Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Iveta Troalika: Kur tu gāji, kad tevi izlika no tēva mājām?
Lauris Dzelzītis: Man nebija, kur dzīvot. Vecvecāki jau bija miruši, viņu māja – pussabrukusi. Tajā vasarā es dzīvoju, ha, tādā kā būdiņā, piebūvē pie siltumnīcas. Mans vectēvs bija ļoti labs galdnieks. Šovasar uzzināju, ka viņš netālu no Cēsīm Miervaldim Birzem ir uzcēlis tādu melnu koka māju. Viņi iepazinās Salaspils koncentrācijas nometnē, kur atradās vienlaikus, un pēc tam vectēvs viņam uztaisīja to māju. Šis stāsts ir bijis aprakstīts IEVAS Stāstos, iespaidīgs.
Nu, lūk, tātad – pie vectēva mājas kādreiz bija siltumnīca, tobrīd jau sabrukusi, bet bija palikusi tā būdiņa, kas atradās tās galā. Tur es līdz novembra beigām dzīvoju. Biju pievilcis strāvas kabeli, piecas segas virsū, ārā jau bišķi sniegs, lasīju grāmatas. Tāds filmas cienīgs kadrs. Tajā vasarā es gāju mežā, kur strādājām no diviem naktī līdz vienpadsmitiem dienā, jo tad nav dunduru. Zāģēju un stiepu kokus, sapelnīju naudu, lai pabeigtu pēdējo gadu vidusskolā un varētu stāties augstskolā. Pa to naudu arī nopirku materiālus un izremontēju vienu istabu vectēva mājā, kur pārlaist ziemu.
Tā es tiem sūdiem izkūlos cauri.
Pabeidzu videni, un tajā brīdī arī tā līdz kaulam sapratu, ka visiem īstenībā ir pajebatj par tevi.
Es atvainojos par šo izteicienu, bet nekas labāks man nenāk prātā. Pēc tam iestājos Kultūras akadēmijā, atbraucis no laukiem, es biju drausmīgi naivs. Starp citu, ceturtais kurss un pirmie gadi teātrī pagāja te, pretī Dailes teātrim. Virs Mārtiņa beķerejas bija izdedzis komunālais dzīvoklis, ko īrēju par 28 latiem no aizdomīga veča. Mēs tur savācāmies tāda komūna, indējām prusakus, uz sienām līmējām avīzes, lakojām tās, vienkārši, lai izdzīvotu.
[..] Jurģis Liepnieks: Viens no jautājumiem, ko man lūdza uzdot, – kā tev līdz šim vecuma ir izdevies palikt vecpuisī? Vai starp šiem stāstiem ir kāda saistība? Iespējams, ka attiecībās ar sievietēm tu nevari uzticēties, baidies ļauties.
Lauris Dzelzītis: Tā ir mana dzīves pieredze, no šā attiecību šablona es saprotu, cik tas var būt postoši. Es ļoti lēnām un uzmanīgi laižu cilvēkus sev klāt. Turklāt, kad tie aplauzieni jau ir piedzīvoti, sāk likties, ka tās šķiršanās sāpes ir neadekvātas pret to pārējo.
Varbūt tas izklausās tā primitīvi, bet man tiešām tas šķiršanās ārprāts šķiet neadekvāts tam visam, ko mēs saucam par mīlestību.
Gadi iet, protams, es arī vienā brīdī sev teicu – nu, davai, saņemies, vecais. Tad pamazām sāku šo cilvēku laist iekšā savā dzīvē. Redz, man tā jūtu motorika strādā lēnāk nekā prāts. Ar prātu es varbūt pat saprotu – o, ir, būs! Bet, kamēr iekšas pieņem, paiet laiks… Es biju sācis pieņemt un domāt, ka te tiešām kaut kas sanāks. Bet, kad šīs vasaras sākumā, Trīs draugu iestudējuma laikā, šīs attiecības pārtrūka un vēl iekrita tas nelaimīgai šovs, tad pēc tam man dzīve sabruka krasi. Es to šausmīgi pārdzīvoju un droši vien vēl kādu pusgadu pacīnīšos.
[..] Jurģis Liepnieks: Cik ilgas bija tavas pēdējās attiecības?
Lauris Dzelzītis: Diezgan ātri viņa notinās, pat pusgads nebija. Man tas bija sarežģīts posms. Viss gāja ārā no orbītām – man divdesmit gadu ir skatuve, katru trešo vakaru ir tā adrenalīna deva uz skatuves, un to pēkšņi nogriež. Tas arī materiāli ļoti ierobežo un sit pa nerviem. Pēc tam – atceraties to pirmo šova sēriju, kur es to čemodānu atteicos nest? Alojā strādājot, baļķus nesot, es biju dabūjis muguras diska trūci, tā, ka es divus mēnešus ar kruķiem staigāju. Dzīvoju ar pretsāpju līdzekļiem. Nujā, un tad vēl attiecības izjūk. Tad reizēm es domāju, paskatos uz augšu un saku – nu, vecais, tev ir kruta humora izjūta. Labi, labi, sapratu, pamaucam vēl.
Man tagad ir tāds posms, kad man ir pazuduši viedokļi. Agrāk es par visu ko varēju izteikties, tagad man viss ir pazudis. Ir sajūta, ka vajag nonullēties, tikt no visa vaļā. Es arī domāju pārdot tās abas savas abas mājas. Lai paliek viena vieta pie Rīgas, uzcelšu tur nelielu koka namiņu, paņemšu vācu aitusuni, kas man ir bērnības sapnis. Kad man bērnībā notika kaut kas ļoti, ļoti sūdīgi, es ielīdu pie Grāfa būdā izgulēties, un viņš mani sargāja, nevienu nelaida klāt, pat saimnieku – manu tēvu – ne. Grāfs mani sargāja, viņš mani saprata. Tāpēc man ir tāda neadekvāta mīlestība pret šiem suņiem.
Visu interviju lasi žurnālā Ieva un portālā Santa+.
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
