Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«Kad apprecējos, sāku domāt, ka kaut kad gribētu adoptēt bērniņu. Pat nezinu, no kurienes šī ideja. Kas zina, varbūt tā iedzimst, jo tikai vēlāk uzzināju, ka līdzīga doma bērnībā bijusi manai mammai – viņa slimnīcā noskatījusi mazu meitenīti un mēģinājusi pierunāt savu mammu vest bērniņu mājās. Un nu šāda doma bija arī man. Pastāstīju par to vīram, bet viņš mani neatbalstīja,» saka Sanita. «Piedzima mūsu pirmais dēliņš Ričards, tad piedzima Dāvids Kārlis. Jau pavisam maza zināju, ka būšu skolotāja, pēc vidusskolas iestājos augstskolā Rīgā, esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja.
Strādāju skolās, bērnudārzā, līdz sapratu, ka trokšņa un kņadas apkārt man ir par daudz. Jutu, ka tā varu izdegt.
Šķita, ka man vairs nav, ko dot – nevar stāvēt klases priekšā un kaut ko sausi skaitīt, bērniem ir jājūt sirds un dvēsele. Krasi nomainīju darbu – sāku strādāt Valsts zemes dienestā par kadastra inženieri. Pilnīgi cita joma un darba stils – dators, mapītes, piecos aizslēdz durvis un ej mājās. Bet pēc štatu samazināšanas atradu darbu Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Valmieras filiāles bāriņtiesu un audžuģimeņu departamentā – konsultēju audžuģimenes. Sākot izzināt likumus un vērojot notiekošo, sapratu, ka adopcija nav vienīgais veids, kā savā ģimenē pieņemt bērniņu, ir arī audžuģimenes, un tas man der. Pilnīgi slepeni, darbā par to neko nesakot, nokārtoju audžuģimenes statusu.»
Biju kā tilts, kā pārcēlāja
«Tāpat kā daudziem citiem topošajiem audžuvecākiem, arī man bija klasiska vēlēšanās: gribu pieņemt ģimenē mazu, blondu, zilacainu mazulīti – smaržīgu un siltu kā tikko ceptu piparkūku. Bet tā jau dzīvē nenotiek… Es satiku Karīnu. Biju aizbraukusi darba darīšanās uz bērnunamu Rēzeknē, un tur man pretim skrēja vienpadsmit gadu veca meitenīte – maziņa, foršiņa, izskatā jaunāka par savu vecumu. Pienāca klāt, sasveicinājās, apjautājās, ko šeit meklējam un vai viņa var kā palīdzēt – izdarīga, enerģiska un dvēseliska.
Kā sieviete atskatās uz sirdī iekritušu vīrieti, tā es atskatījos uz šo bērnunama meiteni. Tas bija neizskaidrojams klikšķis – Karīna manā sirdī uzreiz atrada sev vietu.
Pa ceļam par viņu domāju un mājās turpināju domāt: man ir audžuģimenes statuss, bet tur, Rēzeknē, ir bērns, kuru nespēju aizmirst. Drīz vien Karīna brauca uz Valmieru. Viņa mūsu ģimenē nodzīvoja četrus gadus.
Audžuģimenei jārēķinās, ka bāriņtiesas rīcībā nekad nebūs pilnas informācijas – tās darbinieki tiešām var nezināt, ko bērns ir pārdzīvojis, kam gājis cauri. Jo tad, kad bērns nonāk sociālā dienesta un bāriņtiesas redzeslokā, viss sliktais ar viņu jau ir noticis. Ne vienmēr bērni stāsta par to, ko viņi pārdzīvojuši, un arī man Karīna par savu pagātni sāka stāstīt tikai tad, kad mūsu mājās sajutās mīlēta un jutās droši.
Dzīvodama pie manis, viņa devās viesprogrammās uz Ameriku, tagad Karīnai ir 19 gadu, un viņa tur ir adoptēta.
