Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
1
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Šīs dzimtas kokam ir kupli zarots vainags. Latvijas pirmajam Valsts prezidentam Jānim Kristapam Čakstem un viņa sievai Justīnei Katrīnai Marijai bija deviņi bērni: Konstantīns, Mintauts, Ringolds, Gedimīns, Daila, Aldona, Maiga un Janīna. Dēls Mintauts Fridrihs Andrejs Čakste, Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta senators, apprecēja uzņēmēja Antona Benjamiņa meitu. Vienam no viņu dēliem – Jānim Konstantīnam – piedzima trīs bērni: divi dēli un meita Anna Kristīne. Ar viņas gādību šoruden Ozolnieku novada Aučos svinīgi atklāja jauno Čakstes muzeju. Prezidents Čakste Rīgas Meža kapos var dusēt Dieva mierā: ar viņa mājām un viņa dzimtu viss ir kārtībā.
Mans opaps bija karalis!
Kristīne ir dzimusi un augusi Zviedrijā – viņas vecāki Jānis Konstantīns Čakste un Ilga Kārkliņa kara beigās kā bēgļi bija devušies uz Zviedriju un Jāņu vakarā tur arī satikās. «Esmu vidējā meita starp diviem brāļiem – vecākais brālis Andrejs Jānis ir miris, bet kopā ar jaunāko brāli Kārli Miķeli saimniekojam mūsu viesnīcā Valdemārs Rīgā,» stāsta Kristīne.
«Mūsu dzimtā ierasts bērniem dot divus vārdus. Visbiežāk viens ir krusttēva vai krustmātes vārds, tāpēc mums krustām šķērsām ir Jāņi un Mintauti, Justīnes, Aldonas un Konstantīni. Jaunie joprojām izvēlas bērniem vārdus, meklējot caur zaru zariem. Mana mazmeitiņa Aija Vera, piemēram, mantoja nu jau mirušās tantes Aijas vārdu. Dzimtas vārdu saglabāšana ir ļoti vērtīga tradīcija. Katram cilvēka vārdam seko stāsts par viņu. To klausoties, bērns saprot, ka viņa vārdā dzīvo vēl kāds cits. Vieni un tie paši vārdi cauri paaudzēm dod ģimenes pēctecības sajūtu: vienmēr var atsaukties uz priekštečiem. Sacīt, piemēram: vecā Aija darīja tā vai šitā, vai arī – vecā Justīne dzīvoja šeit. Maijā mums bija tikšanās dzimtas kapos. Pulksten divpadsmitos. Maziem bērniem, protams, tajā laikā gribas ēst! Uzgājām augšā pie tantes Aijas kapa, katram līdzi bija savs mazais ēdamais, un tā bērni tur sēdēja un ēda. Un viņi taču joprojām runā: tas bija tad, kad mēs ēdām piknikā pie vecās Aijas…
Citi lasa
Populārākie
Daudzi mūsu dzimtas cilvēki bēgļu gaitās nonāca Zviedrijā, tādēļ bieži tikāmies vārdadienās, dzimšanas dienās un kristībās. Visa vecā paaudze tur vienmēr sēdēja pie galda, un vienmēr viņi sāka runāties arī par Aučiem. Mēs, bērni, arī turpat blakām dzīvojāmies, tādēļ jau ļoti, ļoti mazi uzzinājām, ka mums bija opaps un omamma – Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste un prezidenta sieva Justīne Čakste. Lai cik paaudzes mainās un mainīsies, caur un cauri mēs visi viņus saucam tikai tā: opaps un omamma.
Esmu domājusi, kā jutās manu vecāku paaudze, kas, dodamies un Zviedriju, bija pārliecināti, ka viņi tūliņ dosies atpakaļ uz Latviju.
Viņi taču nebrauca uz Zviedriju kļūt par zviedriem! Viņi brauca izglābties no kara un nāves un ticēja, ka atgriezīsies ļoti ātri – jau uz Ziemassvētkiem. Citi prombraucot Latvijas zemē apraka sudrablietas, bet tante Anastasija bija norakusi sviestu, lai būtu labs, kad Ziemassvētkos atgriezīsies. Omamma Justīne, pirms devās bēgļu gaitās, Latvijā bija piedzīvojusi divas triekas, bet arī viņa katru rītu Zviedrijā prasījusi, kad brauksim mājās. Diez kurš īsti bija tas brīdis, kad ticības par atgriešanos vairs nebija un viņi sāka par Latviju runāt kā par pasaku? Esmu dzimusi 1955. gadā, un rēķinu: kad es kaut ko sāku saprast, viņi bija prom no savas zemes jau divdesmit gadus! Latvija viņiem tad jau bija kļuvusi par leģendu.
