Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Daudzi Vladimiru iepazina kā skarbo, bet taisnīgo televīzijas šova Dejo ar zvaigzni žūrijas locekli. Savukārt tiem, kas reiz iemēģinājuši savus spēkus deju pasaulē, Ponomarjova vārds nebūs svešs. Viņš bija pasniedzējs un deju mākslinieks ar 50 gadu pieredzi – izaudzinājis vairākas tautas deju un baletdejotāju paaudzes. «Smalkjūtīgs, bargs, inteliģents, apveltīts ar izcilu humora izjūtu. Izcils deju un dzīves skolotājs,» Ponomarjovu apraksta viņa audzēkņi. Piedāvājam iepazīt Vladimiru Ponomarjovu citādākā gaismā Līgas Blauas žurnāla Ieva rakstā «Skarbais brīvmākslinieks».
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2010. gadā 12. numurā!
Viņš ir cilvēks, par kuru pēkšņi runā. Svētdienu vakaros ar interesi gaida, kādu vērtējumu viņš dos televīzijas šova Dejo ar zvaigzni pāriem. Tik atklāti un nesaudzīgi savas domas neviens vēl nebija uzdrošinājies pateikt, tāpēc daudzi jautā – kas ir Vladimirs Ponomarjovs? IEVA satikās, lai to noskaidrotu.
Vladimira Ponomarjova pieturzīmes:
• dzimis 1951. gada 7. augustā Krāslavā padomju armijas virsnieka un skolotājas ģimenē;
• beidzis Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, Latvijas Konservatorijā ieguvis horeogrāfijas maģistra diplomu;
• 20 gadu dejojis baletu uz Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra skatuves;
• izaudzinājis daudzus talantīgus dejotājus;
• ģimene – sieva un divas meitas.
Kāds bijis jūsu ceļš uz baletu?
Ērkšķains. Mans tēvs par baletu neko negribēja dzirdēt. Viņš bija virsnieks un vēlējās, lai turpinu viņa militāro karjeru. Tēva sapnis bija, lai es mācītos Suvorova kara skolā. To nu es negribēju, arī mamma ne, bet tēvam bija stingrs raksturs, ģimenē viņam pretī nerunāja. Trīs reizes gribēju stāties baletskolā, bet tēvs nekad neatļāva. Ne brālim, ne māsai tādas intereses nebija. Es ģimenē vienīgais tāds dīvainītis.
Tēvam bija divi dēli: viens gudrs, otrs baletdejotājs. (Smejas.)
Raksturs man tomēr bija, un, par spīti aizliegumam, pirmajā klasē pieteicos deju pulciņā. Mācījos Rīgas 13. vidusskolā, un mana deju skolotāja Audiona Līventāle ieteica turpināt mācības baletskolā. Viņa vadīja deju kolektīvu Pionieru pilī, kur arī es gāju. Četras reizes viņa mani sūtīja uz baletskolu, bet tēva aizliegumam pāri tikt nevarēju. Kad uz Rīgas 13. vidusskolu mācīt dejas atnāca balerīna Lora Ozoliņa, pateicoties viņai, izdevās mainīt tēva stingro un nelokāmo lēmumu. Man bija jau četrpadsmit gadu, un tā bija pirmā reize, kad mājās pateicu: viss, ne uz kādu Ļeņingradu nebraukšu un kara skolā nestāšos! Lora izsauca uz pārrunām manu mammu un sacīja, ka puikam noteikti jāmācās balets! Stāvēju saskumis turpat blakus un domāju, ka tādu atļauju man nekad nedos, bet mamma apsolīja runāt ar tēvu un šo lietu nokārtot. Viss atrisinājās viegli un bez strīdiem. Izrādījās, tēvs pie savas pārliecības nemaz tik cieši neturējās. Viņam, kā visiem tēviem, bija sapnis, kādu grib redzēt dēlu – ar stingru raksturu, staltu stāju –, un viņš zināja, ka virsnieki tādi ir. Baletnieki ar zeķbiksēm kājās un grimētu seju viņam nešķita vīrišķīgi.