Regulāri sazināmies, un reizi gadā Karīna atbrauc uz Latviju. Viņa saka: «Mammu, lai cik man tur labi, es sevi saredzu šeit.» Kas zina, kā dzīve iegrozīsies. Karīnas bioloģiskā mamma ir kapiņos, bet par mammu viņa sauc gan savu Amerikas mammu, gan mani. Zinu, ka sabiedrības attieksme pret bērnu adoptēšanu uz Ameriku ir dažāda, jo arī stāsti ir dažādi – biežāk jau izgaismojas sliktie. Mans stāsts ir labais – ģimene, kurā nonāca Karīna, ir fantastiska. Es nebūtu varējusi Karīnai Latvijā nodrošināt tādu izglītību, kādu viņa ieguvusi Amerikā, es nebūtu tā varējusi pacelt ne viņas personību, ne intelektu. Karīnai klājas labi, un tas silda manu sirdi. Sevi redzu kā tiltu, kā pārcēlāju starp Karīnas Rēzeknes dzīvi un to, kas viņu sagaida nākotnē. Esmu ļoti gandarīta gan par to, ko viņas labā izdarīju es, gan par to, ko dara Amerikas vecāki.»
Ar konspektu nepietiek
«Kad uzņēmos gādāt par Karīnu, biju viena ar abiem dēliem, jo vīrs bija prom. Tāds klasisks Latvijas ģimenes stāsts – viņš aizbrauca strādāt uz ārzemēm un tur arī palika, atbrauca tikai uz gadskārtu svētkiem un bērnu dzimšanas dienām. Mums piedzima arī trešais dēliņš Gustavs Kārlis, kā Dieva dāvana: redz, te es esmu!
Gustava gaidīšanas laikā vīrs bija prom, bet es nebūt nejutos vientuļa. Nāku no četru bērnu ģimenes un skaidri zinu, ka brāļi un māsa mani vienmēr atbalsīs.
Turklāt man ir fantastiska mamma, palīdzēs visur un vienmēr – gan tad, kad vajag no bērnudārza izņemt vai pieskatīt bērnus, gan brīžos, kad mani jāatbalsta emocionāli. Viņa ir gatava kaut nakts laikā nākt palīgā.
Un tomēr, audzinot divus dēlus un gaidot trešo, es ikdienā biju bez vīra un puikas bez tēta blakām. Ļoti labi saprotu un neko vīram nepārmetu – viņam bija jābrauc pelnīt naudu. Es to salīdzinu ar iešanu karā – izvēles nav, ja jāiet, tad jāiet, ja jādara, tad jādara. Bet… kad tas viss notiek, sievietē ir savādas izjūtas. Nevaru teikt, ka mūsu mīlestība nebija tik stipra, bet… sieviete, kas paliek viena ar bērniem, pārvēršas. Tālums izšķir. Sirdī tomēr iezogas aizvainojums par to, ka viņš, redz, ir prom, bet viņa ar ikdienu – te. Bērniem ir vajadzīgs tēvs, tāpēc sieviete cenšas izspēlēt abas lomas – gan mammas, gan tēta. Viņai ir jāvar, un viņa var un velk ikdienu. Kad atbrauc vīrs, sievietei šķiet: ko tu te dari!? Viņa viena ir ilgstoši vadījusi kuģi, bet pēkšņi atbrauc vīrs, kas sevi sauc par kuģa kapteini, un nu vadības stūre jāatdod viņam. Un sieviete saka: nē, neko es neatdošu, man ir savs kurss, negribu, lai tu manis vadīto kuģi sāc stūrēt citā virzienā! Cilvēki, kas nav līdzās ikdienā, pamazām atsvešinās – viņi neredz, ar kādām emocijām otrs nāk no darba, kā jūtas, kā dzīvo. Satiekoties vien ik pa laikam, viņi viens par otru uzzina tikai sausu piedzīvotā un pārdzīvotā konspektu – un tas nebūt nav tas pats, kas ikdiena.»
Tu taču neatdosi brālīti!