Arī mums, bērniem, bija ļoti idealizēta bilde par Latviju: kā mēs tur dzīvojām, ko darījām, kā Aijai Auču tītars pagalmā klupa virsū. Un tas jaukais stāsts par mazo dzīvnieciņu bērēm Aučos. Redz, mazajiem bērniem Aučos bija savs stūris – Mazauči. Kad nomira kāds mazais dzīvnieciņš – trusis vai cālītis –, Mazaučos rīkoja bēres. Janīnas tante bija apprecējusi prāvestu Teriņu, un tā nu ģimenē bija arī mācītājs, tāpēc arī mazo dzīvnieku bērēs viss notika, kā tam jānotiek. Mums bija tik daudz stāstu, ko stāstīja un stāstīja atkal un atkal… Tiem, kuri tiešām bija Latvijā dzīvojuši, šīs atmiņas bija sirds sildīšana, bet mums, bērniem, klausoties Latvijas apzināšanās notika ļoti agri. Lai nostiprinātu latviešu valodu, mans dēls Jānis ilgi dzīvojās mājās, bet, kad četru gadu vecumā sāka iet zviedru bērnudārzā, viņš tur lepni stāstīja: mans opaps bija karalis! Tātad – jau tik mazs viņš, tāpat kā es bērnībā, zināja mūsu dzimtas stāstu, tikai sajauca prezidentu ar karali! Un kā viņš bija apvainojies par to, ka neviens viņam neticēja!»
Divi pirmie braucieni uz Latviju
«Uz Latviju pirmoreiz atbraucu 1976. gadā – biju pirmā no mūsu ģimenes, kas saņēma atļauju. Manam topošajam vīram Mārcim Zviedrijā nomira tēvs, un viņš vienmēr bija gribējis, lai viņa pīšļus aizved un apglabā mājās – Cēsīs. Gājām uz vēstniecību, lūdzām atļauju to izdarīt, un pārsteidzošā kārtā arī saņēmām. Tie Latvijai bija smagi un tumši laiki: mūs ļoti uzmanīgi kontrolēja – nekur nedrīkstējām iet un neko nedrīkstējām darīt. Toreiz pirmoreiz tikos ar sava tēva un tantes auklītēm, kas bija palikušas Latvijā. Viņas stāstīja savus stāstus. Arī par tēva brālīti Visvaldi jeb – kā mēs viņu saucām – Višu. Viņš bija piedzimis smagi slims, un, kad vecāki devās uz Zviedriju, palika Latvijā pie auklītēm. Vecāki taču domāja, ka Ziemassvētkos būs atpakaļ! Bet Visvaldis bija drīz vien nomiris. Es, divdesmitgadniece, dabūju pilnu klēpi ar stāstiem, pārdzīvojumiem un bēdām. Mans tēvs bija uzdevis Rīgā atrast vectēva māsu Maigu un atdot viņai paciņu. Maiga bija izsūtīta uz Sibīriju un atgriezusies Latvijā, bet bija kā pazudusi no zemes virsas, es viņu neatradu. Mārča tēva pīšļus atdevām viņa radiem, kas no Cēsīm atbrauca tiem pakaļ. Tā bija mana pirmā satikšanās ar toreizējo dzīvi Latvijā, kas līdz tam šķita kā pasaka – gaiši zilas debesis un saule.
Nākamā reize, kad braucu uz Latviju, bija 1989. gads, un tas jau bija pavisam kas cits. Braucu kopā ar tēvu, mammu, brāli un saviem dēliem. Devāmies no Stokholmas uz Helsinkiem, tad uz Tallinu, un tad ar autobusu braucām uz Latviju. Labi, ka brauciens bija tik ilgs – maniem vecākiem bija vajadzīgs šis pārdomu laiks. Viņi, neredzējuši Latviju piecdesmit gadus, visu ceļu bija ļoti klusi un domīgi. Kad trimdinieku grupa piestājās uz robežas starp Igauniju un Latviju, izkāpām no autobusa, nolikām ziedus, un visiem bira asaras. Tur bija milzīgs uzraksts – Latvijas PSR. Kad divas nedēļas vēlāk braucām mājās, burti PSR bija nozāģēti, un ar to varēja just: te kaut kas notiek un notiks!