Arī mans brālis, kad iestājos Horeogrāfijas skolā, teica: «Nu, ti dajoš…»
Kļuvu baletdejotājs, divdesmit gadu nodejoju uz Baltā nama skatuves. Tēvs nāca uz manām izrādēm, lepojās ar mani. Viesizrādēs izbraucu puspasaules, kas padomju laikos bija liela izredzētība. Mums taču bija dzelzs priekškars, aiz kura kaut kur tikt bija ļoti grūti, bet māksliniekiem tādas iespējas bija. Atceros, ka pirms katrām ārzemju viesizrādēm mums bija jābrauc uz instruktāžu pie PSRS kultūras ministres Furcevas. Viss notika caur Maskavu un partijas biroju. Mums stingri bija noteikts, ka ārzemēs kaut kur drīkstam iet ne mazāk kā tikai pa trim kopā. Ja kāds uzrunā vai ciešāk paskatās, uzreiz jāskrien prom, jo tur to vien domā, kā mūs ievilināt lamatās, lai nododam dzimteni. Mūsu slavenais rīdzinieks Mihails Barišņikovs jau bija nodevis. Pēc tam arī Aleksandrs Godunovs palika Amerikā. Tas bija jautrs laiks, bet savs skaistums arī tajā bija.
Kas bija jūsu paaudze, kura dejoja baletā?
Dejoju vienā laikā ar Haraldu Ritenbergu, viņš gan ir mazliet vecāks, ar Artūru Ēķi, Valentīnu Bļinovu. Dejoju visās galvenajās izrādēs: Riekstkodī, Apburtajā princesē, Parīzes Dievmātes katedrālē. Esmu bijis dakteris Aikāsāp, dejoju solo Aleksandra Lemberga viencēlienā Ritmi, ritmi, ritmi, uzstājos ar koncertnumuriem. Tā tie divdesmit gadi uz skatuves pagāja. Mācījos kopā ar Zitu Errsu, Litu Beiris, Allu Saharovu, Aldi Apsi un Aleksandru Kolbinu. Savu sapni biju piepildījis, lomās guvis gandarījumu un nokļuvis vidē, kas man bija tuva. Tā dzīve bija kā rituāls, kad piecos jau esi teātrī, uzvāri kafiju, paņem cigareti, lēnām uzliec grimu, parūku, uzvelc kostīmu, uzej uz skatuves iesildīties, lai dabūtu štimmungu. Stīgas sevī jānoskaņo, vajag mazu satraukumu, to radošo nervu, kas, sākot skanēt mūzikai, iedarbina visus muskuļus, un jūti, ka esi gatavs lomai. Tāda noskaņošanās man tiešām bija rituāls.
Vai cigarete tajā rituālā nebija lieka?
Es smēķēju ļoti ilgi un daudz. Visi zina, izrunā un aprunā, ka cigarete baletdejotājam ir kaitīga, ka tā beidz sirdi, ka grūti dejot, bet astoņdesmit procenti dejotāju ir smēķētāji, pat meitenes. Viņas uzskata, ka tādā veidā nepieņemas svarā. Nav taisnība. Pīpēšana nosit vienīgi elpu. Mums bija izrāde Gajanē, kurā man bija liela slodze. Trešajā cēlienā zem mēles jau vajadzēja validolu, trūka elpas. Pirms tam biju uzpīpējis gan pirms izrādes, gan starpbrīdī. Tādā veidā savu veselību esmu bojājis. Piekto gadu vairs nepīpēju. Kad smēķēšanu atmetu, tad gan organisms uzreiz reaģēja. Pusgada laikā man bija klāt septiņpadsmit kilogramu. Tagad divdesmit divi ir nost.
Un kā jūs to panācāt? Ar stingru diētu?
Es ievēroju Maijas Pļiseckas padomu – žraķ meņše nado! Es atteicos no cukura un miltiem. Man pašam patīk gatavot, labprāt stāvu pie plīts. Kad sieva ir darbā, uztaisu pusdienas, sagaidu meitiņu no skolas, paēdam. Mani ēdieni ģimenei garšo.
Kas ir jūsu ģimene?
Sieva un divas meitas. Sieva Ilona Vižine ir bijusi pianiste, tagad producente, abas meitas būs vijolnieces. Vecākā meita Santa spēlē altu. Nupat kā absolūtā teicamniece Lībekā pabeidza trešo kursu, turpina mācības Viļņā pie profesora Radzeviča. Jaunākā meita Alīna mācās Dārziņskolā.
Uz baletskolu meitas nelaidāt?
Lai bērnus virzītu uz baletu, jābūt izteiktām dotībām un auguma standartiem. Mēs ar Ilonu neesam no mazajiem, un meitenes arī izaugušas slaidas. Vecākā ir ap metru astoņdesmit, mazā drīz viņu pāraugs. Ar tādiem augumiem par baletu nav ko sapņot. Bļinovs vienmēr teica: «Paskaties uz sevi spogulī!…» Tas ir jāmāk un jāapzinās, ko var un ko nevar. Nevajag ar varu lauzties tur, kur nederi. Prieka un gandarījuma tāpat nebūs. Tikai sarūgtinājums un aizvainojums.