«Gustavam bija gads, vēl biju bērna kopšanas atvaļinājumā, kad kādā braucienā uz Rīgu kolēģi palūdza Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā painteresēties par priekšlaikus dzimušu bērniņu, ko Valmieras puses mamma bija atstājusi. Tolaik atrast audžuģimeni zīdainim ar veselības problēmām bija visai grūti. Ārste slimnīcā bija ļoti laipna, rādīja dokumentus un sirsnīgi mudināja: bet jūs nāciet apskatīties, nāciet! Zināju, ka pārdzīvošu redzēto – mazais bērniņš aizskars manu dvēseli, un es nebūt negribu staigāt ar rētām kā Jēzus Kristus. Tomēr gāju skatīties. Telpā bija vairāki inkubatori, un tajos – bērniņi. Pie katra inkubatora kāds sēdēja – mamma, tētis, vecmāmiņa. Puisītis, pie kura gāju, gulēja inkubatorā telpas stūrī pie loga, visapkārt vadiņi un monitori. Viņš vienīgais bija viens – pie šā bērniņa neviens klāt nesēdēja. Piegāju un neko sev nevarēju izdarīt – biju kā maģiski apmāta, viņš man acumirklī iekrita sirdī.
Ja varētu, es būtu mazo paņēmusi ar visu inkubatoru un tūliņ pat vestu mājās.
Prātā izveidojās loģiska shēma: es tāpat vēl esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, man ir arī audžuģimenes statuss – varu puisīti paņemt ģimenē līdz brīdim, kamēr viņš būs juridiski brīvs un atradīsies adoptētāji, bērniņam nebūs savi vecāki jāgaida bērnunamā, es viņu no tā pasargāšu. Tomēr tikai ar vārdiem teicu: kamēr viņam atradīsies adoptētāji… Patiesībā uzreiz sapratu, ko jūtu un kā būs. Mēnesi mazais vēl pavadīja slimnīcā, braucu pie viņa ciemos, bet, vedot puisīti no slimnīcas mājās, bija skaidrs: viņš ir mans. Nevienam par šo savu sajūtu neteicu, bet puikas mājās jautāja: mammu, tu tiešām domā, ka tu varētu viņu atdot? Viņš maniem puikām jau bija brālis!
Nav iespējams, ka mamma mazo brālīti atdos kādam citam! Arī pati sev to nekad nepiedotu, tāpēc čukstēju bērniem: nē, mēs viņu neatdosim, tikai vēl nesakiet nevienam…
Nevarēju adoptēt puisēnu viena, jo biju laulībā, un šādā gadījumā adopcijai jābūt abu vecāku izvēlei. Vīrs joprojām bija prom un nebija ar mieru puisēnu adoptēt, un es viņu ļoti labi sapratu. Mums abiem bija skaidrs, ka šis ir īstais brīdis, lai beidzot mūsu attiecībām pieliktu punktu – tām nebija nākotnes. Šķīrāmies tiešām kā draugi – zem viena lietussarga smiedamies gājām pie notāra, smiedamies nācām atpakaļ un gatavojām kopīgas vakariņas.
Mūsu laulība bija izdzisusi, bet priecājos, ka joprojām esam saglabājuši labas attiecības – kas mums ko dalīt!
Kad biju šķīrusies, pieteicos puisīti adoptēt, un man kā audžumammai bija priekšroka. Tā mēs tikām pie Kristofera. Viņš ir dzimis 27. grūtniecības nedēļā, un protams, tas ietekmē veselību. Tomēr varu būt pateicīga Dievam, ka mūsu stāsts ir ar labām beigām. Sākumā bija grūti. Ik pa laikam Kristoferam bija krīze. Viņš ievilka elpu, kļuva zils un… neelpoja. Tikai tad, kad viņš jau zaudēja samaņu, elpošana atjaunojās. Atceros savas izjūtas, kad tas notika pirmoreiz, – mazgāju traukus, nosēdināju Kristoferu uz grīdas, viņš ieraudājās, ievilka elpu, un viss… Zvanīju neatliekamajai palīdzībai un ceļā uz slimnīcu burtiski miru kopā ar Kristoferu. Atceros katru šā brauciena un slimnīcā pavadītā laika sekundi. Par laimi, mums Valmierā ir ļoti laba bērnu neiroloģe – viņa mani mierināja, ka ar laiku lēkmes pāries, un tā arī ir noticis. Jā, Kristofers nerunā tā, kā citi četrgadnieki, bet viss būs labi – puikam ir fantastisks intelekts, un es ar aizkustinājuma asarām klausos, kā viņš mājās dzied.
