini uz rokām. Tā ir pirmā reize, kad šis žurnāls uz vāka uzlicis mātes un bērna fotogrāfiju.
Nākamā gada sākumā Rendolfu britu armijas sastāvā aizsūta dienēt izlūkdienestā Kairā. Nu viņš var dzert un dzīrot, un būt ne tikai tālu no realitātes, bet arī no savas formālās laulības. Krājas azartspēļu parādi, un Pamela saņem vīra vēstules ar lūgumiem steidzami izsūtīt naudu.
Karam sākoties, vecais Čērčils labprāt tuvina Pamelu ne tikai sev, bet arī pasaules politiskajai elitei. Apkārt tik daudz nāves un sāpju, ka cilvēki dzīvo vien šodienai un mirkļa baudai, un Pamela, būdama taču jauna un šarmanta sieviete, to nepalaiž garām.
Atbalstot sava vīratēva politiskos centienus, viņa īsteno reibinošu mīlas romānu sēriju ar vairākiem ārvalstu diplomātiem, žurnālistiem un ģenerāļiem, buduāra sarunās izzinot viņu privātos plānus un vēlāk tos izstāstot Čērčilam.
Kura memoranda parakstīšanu nespēj noorganizēt valdības dienesti, to savā guļamistabā noorganizē Pamela. Tas tad arī ir viņas kurtizānes karjeras sākums. Pamela top par sievieti, kurai mīlestība nozīmē karjeru.
Pamelu iepazīstina arī ar amerikāņu diplomātu un miljonāru Everelu Herimenu, staltu tumšmati. «Manas acis nav redzējušas skaistāku vīrieti par Herimenu,» pēc vairākiem gadiem Pamela atzīsies savam dēlam. Tumšmatis ieradies Londonā, lai palīdzētu izstrādāt ieroču piegādes programmu, un Čērčila plānā ir iegūt viņa labvēlību. Pamela piekrīt uzņemties Herimena pavadones lomu, lai viesis justos Londonā gaidīts un labi uzņemts. Viņa skatienā sieviete uzreiz nolasa vīrišķas alkas pēc emocionālas uzmanības. Glītās sarkanmates draudzīgā izturēšanās ātri vien jeņķu diplomātu padara mīkstu kā vasku.
Tomēr šis sakars izrādās kas vairāk nekā tikai Čērčila politikas gājiens. Pamela ir magnētiska, un Herimens iemīlas. Čērčilu ģimenes tuvumā viņš uzturas visu kara laiku.
Ko gan vairāk var vēlēties vecais Vinstons: amerikāņu vēstnieks ēd no viņa rokas. Neviens valstsvīrs to nespētu sarīkot.
Beidzoties karam, Herimens atgriežas Amerikā pie sievas, bet Pamelas laulība ar Čērčila dēlu sagrūst līdz pamatiem. Pamela turpina dēkas ar citiem ļoti bagātiem, slaveniem vai ietekmīgiem amerikāņiem, un viņu iemīlējušās sirdis lūst kā saulespuķu sēklas.
Kur īsti slēpjas Pamelas noslēpums? Ne jau nu gultā vai ārienē. Tas ir īstais parfīms un pareizā izturēšanās: viņa uz vīrieti fokusējas maksimāli labvēlīgi, taču neuzmācīgi. Viņa ir sirsnīga un ievēro detaļas. Rada vīrietim sajūtu, ka pasaule griežas tikai ap viņu. Vēl ilgi pēc tikšanās vīrieša žaketes piedurkne glabā vieglu Pamelas smaržu, un šis vīrietis ir pagalam.
Saukdami Pamelu par gadsimta spilgtāko kurtizāni, vīrieši to domā drīzāk kā komplimentu, nevis nicinājumu. Kāda ir starpība starp kurtizāni un prostitūtu? Prostitūtas darījums, pirmkārt, nozīmē daudz seksa un daudz klientu. Arī Pamelas «servisā» iekļauts sekss. Taču, pirmkārt, viņa ir kompanjons un draudzene. Un viņai ir tikai viens «klients», kuru, ja vēlētos, prastu arī apprecēt, tā garantējot sev drošāku finansiālo patvērumu.
