Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Jā, paradoksāli, bet tieši Raudive, nevis Rainis, Vilis Lācis vai hokejists Artūrs Irbe ir uzskatāms par pasaulē slavenāko latvieti 20. gadsimtā. Interese par viņa mirušo balsu ierakstiem joprojām nav norimusi. Nu jau tos pat izmanto slaveni mūziķi, un Raudives portrets rotā viņu CD vāciņus. Kaut kā sanācis tā, ka Latvijā viņš vairāk zināms kā mūsu filozofijas granddāmas Zentas Mauriņas dzīvesbiedrs, mazliet paliekot viņas slavas ēnā. Taču pasaulē daudz vairāk zina tieši Raudivi. Cilvēku, kurš ierakstīja jaunu vārdu pasaules parapsiholoģijā. Puisi no nabadzīgas ģimenes dziļos Latgales laukos – Asūnes pagastā, netālu no Dagdas.
Dzēsiet sveces – viņš dzīvos!
Ja mazā Kostjas mātei 1909. gadā pateiktu, ka viņas nupat piedzimušais puiškyns reiz brauks pa Eiropu, demonstrējot savus atklājumus, un viņam par godu tiks rīkotas pētnieku konferences, viņa pārmestu krustu, sargoties no tāda murgotāja. Viņa skaitīja lūgšanas, lai puika vispār izdzīvotu un, ja izdzīvotu, lai paliktu pie pilna prāta un nekļūtu par ciema muļķīti. Viņš jau piedzimst ļoti vārgs, pēc tam vēl pieķer klāt kādu iekšēju kaiti, pēc kuras mēdz iekrist tik dziļā miegā, ka to var noturēt par pirmsnāves nemaņu. Un notur arī. Jau sadedz sveces, taču zēns izrādās spītīgs – izdzīvo. Tikai aug tāds kā atpalicis un vēl sešu gadu vecumā īsti pat nerunā.
Dzīvojas vienatnē, ar kaimiņu bērniem nedraudzējas – un kā lai draudzējas, ja nerunā; kad sētā ienāk sveši ļaudis, metas slēpties uz tuvējo birzi kā mazs zvērēns.
Tas, ka zvērēnam ir neticami gaiša galva, kādā brīdī atklājas skolā, turklāt ne tikai rēķinos, bet arī domrakstos – vientulīgā bērnība ir izkopusi bagātu, pat nevaldāmu fantāziju. Tā nu Konstantīns tiek sūtīts Krāslavas ģimnāzijā, kur 20. gadsimta divdesmitajos gados mācās ne jau kurš katrs sādžas puika. Māte cer, ka no dēla sanāks priesteris – tā katoļu ģimenei būtu milzu svētība un gods. Un viņš tiešām iestājas Rīgas Katoļu seminārā, taču mācības tur nav ilgas. Konstantīns saprot, ka tas nav viņa ceļš. Tomēr katoliskā misticisma apziņa viņu pavadīs visu dzīvi – vairāk gan iekšējos meklējumos, nevis ārēji pareizā dzīvošanā. Teiksim, kā ir, – uz tikumības goda dēļa Raudives portretu nevarētu likt. Runā, ka tieši šis ir viens no iemesliem, kāpēc nesanāk priestera karjera…
Dvēsele meklē debesis
Tas, kas notiek tālāk, ir īstens self made man stāsts. Turpmākos astoņus gadus bez graša palikušais caurkritušais seminārists Konstantīns pavada, studējot valodas un filozofiju vairākās prestižās Eiropas augstskolās. Vispirms tā ir Parīze, pēc tam Spānija. Neaizmirsīsim, ka ir trīsdesmito gadu sākums, nav ne stipendiju, ne Erasmus programmu. Kā viņš to dabū gatavu, kur piestrādā, lai tiktu pie naudas, un cik lielā pusbadā pa brīžam dzīvo – to zina tikai viņš pats. Pie kājām es jutu Asūnes tīrumu zemi, bet mana dvēsele drebot meklēja debesis – tā viņš pēc tam rakstīs. Un, kā zināms, dvēsele, kas meklē debesis, spēj visu.