Dzīvojām viesnīcā Latvija, un paps vakarā teica: iesim pastaigāties! Visi ielu nosaukumi bija krievu valodā, ko nesapratām, tomēr atradām bijušo Valdemāra ielu 23. Paps rādīja: te ir mūsu māja – tur man bija guļamistaba, tur bija kabinets. Mans brālis, būdams ļoti ietiepīgs, pieklauvēja pie durvīm, un mēs tur tikām iekšā – izstaigājām dzīvokli, kur paps bija piedzimis. Tas bija fantastisks brauciens! Vienīgais, ko nevarēju izprast – padomju sistēmu.
Mēs bijām daudz ceļojuši, un es vienmēr svešā pilsētā spēju noorientēties, kur iet, kā un ko darīt, bet te es neko nevarēju saprast – kas ir blati un kaut kas zem letes.
Nevarēju saprast, ko drīkst un ko nedrīkst, kas ir pareizi un kas nepareizi. Ja man nebūtu radu, kas palīdz, es, ienācēja, te neprastu savus bērnus ne padzirdīt, ne paēdināt!»
Bet viņš redzēja Aučus…
«Toreiz aizbraucām arī uz Jelgavu apciemot papa māsīcas. Brālis Kārlis gribēja noīrēt mašīnu, bet viesnīcā šādu lūgumu nesaprata. Viņš tika līdz viesnīcas direktoram, ilgi skaidrojās un tomēr dabūja mašīnu! Tikuši līdz Jelgavai, sapratām, ka jābrauc arī uz Aučiem. Aizbraucām. Tagad mums dažreiz prasa: vai tā ir pils vai muiža? Nē, tā bija un ir liela māja lielai ģimenei! Opaps to bija zīmējis, un mans vectēvs viņam bija teicis: vai tad nevajadzētu torni ar’ tai mājai? Un uzbūvēja, lai Jāņu naktī var uzkāpt un saskaitīt, cik jāņugunis var redzēt gar Lielupi. Opaps nomira gadā, kad māja bija gatava, – viņš tur netika dzīvojis.
Kad beidzot Aučus pirmoreiz ieraudzīju, lielajā mājā uz pagaidu dzīvošanu bija izmitinātas astoņpadsmit kolhoznieku ģimenes. Viss bija ļoti nolaists. Mēs mājā redzējām tikai mušas, un es pat nevarēju pārkāpt pāri slieksnim, kā tur viss smirdēja. Iekšā kādā istabā glabājās kartupeļi, kādā – labība, viss bija mēslos. Tikmēr mums bija žēl papiņa, kas redzēja pilnīgi kaut ko citu – ne viņš redzēja tos pillā cilvēkus, kas tur apkārt mīcījās, ne viņš redzēja mēslus. Mans tēvs stāvēja mirdzošām acīm un čukstēja: šitas mums, bērni, ir jāatjauno! Viņš redzēja savus Aučus! Toreiz bija grūti iedomāties, ka mēs šeit atgriezīsimies un kaut ko darīsim, bet paps jau tad redzēja potenciālu, un viņā bija milzīgs spīts. Turpmāk tēvs un mamma regulāri brauca uz Latviju – viņiem te bija draugi, viņi centās palīdzēt, mamma caur Sarkano Krustu no Zviedrijas veda protēzes sievietēm, kam bija krūts vēzis.
Atguvām īpašumus, un paps sāka Aučus atjaunot. Mums, jaunajiem, tolaik vairāk bija savas lietas. Es biju juriste, bet tad sākās ļoti intensīvs darbs saistībā ar Latviju. Piedalījos Tautas frontes Stokholmas nodaļas dibināšanā, kas pārvērtās par Latvijas informācijas biroju Zviedrijā, bet tad – par Latvijas vēstniecību, kur es kļuvu par ministru padomnieci. Sāku te braukāt vairāk, bet visciešākā saikne ar Latviju izveidojās, atgūstot viesnīcu Valdemāra ielā. Tai bija labs direktors, tikmēr mēs turpinājām savu dzīvi Zviedrijā, tomēr arvien vairāk vajadzēja kaut ko risināt: nu ir Rīgā viesnīcai lifts saplīsis, nu tek jumts, un nu pagrabs applūdis. Sākām saprast, ka kaut kas jādara, jo nekas te negāja uz augšu, viss tikai uz leju. Sapratām, ka īpašumam jāpievērš lielāka uzmanība, un abi ar brāli Kārli sākām te strādāt.»