Ar savu tiešumu un atklātību šova pirmajos raidījumos jūs dažus šokējāt. Vai nebijāt gaidījis, ka cilvēki labāk grib dzirdēt melus, nevis patiesību?
Pirmajā raidījumā uz mani ļoti nospēlēja, kā šova dalībnieki izskatījās un ko runāja. Dažu uzvedība patiešām šokēja. Kā gan sieviete publiski ar izteicieniem, kas viņu pašu pazemo, var apspriest savu augumu un svaru?! Jābūt taču pašcieņai. Mans zemais vērtējums bija tieši par to, nevis par resnajām ciskām. Triju bērnu mātei ir jāuzvedas ar atbilstošu stāju. Un vēl man ļoti nepatīk meli. Ja šova dalībniece apgalvo, ka viņa tajā nākusi, lai iemācītos dejot, nu, tā nav taisnība! Viņa nāca pēc popularitātes, pēc balvas. Viņa nāca parādīt sevi. Ja būtu gribējusi mācīties dejot, jau sen to būtu darījusi kādā deju studijā bez skatītājiem un televīzijas kamerām. Vajag vairāk cieņas pašām pret sevi un arī paškritikas.
Ciest nevaru stulbumu un vulgaritāti un savu nepatiku pret to nemaz necenšos slēpt, taču atzinību un labus vārdus, kad tie pelnīti, vienmēr pasaku.
Man ir asa reakcija pret neaudzinātību. Nepazīstamam cilvēkam pateikt tu uzskatu par nepieklājību. Arī jaunus cilvēkus tik familiāri neuzrunāju. Izcilā baletdejotāja Gaļina Ulanova ir teikusi: «Es nedrīkstu jaunu mākslinieku uzrunāt uz tu tāpēc vien, ka viņš ar to pašu nevar atbildēt man.»
Spogulī ir jāmāk paskatīties. Dancāt var jebkurš, bet, lai dejotu, tur tomēr ar gribēšanu vien nepietiek, taču cilvēkam ar intelektu nekas nav neiespējams. Man bijuši daudzi skolnieki, un, ja es redzu, ka viņiem ir talants, lieku strādāt līdz pēdējam sviedru pilienam. Cilvēkam, kam uz to ir talants, ir jādejo, un skolotājam, kas no viņa spiež laukā visu, ko var, ir jābūt tirānam. Protams, pieļaujamās robežās.
Jums arī bija tādi tirāni?
Kad iestājos Horeogrāfijas vidusskolā, tajā gadā no dzīves bija aizgājusi Helēna Tangijeva-Birzniece. Par viņu stāstīja leģendas. Viņa spējusi reizēm būt nežēlīga, bet ar kādu cieņu, apbrīnu un sajūsmu par viņu runāja baletdejotāji, kurus viņa bija mācījusi. Man Meistars ar lielo burtu, arī leģenda, ir Irēna Strode. Paldies maniem skolotājiem Valentīnai Ušakovai, Natālijai Leontjevai, Jurim Kaprālim, Valentīnam Bļinovam, Igoram Koškinam, Bellai Matisonei, kura man mācīja rakstudejas.
Baletdejotāja skatuves mūžs ir īss. Ko jūs darījāt, kad aizgājāt no teātra?
Man jau kopš jaunības šķita, ka savas zināšanas spēju nodot citiem. Dejojot baletā, vienlaikus strādāju par repetitoru pie Audionas Līventāles, astoņus gadus Liesmā pie Imanta Magones, kādus desmit gadus vadīju Tautas deju ansambli Līgo. Esmu strādājis ar daudziem tautas deju kolektīviem, ar Gundegu, Gatvi, Kalvi, Katvariem. Sapratu, ka man trūkst zināšanu. Ja pats kaut ko māki, tas vēl nenozīmē, ka proti atrast pareizo veidu, kā to iemācīt citiem. Iestājos Konservatorijā, jo zināju, ka tur būs labi pedagogi, no kuriem daudz ko iegūšu. Tas bija pirmais profesionālais horeogrāfu kurss, kuru izveidoja Juris Kaprālis. Pie mums brauca lieliski horeogrāfi no Pēterburgas. Varvara Meija manī pārgrieza visu dejas metodiku, nolika mani no galvas uz kājām. Baleta pedagogs ir absolūti cita profesija un absolūti citas zināšanas. Tas ir smalks un ļoti grūts darbs.