Šajos klejojumu gados viņš iemīl Spāniju. Kaut ko viņš tajā saskata no savas Dienvidlatgales – temperaments, dzīves sulas, katoliskais misticisms. Spožie spāņu literatūras un filozofijas dižgari – Servantess, Migels de Unamuno, Ortega i Gasets… Gan jau arī spāņu sievietes, kā nu bez tām. Kad Raudive atgriežas Latvijā, viņš ir kļuvis par spēcīgāko latviešu hispānistu – tā tobrīd dēvē šīs kultūras ekspertus. Viņš tulko spāņu literatūras pērles latviski (Dons Kihots!) un spēj diskutēt par Unamuno un Gaseta eksistenciālisma idejām intelektuāli spožā līmenī. Jāatceras, ka Latvijā tajos gados bija visai aktīva filozofisko diskusiju dzīve un Šopenhauera, Špenglera vai Nīčes vārdi un idejas virmot virmoja. Raudive, kurš zina septiņas valodas un brīvi citē dižgarus oriģinālvalodā, te lieliski iederas. Tiesa, viņam ir mazliet nejauks raksturs un piemīt pašpārliecība, kas robežojas ar uzpūtību, turklāt tas latgaļu temperaments, turklāt donžuāna slava… Šo iemeslu dēļ draugu viņam nav daudz, toties Raudive ir spilgts un pamanāms Latvijas intelektuāļu sabiedrībā. Viņu pamana arī Zenta Mauriņa – neparasta sieviete ar neparastu likteni.
Neiespējamās laulības
Tā mēdz teikt par laulībām, kurās satiekas šķietami pilnīgi nesaderīgi cilvēki. Taču dzīve ir paradoksu pilna, un dažkārt tieši šādas savienības izrādās visstiprākās un pārcieš dzīves vētras. Tā notiek arī ar Raudivi un Mauriņu. Patiesībā no viņu mīlestības stāsta sanāktu lieliska filma – žēl, ka tāda nav uzņemta Latvijas simtgades ietvaros. Jūtu sprieguma un attiecību psiholoģiskās sarežģītības ziņā šis stāsts izkonkurē daudzus slavenus pasaules mīlas stāstus.
Viņš – daudz ceļojis un redzējis pasaules pilsonis, vējains un vitāls siržu lauzējs. Viņam patīk sievietes, un, lai gan par izcili glītu Raudivi nenosauksi, viņam piemīt kaisle un ģēnija harisma. Viņa – invalīde ratiņkrēslā, piecu gadu vecumā pārslimojusi bērnu trieku un zaudējusi spēju staigāt. Tiesa, nākusi no inteliģentas ģimenes – tēvs ir ārsts – un jau kopš bērnības brīvi runā vāciski. Izstudējusi filozofiju, tad baltu filoloģiju, ar doktora grādu, vada Mūrmuižas Tautas augstskolu.
Cilvēki melš, ka tās ir aprēķina laulības, – kāda tur mīla pret kroplīti (politkorektus vārdus tolaik vēl nelietoja), Raudive vienkārši alkst ienākt smalkāku ļaužu vidē un pagozēties viņas slavas saulē. Turklāt Zenta ir divpadsmit gadu vecāka par Konstantīnu… Taču melsēji kļūdās. Viņu duets ir neparasts, taču viņi tik tiešām ir lemti viens otram. Viņiem pilnībā sakrīt garīgās dimensijas un intelektuālās programmas. Viņiem ne vien ir, par ko runāt, viņi arī līdzīgi izjūt šo pasauli – dziļi, plaši un mazliet traģiski. Starp citu, par spīti invaliditātei, Mauriņa ir glīta sieviete, un arī no viņas staro valdzinājums. Patiesībā Raudive vēl dabū pacīnīties par Mauriņu – viņā ir samīlējies Mūrmuižas Tautas universitātes vadītājs Pētersons, maigas un romantiskas dabas cilvēks. Taču, kamēr viņš mēģina saņemties un uzrunāt iecerēto, tikmēr Mūrmuižā kā vējš iebrāžas robustas enerģijas pilnais Raudive un panāk savu. Taču arī Konstantīnam netrūkst romantiskuma – viņš aizved izredzēto laulāties uz Florenci, Eiropas kultūras un mūžīgās dailes citadeli. Ne velti viņa Konstantīnu visu mūžu dēvē skaistā un brīvā putna vārdā – par Albatrosu.