Un tad… Pamela satiek Edvardu Marovu, spilgtāko figūru amerikāņu radio žurnālistikas vēsturē. Šis puisis gatavo kara raidījumus un nodrošina britiem vai visas amerikāņu tautas simpātijas. Pasaule, ko Pamela iepazīst kopā ar šo radošo un neparasto cilvēku, ir viņai kas pilnīgi jauns. Šoreiz iemīlas Pamela, tiešām neprātīgi un pa īstam. Tik ļoti, ka pat iesniedz dokumentus laulības šķiršanai ar Čērčilu. Žurnālists ir sajūsmā, un viss ir lieliski. Ja vien šo vīrieti dzimtenē negaidītu uzticīga sieva grūtniece. Edvards arī, protams, sola no savas sievas šķirties un aizlido mājup visu nokārtot. Mīļotā Pamela gaida Anglijā un vai ik pārdienas saņem ilgu pilnas Edvarda telegrammas.
Pašā 1945. gada Ziemassvētku vakarā pienāk pavisam citāda telegramma: «Mīļā Pamela! Nav viegli to pateikt, bet ir uzvarējis mans bērns. Lai Tev labi klājas! Piedod man. Eds.»
Tas Pamelai ir smagākais šoks. Šīs mīlestības dēļ taču viņa bija labprātīgi pārrāvusi laulību ar Čērčilu. Nu vairs nav nekā. Pamelai ir divdesmit pieci gadi, paputējušas finanses un mazais Vinstons, kuram pēc pāris gadiem jāsāk iet skolā.
Franču skūpsts
Iet mēneši, Eiropa atgūstas no kara, un Pamela atkal var brīvi ceļot. Laiks kurtizānei vīt jaunus tīklus, un kur gan citur tas izdotos vislabāk, ja ne Francijā. Trešajā pavasarī pēc kara Pamela ierodas Parīzē. Viņas mērķis ir dzīve kāda karstasinīga sabiedrības spīdekļa rezidencē. Un laulība, saprotams.
Kad Anglijas karaliene viesojas Parīzē, arī Pamela ir lūgto viesu vidū. Tur tad arī viņa ierauga itālieti Džanni Anjelli. Šis bagātais vecpuisis sniegbaltiem zobiem, apveltīts ar kolosālu caursišanas enerģiju un prātu, ir Fiat impērijas mantinieks, un tobrīd tiek uzskatīts par Eiropas bagātāko cilvēku. Viņu savaldzināt Pamelai nebūt nenākas grūti, un lieliskāku partiju viņa nevar vēlēties. Džanni patīk jahtas un ātras mašīnas. Viņš savu anglieti ved ceļojumos apkārt Vidusjūrai, un abi uzdzīvo elegantākajos Eiropas naktsklubos.
Piektajā viņu romāna gadā Pamela paliek stāvoklī un pat pāriet katoļticībā, visā nopietnībā cerēdama kļūt par Džanni sievu.
Diemžēl tad Pamela savu iedomāto vīru pieķer gultā ar kādu jauniņu itāliešu princesi. Un pieņem lēmumu par abortu, ko viņai veic klīnikā Šveicē. Kad no Džanni stāvoklī palikusi arī itāļu princese, Pamela saņemas attiecības pārtraukt. Džanni apprec jauno itālieti, Pamelai par mierinājumu atstādams Parīzes apartamentus, Bentley un nedaudz naudas. Sakaru ar šo karstasinīgo pleiboju Pamela vēlāk nosauks par savas dzīves vislaimīgāko posmu.
Satriekta par Džanni rīcību, Pamela lēni, bet mērķtiecīgi iepeld nākamajās attiecībās: ar precēto francūzi baronu Eliju de Rotšildu. Ja itālis bija tik bagāts un spēcīgs, lai savu sievieti darītu tikpat bagātu un stipru, tad saistība ar Rotšildu sievieti gluži vai apzeltī. Viņš taču ir viens no visiespaidīgākajiem un izcilākajiem frančiem. Viņa vīna dārzs ražo izsmalcinātos Lafitte-Rothschild vīnus. Viņš ir Francijas ebreju kopienas līderis un autoritatīva persona Rotšildu bankā. Būdams precējies, šis barons vairākus gadus uztur arī Pamelu. Viņa top par augstākās raudzes mīļāko ar visizkoptāko gaumi. Diemžēl Rotšilda sieva liedz savam vīram oficiālu šķiršanos un nebūt netaisās savas finansiālās pozīcijas atdot citai sievietei.
Rotšilda jūtas pret Pamelu kapitulē ģimenes biznesa priekšā.
Piecdesmito gadu nogalē Pamela bauda Francijas sauli un vīriešu dievināšanu, un palēnām tuvojas četrdesmit gadu vecumam.