Kad Kristoferam ir dzimšanas diena, vienmēr iedomājos: vai viņa mamma savu puisīti vispār atceras, vai padomā, kā viņam klājas? Vārdu zēnam nomainīju, tādēļ mamma nezina, kā viņu sauc, bet dzimšanas datumu taču viņa zina! Ceru, ka viņa tomēr iedomājas.
Tikko Kristofers būs gatavs, atklāšu viņam adopcijas stāstu – varbūt tā būs pasaka, varbūt saruna pie tējas tases.
Gribētu, lai Kristofers iepazīstas ar savu pusbrāli, vecākiem vai citiem tuviniekiem, jo ģimenes nekad nav par daudz. Un vienlaikus zinu: viņš nekad nepateiks, ka neesmu viņa mamma, jo es esmu viņa mamma. Protams, pusaudža gados var iet visādi – mammas droši vien zina, cik daudzi īstie bērni pusaudža vecumā sāk aizrauties ar domu, ka viņi ir adoptēti. Man pašai bērnībā tā šķita – biju vecākā meita, bija jāuzņemas atbildība par jaunākajiem, tas man nešķita godīgi, tāpēc domāju, ka esmu adoptēta.»
Slimība un liktenīgā iepazīšanās
«Tolaik, kad adoptēju Kristoferu, notika vēl kaut kas. Man konstatēja ļaundabīgu slimību. Vēzis. Veselības uzraudzīšanā esmu ļoti precīza, mana pārliecība ir, ka mammām ir regulāri jāiet pie ārsta, jo mammām jābūt veselām – viņām taču jāaudzina bērni! Labi, ka slimību atklāja laikus. Uzzinājusi sliktos analīžu rezultātus un biedējošo diagnozi, sapratu: man jādara viss, lai izārstētos, lai arī tas atņem cerību laist pasaulē vēl kādu savu bērniņu.
Tas bija smags laiks. Biju ar diviem pavisam maziem bērniem un savu slimību, pēcoperācijas ierobežojumiem, slikto pašsajūtu un sāpēm.
Esmu tik pateicīga par to, cik ļoti mani tolaik atbalstīja mamma – viņa gandrīz dzīvoja pie manis, kamēr tā pa īstam tiku uz kājām. Bija grūti, bet mani ļoti uzmundrināja un iedvesmoja bērnu enerģija un mīlestība – tev sāp vai nesāp, viņi grib pieskriet, apķert, apskaut un samīļot. Tā ir milzīga motivācija ātrāk atveseļoties – bērnu dēļ ir jāceļas un jāiet, bērni ir jāsamīļo, viņiem gribas ēst un vajag tīras drēbes.
Tolaik dzīvoju bez ilūzijām par to, ka es kādreiz varētu izveidot attiecības ar kādu citu vīrieti. Apzinājos, ka būšu viena un savu mūžu veltīšu tikai bērniem. Tobrīd tiešām biju tam gatava, tāpēc savu privāto dzīvi biju pilnībā norakusi.
Bet, lai ko sieviete domā ar prātu, emocijas dara savu – vakaros, kad bērni nolikti gulēt, kļūst mazliet skumji, prasās maiga zīda… Tā es ļāvos attiecībām – iepazinos ar vīrieti.