Sievietes
Turpmāko dzīvi Raudive nēsā viņu uz rokām – daļēji arī poētiskā, bet visvairāk tomēr tiešā nozīmē. Viņš kļūst par viņas kājām, tāpēc nereti saka – bez Raudives nebūtu izcilās esejistes un filozofes Zentas Mauriņas. Taču arī Raudives nebūtu bez Mauriņas. Viņa vienmēr tic Konstantīnam, arī melnāko šaubu brīžos – kā spēj ticēt tikai iemīlējusies sieviete. Viņa piecieš Raudives vēlākos eksperimentus ar mirušo balsīm, lai gan ir diezgan skeptiska, turklāt dod naudu dārgās ierakstu tehnikas iegādei.
Tas viss netraucē Raudivi sievu nekaunīgi krāpt. Visasāko drāmu abu attiecībās viņi piedzīvo 1943. gadā, kad Konstantīns lielākoties dzīvo un strādā Daugavpilī, jo vācu laikā vada tur avīzi.
Tas nav ne pirmais sānsolis, ne otrais, bet skaļākais un visvairāk aprunātais gan.
Šī ir vienīgā reize, kad Zenta ir gatava saraut attiecības. Konstantīns netaisnojas, neizlokās, tikai vēstulē uzraksta, ka viņš tāds ir, toties ir viņa liktenis un ne ar ko nesamaināma mūža mīlestība. Acīmredzot ar to pietiek – Mauriņa neaiziet projām ne šoreiz, ne visas nākamās reizes.
Vēlāk, kad viņi pēc kara dzīvos trimdā, Raudivem būs ne vien mīļākās, bet arī ārlaulības bērni. 1949. gadā Zviedrijā viņam piedzimst meita no medicīnas māsas, kas šad tad nāk palīdzēt. Konstantīns pat ved meitenīti uz mājām, un Zenta ar viņu dažkārt spēlējas, vēl stāstot savai sekretārei, cik tas ir jauki. Grūti iedomāties, kas notiek viņas prātā un sirdī, – nez vai ir viegli pieņemt sava likumīgā vīra paralēlās attiecībās dzimušu bērnu. Droši vien talkā nāk psiholoģijā labi zināmā racionalizācija – Mauriņa mēģina sev iestāstīt, ka tas viss nav nekas vairāk kā tikai fiziska, ķermeniska bauda, ko viņa gluži saprotami nespēj vīram dot. Lai nu kā tur būtu un kādos romānos Raudive neiekultos, viņš vienmēr paliek pie savas mūža sievietes. Viņi ir kā divi cīņubiedri, kas gana daudz kopā pārcietuši un izdzīvojuši, un viņi noturas kopā līdz mūža beigām.