Brodveja romance
Parīzē angļu rozei īstas laimes tomēr nav, un Pamela ir gatava mainīt dzīvi: viņa pārceļas uz Ņujorku. Apmetas ekskluzīvajā 5. avēnijas hotelī The Carlyle, uzvelk skaistu kleitu un dodas piepildīt savu amerikāņu sapni. Augstākās sabiedrības dāmas saausās vien, dabūjušas zināt, ka pilsētā ieradusies šķirtene Pema Čērčila, šī talantīgā jūtu pārdevēja, kas šarmu lieto kā labklājības garantu. Diemžēl transatlantiskais lidojums Pamelas ķermenī saasinājis nopietnu sieviešu slimību, viņu hospitalizē, un ārsts pieņem lēmumu izņemt dzemdi.
Pēc slimnīcas mūsu varone izbauda draugu rūpes viņu Longailendas Ziemeļu piekrastes rezidencē. Kādu vakaru Pamela nolemj doties līdzi draugiem uz Brodvejas uzvedumu. Tā producents, Brodveja zvaigzne Līlends Heivords, ir labs draugu paziņa. Tiek iepazīstināta arī angļu viešņa. Heivorda klienti bijuši Džūdija Gārlenda, Džindžera Rodžersa, Grēta Garbo, Katrīna Hepberna… Viņš producējis slavenos Džipsija un Mūzikas skaņas. Četrreiz precējies, desmit gadus vecāks un… jau pirmajās tikšanās minūtēs Pamelas šarma absolūti apburts. Līlends pavada Pamelu vēl arī uz nakts izrādi Brodvejā, un abi paliek kopā uz vairākām kaisles pilnām diennaktīm. No tām atguvies, Līlends savai meitai par šoku pie vakariņu galda paziņo, ka atradis jaunu sievu.
Pašreizējā Līlenda sieva ir ceļojumā Spānijā un atgriežas pāris nedēļas vēlāk, lai atklātu, ka viņas laulības gultā iebīdījusies kāda angļu Pamela.
Drīz vien, 1960. gada maijā, Pamela salaulājas ar Līlendu un kā jaunā misis Heivorda kopā ar vīru pārceļas uz dzīvi plašā īpašumā Manhetenas ziemeļos. Un, saprotams, iefiltrējas Brodveja aprindās.
Līlends ir ekstraordinārs vīrietis, un viņam patīk skaistas lietas… Angļu sieva, turklāt tik atraktīva, kāda spēj būt Pamela, – arī tas ir kas īpašs. Pamela nu dzīvo ārkārtēji grezni: tērē lielu naudu (desmit tūkstošus dolāru gadā) par ziedu dekorācijām mājās, greznojas ar dimantiem – tie mirdz ap kaklu, matos, ap rokām… Dimanti ir visur. Patiesībā… Heivordam naudas nav nemaz tik daudz, cik tas netieši ir norādīts, tāpēc, lai uzturētu bagāto dzīvesveidu, Pamelai nākas šķiest arī pašai savu kapitālu.
Pamela meistarīgi piestrādā arī, lai celtu barjeras Līlenda attiecībās ar abām meitām un dēlu no iepriekšējām laulībām.
Kad pēc vienpadsmit gadiem Līlendam strauji pasliktinās veselība, viņa bērni no sava tēva jau ir pilnībā atsvešinājušies.
Pēc Līlenda nāves Pamela ir piecdesmit vienu gadu veca atraitne ar visai patukšām kabatām. Pēdējais laiks veikt jaunu laulību gājienu, un, kā cer pati Pamela, iespaidīgāko no visiem.
Deja vu
Mūsu atraitne laiku velti nešķiež: jau sešus mēnešus pēc vīra bērēm viņa atradusi sev jaunu vīru. Pamela atcerējusies savu seno Londonas laika pielūdzēju, stalto tumšmati amerikāni Everelu Herimenu. Pa šo laiku Herimens veicis galvu apdullinošu karjeru: bijis ASV vēstnieks gan Lielbritānijā, gan Krievijā, vedis miera sarunas Korejas karā… Visbeidzot – Ņujorkas mērs. Viņš to visu ir darījis un tapis Pamelai vairāk nekā iekārojams. Nekas, ka viņam jau septiņdesmit deviņi gadi. Arī viņš ir atraitnis.
Viltīgs Pamelas triks saved atkal viņus kopā. Noskaidrojusi, ka drīzumā plānota kāda pārtija, kurā nodomājis piedalīties Herimens, arī Pamela sadabū sev uz to ielūgumu. Ieradusies laikus, viņa iezogas mielasta telpā un veikli samaina vietām galda kartes tā, lai ar sava tumšzilā dekoltētā tērpa muguru sēdētu tieši pret Herimena muguru. Lai amerikānis dzirdētu Pamelas balsi un smieklus. Lai justos intriģēts par šādu negaidītu tikšanos…
Gājiens nostrādā lieliski: vecais vīrs vai visu vakaru nosēd, sagriezies pret Pamelas puskailo plecu. Viņa daudzsološi flirtē.