Mēs satiekamies Aučos
«Ļoti priecājos, ka paps piedzīvoja laikus, kad ne vien viņa bērni, bet arī mazbērni atgriezās Latvijā. Mans vecākais dēls Aleksandrs Mārtiņš studēja Amerikā, un tad mēs ar brāli Kārli viņam teicām: zini, mēs viesnīcai Rīgā meklējam direktoru, un mums ir tādi kritēriji, ka atbilstošu cilvēku nemaz nevar atrast, bet tu esi vismaz apmēram tāds. Domādams, ka brauc uz pusgadu, Aleksandrs viesnīcu vadīja četrus gadus, tad uz gadu atgriezās Zviedrijā, bet pēc tam atkal pārcēlās uz Latviju – vadīja SIA Oriflame Latvija. Tad Aleksandrs satika Evu, piedzima Aija, un viņi pārcēlās uz Zviedriju. Savukārt dēls Jānis Upsālā izstudēja par ekonomistu un Latvijā izveidoja Statoil klientu dienestu. Te viņš iestājās korī, spēlēja hokeju, bet tad iemīlējās un tagad dzīvo Zviedrijā. Reiz dēls kopā ar draudzeni Filipu aizbrauca pie viņas vecmāmiņas, bet vecmāmiņai mājās – liels attēls ar Rīgas siluetu. Izrādījās, ka viņa ir Rīgā uzaugusi baltvāciete, un nu bija debeslaimīga par mazmeitas draugu – latvieti.
Mūsu lielo saimi turēja kopā mans tēvs, bet tagad tā esmu es – viņš nodeva man atbildību par Aučiem, un tā es kļuvu opapa māju saimniece. Katru gadu ap Lieldienām ar mašīnu un suni Čiliju no Zviedrijas kuģī pārceļos uz Latviju, un paliekam te līdz oktobrim. Ziemā pa pusei dzīvoju Latvijā, pa pusei Zviedrijā, jo man pietrūkst arī turienes dzīves un draugu.
Lai saturētu saimi kopā, man ir ļoti liela priekšrocība: man nebija jāsāk no nulles – jau gadu desmitiem, cik vien katrs sevi atceras, tas ir bijis pašsaprotami. Ik gadu Aučos pulcējamies 14. septembrī – opapa dzimšanas dienā. To visi zina, vai dzīvo Latvijā, Amerikā vai Austrālijā: ja togad plāno braucienu uz Latviju, tad ieplāno septembrī! Citu gadu ir paplānāk, citu ir ļoti daudz savējo – šogad Aučos bijām sapulcējušies 58 opapa pēcteči, bet tie nebūt nebija visi. Vasarā ap galdu Aučos mūsu nekad nav mazāk par astoņpadsmit, un cilvēki nepārtraukti mainās: piemēram, atbrauc Anna no Amerikas, paciemojas un aizbrauc. Mans kā Auču saimnieces galvenais uzdevums ir deleģēt pienākumus – kurš ko darīs. Deleģēt nozīmē uzticēt, un man ir, kam uzticēties. Aučos pie plīts es nestāvu. Saku: Kārli, šī ir tava atbildības diena, nākamā diena – kādam citam. Nu tad dariet, kā zināt, bet katram jātiek galā – brauciet uz tirgu, vāriet, cepiet, pērciet gatavu. Un viss sanāk! Katru vakaru, kad atbraucu no Rīgas uz Aučiem, galds jau ir klāts.
Populārākie
- Viesturs Kairišs un Ieva Jurjāne: Sākot ar mūsu iepazīšanās brīdi, mēs nekad neesam dzīvojuši pelēku un garlaicīgu dzīvi
- Dita Lūriņa-Egliena: Viss būs labi, visiem būs labi un visu veidu lietas beigsies labi
- FOTO: Ziemassvētku rotājumi no baltās mīklas
- Kristīne Zadovska par meitas likteni: Līdz šim brīdim no Dieva neesmu saņēmusi atbildi – kāpēc?
Arī Ziemassvētkos mēs, opapa pēcteči, uz pāris nedēļām pulcējamies Aučos. Tā katru gadu nobalso mūsu pusaudži – mūsu Zviedrijas jaunā paaudze: viņi visi grib uz Aučiem. Nekādu dāvanu te nav, bet mēs visi ejam uz mežu pēc egles, sapērkam produktus un gatavojam ēdienus – no paša gala līdz saldumiem. Būt Latvijā ir pilnīgi kas cits, nekā katram no savām mājās saskriet Zviedrijā uz sešām stundām un tad atkal visiem doties prom. Te mēs desmit dienas esam kopā – mēs ar brāli, mūsu bērni, mazbērni.