Trimda
Lai gan ne viens, ne otrs no viņiem nav ne kalpojuši vācu režīmam, ne to slavinājuši (Konstantīnu pat kādā brīdī savāc gestapo, un Mauriņai tik tikko izdodas panākt viņa atbrīvošanu), krievu okupāciju viņi arī negrib piedzīvot. Abi dodas bēgļu gaitās, turklāt dara to ar savu Rosinanti – daudz piedzīvojušo auto. Lielāko vietu mašīnā aizņem sūri grūti sagādātās degvielas kannas, un ceļš ir grūts. Vairākkārt viņi nokļūst apšaudē. Neziņa. Bailes. Skumjas pēc dzimtenes. Pirmās divas lietas ar laiku izzudīs, bet trešā neizzudīs nekad. Trimdas laikā rakstītajās Raudives grāmatās daudzi varoņi ir kā pasaules vēju dzītas lapas. Tā ik pa laikam jūtas arī viņš pats.
Sākumā Raudive un Mauriņa dzīvo Zviedrijā, pēc tam pārceļas uz Vācijas dienvidiem. Raudive daudz raksta – gan esejas, gan romānus. Viņa romāni Latvijā ir maz zināmi, un, ja runājam pavisam tieši, nez vai arī iegūtu lielu popularitāti. Tie ir sarežģīti darbi, kas pretendē gan uz teju rainisku domas atvēzienu, gan uz modernu formu, taču pretenzijas ne vienmēr attaisnojas. Raudives vērienīgākais un personīgākais darbs ir romāns Silvestra Pērkona memuāri, kurš aizsākts Latvijā un pabeigts trimdā. Tā galvenais varonis ir septiņdesmitgadīgs tēlnieks, kurš atceras savu mūžu, vēlreiz izdzīvojot svarīgākos mirkļus. Romānā daudz notikumu, daudz valstu, daudz sieviešu, un pats Rainis arī te ir – Silvestrs Pērkons ar viņu it kā satiekas 1916. gadā Kastaņolā.
Starp citu, kad Konstantīns rakstīja savus romānus, viņš bija pilnīgi pārņemts ar darbu. Bet, kad pabeidza, kļuva pret savu Zentu divtik maigs un rūpīgs – veda garās pastaigās, izklaidēja, lasīja sēnes un gatavoja sēņu mērci tā, kā nemācēja neviena virēja.
Putnu treļļi
Tomēr ne jau ar sēņu mērci viņš ieguva pasaules slavu un diemžēl arī ne ar romāniem. Raudive Voices – lūk, divi vārdi, ko lieliski pazīst pat Google! Šis fenomens izraisīja furoru ne vien sensāciju kārajā sabiedrības daļā, bet arī zinātnē un pat Vatikānā.
Raudive vienmēr aizrāvies par lietām, kas ir aiz dzīves un dzīvības robežas, turklāt nebīstoties no šīs tēmas iracionālā skatījuma.
Ir uzskats, ka viņa neparastā uztvere un jūtīgums šajā ziņā ir bērnībā pārciestās slimības sekas – valodas attīstības aizture ļāvusi uzplaukt citām maņām. Nozīme te noteikti bija arī dziļajam katoliskās apziņas slānim – lai gan kopumā oficiālā reliģija neatzīst mēģinājumus palūrēt pa atslēgas caurumu, kas tad ir tur, aiz priekškara.
Viss sākas ar interesi par zviedru fiziķa un mūziķa Fridriha Jirgensona eksperimentu. Kādā agrā 1959. gada rītā viņš dodas ierakstīt pavasara putnu dziedāšanu, taču, mājās noklausoties ierakstu, atklāj, ka pa vidu putnu treļļiem saklausāmas arī neskaidras, tālas cilvēkus balsis, kādā ierakstā dzirdama arī viņa mirušās mātes balss. Jirgensons savus ierakstus demonstrē konferencē un pēc pieciem gadiem izdod grāmatu Balsis no izplatījuma. To izlasa Raudive un zaudē mieru uz nākamajiem desmit savas dzīves gadiem. Sākumā viņš veic eksperimentus kopā ar Jirgensonu, bet, kad 1965. gadā pārceļas uz Vāciju, uz Bādkrocingeni, sāk ar to nodarboties patstāvīgi.