Atraitņi, sendienu kaisles piemeklēti, pamazām vien atgriežas savu attiecību sākumpunktā. Tik romantiski Herimens nav juties visus pēdējos trīsdesmit gadus…
Mēneša laikā Everels atkal ir savaldzināts tiktāl, ka, aci nepamirkšķinājis, ved savu Pamelu pie altāra. Cilvēki nezina, par ko tenkot vairāk: par jaunā pāra gadu starpību (viņš ir divdesmit gadus vecāks) vai jaunās sievas svaigo izskatu. Pamela, kas jau sen no provokatīvas sarkanmates kļuvusi par cienījamu bruneti, tagad pēkšņi vērtusies par gaišmati, un tas viņas seju dara tādu, itin kā viņa būtu veikusi labāko sejas liftingu pasaulē. Var jau būt, ka ir arī…
Vecā vīra radi ir šausmās, cik zagšus Pamela īstenojusi kāzu plānu: saderināšanās pusdienās viņa satriec viesus, paziņojot, ka patiesībā ar Everelu jau salaulājusies. Mājas otrā pusē, pirms desmit minūtēm. Arī šoreiz attiecībā uz vīra bērniem atkārtojas vecais scenārijs: Pamela dara visu, lai kontakti ar atvasēm tiktu apcirpti līdz saknei.
Par milzīgu prieku savam vīram, mūsu varone drīz kļūst arī pilntiesīga ASV pilsone. Un ar kādu vērienu Pamela iesaistās politikā, kādas pieņemšanas viņa rīko! Top par sava vīra atbalstītās Demokrātu partijas aktīvisti, vēl vairāk – atrotītām piedurknēm ķeras pie šīs partijas pārtaisīšanas: vajagot jaunas asinis.
Pamela izveido komiteju Democrats for the 80s, kas piešķir naudu valsts prezidenta kandidātiem. Un aizkulisēs to tā arī iesauc – par Pamelas komiteju. Everels priecājas par tādu nemierpilnu sievu un mudina viņu uzstāties ar publiskām runām. Drīz vien viņa arī uzmirdz demokrātu kongresā Sanfrancisko: tērpusies violetā, rampas gaismām starojot, Pamela saka savu pirmo iespaidīgo runu («Esmu amerikāniete pēc izvēles un demokrāte pēc pārliecības…»), kas viņu uznes politikas virsotnē.
Pamela dara, ko grib, runā, ko vēlas, un viss viņai izdodas rotaļīgi, ar humoru. Cilvēkiem patīk.
Internets glabā video, kuros Pamela muzicē kopā ar melnādainiem blūzmeņiem, tie viņai skūpsta rokas un apskauj. Uzkurinātā publika, aplausiem skanot, kliedz Pamelas vārdu. Nacionālā Sieviešu organizācija 1980. gadā Pamelu Čērčilu Herimenu pasludina par «Gada sievieti».
Sešus gadus vēlāk pēc ilgas slimības mirst Pamelas vīrs. Viņa sarīko grandiozas bēres ar Valsts prezidenta piedalīšanos un rada iespaidu, ka Everels tiek apglabāts Herimenu ģimenes kapa vietā. Taču uzreiz pēc pompozās bēru ceremonijas Pamela nokārto tā, ka šķirsts ar speciālu avioreisu tiek nogādāts Bermudu salās. Tur, kur paredzējusi dusēt arī Pamela pati. Kaut kas neiedomājams! Atklājuši šo gājienu, Everela bērni ir saniknoti ne pa jokam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka izrādās – viņu tēva 115 miljonu dolāru vērto īpašumu pilnvarotā ir vienīgi Pamela. Tagad viņai ir viss. Un arī jauna frizūra – a la Tečere. Solīds kostīms un mazliet seksapīls tēls.
Par spīti sērām, Pamela ietiepīgi turpina atbalstīt savu prezidenta amata kandidātu – Arkanzasas gubernatoru Viljamu Džefersonu Klintonu – un kampaņā iegulda teju 12 miljonus dolāru. Pamelai izdodas, un Klintons top ASV prezidents. Apbrīnojams panākums: provinces gubernatoru uztaisīt par prezidentu.
Pamelu iesauc par pasaulē veiksmīgāko ievilcēju Baltajā namā, pat konservatīvākie senatori tagad ēd viņai no rokas. Pamelas pūles top atalgotas ar Klintona dāvātu augsta diplomātiska amata nomināciju. Viņa kļūst par ASV vēstnieci Francijā.