Sākumā izturējos ļoti atturīgi, pat skarbi. Gribēju viņu aizbaidīt, tāpēc jau pirmajā tikšanās reizē atklāju visus faktus pa tiešo: šķīrusies, četri bērni – trīs no privātā arhīva, viens saņemts jau ar visiem zābakiem, turklāt es nekad vairs nevarēšu iznēsāt un laist pasaulē bērnu. Zvērīgs komplektiņš, ne? Normāls vakara iznākums būtu tāds: vīrietis pēkšņi atcerētos, ka viņam ir kādas steidzamas darīšanas, sak, jāiet govi slaukt, un randiņš būtu beidzies. Bet tā nenotika. Dzirdot manu stāstīto, manāms šoks vīrietim gan nenoliedzami bija, bet… viņš nenobijās. Viņš teica: man vienalga, cik tev ir bērnu un kas ar tevi ir noticis – tu man patīc tāda, kāda esi! Izrādījās, ka liktenim atkal jau ir savi plāni. Tā nebija mīlestība no pirmā acumirkļa, bet mani iedrošināja tas, ka viņš nenobijās, iedrošināja viņa pārliecība un neatlaidība, un es nolēmu dot iespēju pierādīt, ka viss tas, ko viņš saka, ir patiesība. Viņš bija pirmais vīrietis, ar kuru uzdrošinājos iepazīstināt bērnus. Nu jau laiciņu dzīvojam visi kopā – es vairs neesmu viena, un ir labi nebūt vienai. Man jārēķinās, ka bērni izaug un aiziet savā dzīvē, bet mammas dzīve paliek mammas pašas dzīve…»
Četri dēli nedalās
«Kopš 2018. gada maija strādāju kustības Plecs mentoringa programmā. Aktīvi atbalstu Vidzemes jaunās audžuģimenes, zinu gan teoriju, gan praksi, turklāt tā – līdz kaulam. Esmu pieejama visu diennakti, man dažkārt zvana arī naktīs. Zinu, kā ir gādāt par bērniem – tā ir medusmaize sirdij. Bet ir jānoiet ļoti grūts un smags ceļš, līdz šo saldumu sajūti. Būtu aplami domāt, ka visiem obligāti jāuzņemas rūpes par citu vecāku bērniem. Nē! Tā ir uzdrošināšanās, kas jāsajūt – tev vajag bērnu, un bērnam vajag tevi. Tām audžuģimenēm, kas vēl nevar atrast savu bērniņu, vienmēr saku: pagaidiet, gan nāks! Jūs satiksieties, sirdī kaut kas noklikšķēs, un vairs neko nedomāsi – tikai vedīsi viņu tālāk dzīvē.
Ja bērns sirdī iekrīt kā akā, tad viņš tur ir un vienmēr būs, un nav nekādas atšķirības – tas ir tavs vai nav tavs miesīgais bērns.
Kad par savu pieredzi stāstu jaunajām audžuģimenēm, bieži sadzirdu skepsi: nevar būt, ka bērnus nedala savos un ne savos. Goda vārds, es nedalu! Mani četri dēli ir skaitlis, kas nedalās. Var jau domāt: ar svešu bērnu ir grūti. Bet arī ar savu var būt grūtāk un vieglāk! Tas ir liktenis – kādu bērnu piespēlē, tādu saņem: vai nu klēpī, vai jau gatavu, ar zābaciņiem.
Man ir četri dēli, es ar to ļoti lepojos. Ričardam ir sešpadsmit, Dāvidam Kārlim vienpadsmit, Gustavs Kārlim pieci, bet Kristoferam – četri gadi. Katram dēlam cenšos veltīt individuālu laiku – ar lielo dēlu aizejam uz restorānu, kādu dienu kādu no mazajiem puikām neaizvedu uz bērnudārzu – lai paliek viens ar mani.
Gribu dēlus uzaudzināt par foršiem puišiem. Lai viņi savām meitenēm un sievām sniedz tādu mīlestību, kādu ir saņēmuši no manis.
Lai mana mīlestība aiziet uz viņu ģimenēm, viņu bērniem. Negribu teikt, ka es mīlestību dodu. Nē, es neko nedodu un neko neatdodu – mīlestība vienkārši plūst, un es būšu ļoti laimīga redzēt, kā tā aizplūdīs tālāk un tālāk.»
Raksts publicēts žurnālā IEVA 2019. gada janvārī.