Simts tūkstoši ierakstu
Jaunajā dzīvesvietā mājas pagrabā Raudive ierīko savu skaņu laboratoriju. Tā ir viņa jaunā apmātība – viņš vairs neraksta grāmatas, bet dienām un pat naktīm pazūd savā svētnīcā. Katram, kurš atnāk ciemos, aizgrābti stāsta par savu jauno nodarbošanos. Intelektuāļu un literātu vietā viņu mājas aizvien biežāk apciemo zinātnieki un parapsihologi. Nevarētu teikt, ka Mauriņu tas sajūsmina, viņa pat jūtas mazliet atstumta. Kamēr vīrs ķer izplatījumā klīstošas balsis, saimniecība paliek bez pieskatīšanas, nākas pieņemt palīdzi saimniecības darbos, tomēr viņa visu pacieš klusējot un mēģinot priecāties par vīra panākumiem. Tāda ir viņu nerakstītā un pat nenorunātā, bet sirds asinīm rakstītā vienošanās.
Tā kā Raudive tic, ka labāka tehnika palīdzēs iegūt skaidrākus ierakstus, viņš tai nežēlo visus savus iekrājumus, un, kad tie beidzas, liek lietā arī sievas naudu. No mūsdienu viedokļa raugoties, ierakstu metode šķiet visai primitīva – tie ir vai nu vienkārši sarunu ieraksti magnetofona lentēs, vai arī radio ieraksti. Kopumā desmit gadu laikā viņš savāc ap simt tūkstoš ierakstu, tos sašķiro un klasificē. Ja ņem vērā, ka dažkārt vienas balss dēļ ir bijis vajadzīgs stundām garš ieraksts, var saprast, cik tas ir milzīgs darbs. Par to visu Raudive uzraksta grāmatu Nedzirdamais kļūst dzirdams.
Lai pierādītu, ka nav sajucis prātā un nenodarbojas ar blēdībām, viņš bieži pieaicina uz ierakstiem citus – gan sievu, gan paziņas, gan parapsiholoģijas interesentus.
Jā, arī viņi dažkārt kaut ko dzird. Balsis pieder vai nu Raudivem pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, tuviniekiem, bijušajiem draugiem, vai arī slavenām personām – Rainim, Vilim Lācim, bieži uzrunājis Kārlis Skalbe, taču uzķertas arī Tolstoja, Lorkas un Šekspīra balsis, arī… hm, Hitlera un Staļina balsis. Balsis runā septiņās dažādās valodās, tieši tajās, kuras pārzina Raudive, – latviešu, latgaliešu, vācu, spāņu, franču un vēl dažās. Interesanti, ka dažkārt balsis jauc valodas, piemēram, latgaliešu un vācu, turklāt attiecīgais cilvēks vāciski nemaz nav runājis. Seansos viņš bieži sarunājas ar bijušo Mauriņas sekretāri Margaritu Petraucku, kura saslima un nomira ar vēzi.
Par leģendu kļuvis kāds stāsts, kad ierakstā piedalījusies arī pati Mauriņa un apcerējusi, ka dzīve šaisaulē gan ir grūta, bet tur, zaigojošajā bezgalībā, noteikti ir skaistums un harmonija. Kā atbilde uz to pēkšņi atskanējusi balss, kas vāciski apgalvojusi, ka tās nu gan ir muļķības.
Youtube krājumos ir atrodami daži fragmenti no Raudive Voices – varat paklausīties. Tiesa, ja diktors iepriekš nenorādītu, kādu frāzi jāmēģina noķert, ar netrenētu ausi ieraksti būtu grūti uztverami.
Lielais noslēpums
Un nu pats galvenais jautājums – ko par to visu domāt? Kas tas īsti ir? Šis jautājums nav atbildēts līdz pat mūsdienām.