Ne katrs, kurš pats ir dejojis, spēj kļūt baleta pedagogs.
Pēc tik daudziem gadiem horeogrāfijā varu teikt, ka patiešām ne katram tas ir dots. Var pasniegt un var mācīt. Pasniegt var ēdnīcā zupu un garderobē mēteli, bet skolot un mācīt ir pavisam kas cits. Mani skolnieki ir šobrīd baletā vadošais mākslinieks Raimonds Martinovs, jaunie un atzītie Artūrs Sokolovs un Zigmārs Kirilko. Vairāki mani audzēkņi dejo ārzemēs – Vācijā, Čehijā, Dānijas Karaliskajā baletā, Floridā. Man ir labi skolnieki arī sporta dejās: pasaules vicečempions Jevgeņijs Suvorovs, Latvijas čempions Kārlis Treijs. Šobrīd man ir savas baleta grupas, kuras konsultēju. Strādāju ar Maskavas baletmeistares Allas Duhovas audzēkņiem. Viņai ir sava studija Maskavā, vairākas skolas citur, arī Rīgā, jo viņa ir rīdziniece, tāpēc vienu no savām pirmajām skolām atvēra Rīgā. Man viņas studijā ir sava klase. Sadarbojos ar horeogrāfu Agri Daņiļeviču un viņa Dzirnām, strādāju ar Tautas deju ansambli Vektors.
Kad iestājos Konservatorijā, tas bija mans pēdējais gads teātrī. 1989. gadā aizgāju par repetitoru uz Valsts deju ansambli Daile. Arī tur bija ļoti talantīgi un interesanti cilvēki. Mana klasesbiedrene Regīna Razuma, ar kuru skolā mācījāmies paralēlklasēs un vienu laiku arī vienā baleta klasē Horeogrāfijas vidusskolā, Dailē tad vairs nedejoja, bija kļuvusi aktrise.
Kopš Regīnu pazīstu, visu mūžu viņa bijusi ar izcilu stāju, pašcieņu un dziļu inteliģenci. Tādas sievietes man patīk. Ilgus gadus esmu bijis vidē, kur par kultūru, skaistumu un stāju ir cita saprašana. Visi, kas nāk no baleta, no klasiskās dejas, no modernās, sporta un raksturdejas, arī sadzīvē un cilvēciskajās attiecībās stāv uz augsta līmeņa.
Tagad esmu brīvmākslinieks. Ko gribu, to daru, bet viss dzīvē man saistīts ar deju. Neko citu es nemāku.
Jūsu profesijas zīmogs ir acīm redzams. Gaidot jūs uz interviju, sēdēju kafejnīcā pie galdiņa un pa logu uzreiz ieraudzīju, kad nācāt pa ielu. Staltā stāja jūs izcēla starp visiem citiem.
Bet tā nav pozēšana. Citi smejas par baletnieku gaitu. Mēs ejam, purngalus izvērsuši uz āru, bet arī tas ir asinīs. Citādi vairs nemākam iet.
Ko jūs dzīvē nekad neesat darījis?
Nekad neesmu taisījis politiku. Man tas ir garlaicīgi. Neesmu bijis, neesmu un nekad nebūšu nevienā partijā. Ciest nevaru politinformācijas. Mihaila Bulgakova personāžs profesors Preobraženskis teica: «Nelasiet padomju presi pie pusdienām! Ja citas nav, tad nelasiet neko!» Man arī tagad nepatīk lasīt avīzes. Negribu bojāt garastāvokli.
Vai jums dzīvē ir principi, kurus nepārkāpjat?
Darīt godīgi savu darbu. Godīgums visās izpausmēs laikam ir galvenais princips. Ģimenē – uzticība. Nevaru melot. Pieklājības dēļ, lai tikai cilvēku neaizvainotu, nespēju teikt glaimus, kas nav taisnība. Uzskatu, ka patiesība, lai cik tā nepatīkama, ir labāka un godīgāka par klusēšanu. Tam principam es nevaru pārkāpt.
To mēs pamanījām.
Paldies! Bet speciāli es to negribēju darīt. Mani uz to izaicināja uzvedība, kādu no šova dalībniecēm nebiju gaidījis. Es biju skatījies gan pirmo, gan otro deju šovu, un tajos nekas tāds nenotika. Kad mani aicināja šajā žūrijā, domāju: kas gan tur nepasēdēt un neizteikt savu viedokli, bet, izrādās, tas ir baigākais darbs. Turklāt tāds, kurā, pilnīgi negaidot, var iekulties nepatikšanās un izraisīt skandālu. To es nebiju gaidījis.