Lai tuvinieki pulcētos kopā, katram vajag justies līdzdalīgam. Visi, kas brauc uz Aučiem, zina, ka tā nebūs nekāda sēdēšana SPA. Jā, tu vari zem kastaņkoka lasīt grāmatu, vari iet peldēties, vari nīkt skābs kādā stūrī, bet ik pa laikam tev ir jāpiedalās un jādara. Laikam jau omamma Justīne un opaps Jānis ir atstājuši šajā mājā savu gaisotni, savu garu. Mums katram ir zināma atbildība par to, lai Čakstu dzimta turētos, un mēs to potējam arī saviem mazajiem: viņi zina, ka opapa dzimšanas dienā jābrauc uz kapiem, jāiet pie pieminekļa, tik un tik ziediņi jānoliek un labi jāuzvedas. Visi šie sīkumi jāmāca un jāzina! Mazajiem čakstēniem vasara un Ziemassvētki ir Aučos – tās būs viņu bērnības atmiņas, un dzimtas stāsts turpināsies.»
Ja tev kas ir – dod arī citiem!
«Bieži saka: trimdas latvieši ir citādi. Tas tādēļ, ka esam auguši nevis diktatoriskā, bet brīvā pasaulē. Latvijā daudz ko salaida dēlī tieši padomju okupācija un tās sistēma. Smadzeņu skalošanas inde darbojas daudz dziļāk un ilgāk, nekā vispār varam to aptvert. Dzīvojot brīvā valstī, cilvēkam māca pašam domāt un pašam analizēt, bet padomju sistēmā cilvēkiem iepotēja, ka tu jau neesi neko vērts, ka tev nevajag pašam neko darīt. Padomju sistēmai bija svarīga pasīva tauta: lai visi domā tikai to, ko kāds cits pasaka priekšā. Bet šī ietekme pazudīs – tā samazinās ar katru paaudzi. Mums jābūt lepniem par to, ko esam panākuši – mūsu brīvība ir izcīnīta, un tā jākopj kā milzīga vērtība!
Zinu, ka Latvijā ir daudz, ko kritizēt, bet man ir mierinājums: jebkura krīze ir attīstība.
Dzīvojot Latvijā sešus mēnešus gadā, arī man ir tā: augšā lejā, augšā lejā. Ir tēmas, par kurām varu dusmoties, kuras man šķiet nepareizas, bet Latvijā ir arī ļoti, ļoti daudz pozitīvā, kas ne tikai patīk, bet paceļ. Kādi mums ir gaiši jaunieši, un nav viņi visi aizbraukuši prom! Turklāt var strādāt arī aiz robežām, bet ar neredzamu saitīti tomēr palikt piesiets Latvijas zemei. Tādas kultūras dzīves kā Latvijā nav nekur pasaulē, arī koki, daba – te ir tik daudz iedvesmojoša! Drusku par daudz iegājusies tā pīkstēšana, bet, lai kā to nepatīk dzirdēt, taisnība vien ir: ja tu pats neko nedari lietas labā un paliec pasīvs, tad tev arī nav tiesību sūdzēties. Laikam tomēr tā pasivitāte palikusi no padomju laikiem: gribas sagaidīt, ka valsts tev visu nokārtos un visu dos, un tu tikai sēdēsi. Bet tā jau nebūs! Pašam jārūpējas par sevi, savējiem un jādod citiem.
Ik pa laikam mēs – ģimenes kodols – rīkojam sapulces bez bērniem. Tur katrs pastāsta, ko plāno savā dzīvē un ko darīsim visi kopā. Vienā no šādām tikšanās reizēm nolēmām, ka Auču pagalmā līdzās mūsu dzimtas mājām bijušās kalpu ēkas vietā pilnīgi no jauna jābūvē muzeja ēka, kurā ikviens varētu apskatīt Latvijas pirmā Valsts prezidenta darba kabinetu un plašu ekspozīciju par Čakstes dzimtu. Uzsākot būvniecību, laika kapsula tika ierakta 2017. gada 12. maijā, un man ir milzīgs gandarījums, ka izpildījām savu solījumu atklāt jauno muzeju tieši pirms Latvijas simtgades – tā ir mūsu dzimtas dāvana Latvijai. Tas ir tik liels gandarījums! Bet ar atjaunošanu vien nekas nebeigsies: tagad māja ir, un mēs tur organizēsim daudz ko interesantu. Savulaik opaps bija iestādījis tūkstoš ābeles, bet man gan tik daudz noteikti nebūs – ir jau pāri par četrdesmit ābeļu, un pilnīgi pietiek. Atjaunoto liepu un kastaņu alejas krustojumā ir uzlikts piemiņas akmens ar uzrakstu Latvijai. Noteikti atbrauciet! Tāda bija opapa filozofija: ja kaut ko iegūstam, mums jādod tas arī citiem.»