Mazkaloriju suflē
Vēlā deviņdesmit trešā gada pavasarī Pamela atkal ir parīziete. Un šoreiz vairs ne kā kurtizāne, bet valstiska mēroga diplomāte. Daudzi Pamelas pazinēji ir šausmās. Klintons, viņuprāt, ir politiski paklupis, jo būt ekskurtizānes patronam esot negods visai partijai. Klintons publiski ignorē Pamelas pagātni. Un viņa rīcība tikai apliecina kurtizāņu milzīgo ietekmi vēstures gaitā.
Tikmēr bijusī kurtizāne Pamela vēstnieces statusā uzvedas lieliski. Daudz strādā, naktīs peldas viesnīcas Ritz baseinā un savos septiņdesmit trijos gados joprojām nav zaudējusi lielisko spēju stiprināt alianses ar bagātiem un ietekmīgiem vīriešiem. Viņai ir stils it visā, ko dara. Un viņa ne mirkli neizgāžas. Lieliski runā franciski un televīzijas intervijā stāsta, kā amerikāņu pavārskolā mācījusies gatavot suflē, jo esot neapdomīgi doties uz Franciju bez šīm zināšanām.
Pamela atbruņo frančus un kļūst tiešām populāra. Tāpēc, ka neuztver politiku vis kā zinātni, bet gan kā sirsnīgus cilvēku kontaktus.
Allaž ir tērpusies atturīgi, glīta, pašapzinīga, allaž laipni smaidoša un gaumīgi jokojoša. Franču līderis Žaks Širaks viņas sabiedrībā teju vai izkūst.
Pamelas vienīgais dēls Vinstons pa šo laiku ir paspējis studēt žurnālistiku, vairākreiz apprecēties, radīt četrus bērnus, būt parlamenta deputāts un uzrakstīt grāmatu Never Give In par savu vectēvu britu premjeru.
Kopumā ņemot, Pamelas dzīve tagad rit jo krāšņi. Ja vien nebūtu kāda bēda: desmit gadu laikā viņa, izrādās, ir izšķiedusi lielāko daļu Herimena mantojuma naudas, palikuši vien kādi 10 miljoni. Ak, nē! Pamelas sirds vai pamirst, kad Everela bērni par to savu pamāti iesūdz tiesā. Lai atpirktos, viņai nākas izpārdot ne tikai savu porcelānu, apzeltītos svečturus un senlaiku mēbeles, bet arī Pikaso, Renuāra, Matisa darbus un van Goga Baltās rozes. Izsolē diemžēl aiziet arī vīratēva Vinstona Čērčila piemiņas lietas.
Cīņa ar bijušā vīra radiem prasījusi daudz Pamelas nervu un saasinājusi arī viņas attiecības ar Bilu Klintonu. Spriedzes pilns laiks. Draugi atskārst, ka Pamela – būdama ļoti publiska persona, taču ļoti privātu dvēseli – kā tāda angļu roze izzied līdz pašam vēlajam rudenim, tā arī neatklāta. Iespējams, viņu māc kādas zemapziņas bailes, tāpēc arī tāda nemitīga vajadzība mierināties ar naudu.
1997. gada februāra pirmajā nedēļas nogalē Pamela izlemj apciemot savu Angliju. Pēc lenča kopā ar dēlu viņa uzvelk džinsus un dodas piecas jūdzes garā izjādē. Atgriežas laimīgi nogurusi, bet priecīga. Svētdien dēls Pamelu pavada uz Parīzes lidmašīnu. Nākamajā naktī Pamela nejūtas īsti labi, tomēr dodas savā iknakts peldē Ritz baseinā. Viņu piemeklē sirdstrieka, un viņa slīkst…
Pamela aiziet kādas dienas vēlāk, tā arī nenākusi pie samaņas. Nāves mirklī kopā ar viņu ir dēls. 5. februārī, trīs minūtes pirms Pamelas sirds monitors rāda nulli, medmāsa Vinstonam saka – jums zvana prezidents Žaks Širaks… «Sakiet savai mātei, ka, pirms viņa uz mūžu pamet Parīzi, es viņai dāvinu Francijas augstāko apbalvojumu – Goda leģiona ordeni…» Pamela Čērčila Herimena ir pirmā sieviete diplomāte, kurai tas piešķirts.
Pamelu izvada no Vašingtonas Nacionālās katedrāles. «Viņa bija īpaša vēstniece,» bēru runā saka Bils Klintons. Un piebilst: «Neparastākā un talantīgākā sieviete, ko jebkad esmu saticis.»