Protams, visvieglāk būtu pateikt, ka tas viss ir blefs. Viltojums. Mūsdienās, kad internets un ēters burtiski mudž no feikiem, kad samontēt bildi vai ierakstu māk pat skolēns, varētu veikli noviltot arī mirušo balsis. Taču neaizmirsīsim, ka Raudive dzīvoja tehnoloģiju nevainības laikmetā, kad viltojumi vēl nebija ikdiena. Turklāt ieraksti ir daudzkārt pārbaudīti ar dažādu tehniku, ir arī ieraksti, ko Raudive veicis tiešajā ēterā daudzu liecinieku klātbūtnē (kaut vai BBC tiešraidē). Tāpēc skaidrs – pats ierakstu fakts nav blefs. Jautājums – kas ir šo skaņu avots?
Vairāki eksperti jau Raudives dzīves laikā uzskata, ka tās ir viņa paša zemapziņas balsis – kaut kādā neparastā veidā izlauzušās no psihes dziļumiem un pārvērtušās elektromagnētiskos impulsos. Šai versijai par labu liecina tas, ka balsis runā tikai un vienīgi tajās valodās, kuras viņš zina. Raudivem gan tas nepatika. Viņam teica – pat ja šis ir zemapziņas balsu pārnesums, tas taču arī būs milzīgs atklājums! Raudive atbildēja, ka šāds atklājums viņu nemaz neinteresējot, tad visu varot aizmirst.
Nopietnākie skeptiķi meklē skaidrojumu fizikā, uzskatīdami, ka ir notvertas radioviļņos esošu balsu driskas. Raudive tik tiešām bieži veica ierakstus radioviļņos starp stacijām, un šī versija var būt ticama. Kā zināms, dažkārt par radiofrekvences uztvērēju var kalpot pat zoba plomba, un tad cilvēkam ausī kaut kas skan.
Pats Raudive bija diezgan drošs, ka tās tiešām ir mirušu cilvēku balsis.
Lai gan arī ne absolūti pārliecināts. Arī viņam bija šaubu mirkļi, it īpaši uz beigām, kad ierakstu kļuva aizvien vairāk, bet skaidrības – tieši tikpat, cik sākumā. Arī daļa draugu bija skeptiski, un latviešu trimdas kopiena pret šiem šķīvīša dancināšanas eksperimentiem bija pavisam noliedzoša. Raudive gan uzsvēra, ka viņa eksperimentiem nav nekāda sakara ar šķīvīšiem un šarlatānismu. Bet patiesībā pat ne reputācija viņu tik ļoti uztrauca. Ne slavas dēļ viņam ļoti gribējās ticēt balsu autentiskumam. Viņš ļoti vēlējās gūt atbildi uz vienu no sava mūža lielākajiem jautājumiem – kas ir dzīve, un kas ir nāve? Un – vai kaut kas pastāv aiz tās lielās robežšķirtnes? Vai mēs turpināmies – pat ja pārejam pilnīgi citā dimensijā un esam kas pavisam cits? Vai arī tās tiešām ir absolūtas beigas – un tad nekam nav jēgas? Par to viņš bija rakstījis neskaitāmās filozofiskās esejās un teorētiskos traktātos, un varbūt te beidzot bija iespēja pierādīt dvēseles nemirstību pavisam citā, dzirdamā veidā?
Tomēr šo atbildi viņš tā arī līdz galam negūst.
1974. gada 3. septembrī neiztur sirds. Lai gan visi Konstantīnu uztvēruši kā vārgās Zentas stipro klinti, patiesībā viņa veselība nekad nav bijusi spoža. Slima sirds, cukura diabēts. Divpadsmit gadu vecākā invalīde Zenta tomēr par vairākiem gadiem pārdzīvo savu tik vitālo un kaislīgo Albatrosu. Viņi ir vienojušies, ka tas, kurš aizies mūžībā pirmais, mēģinās sazināties ar palikušo. Zenta gaida jel kādu zīmi, taču viss veltīgi. Ja viņi tajā citā dimensijā arī satikās, tad tikai pēc četriem gadiem. Zenta Mauriņa mirst 1978. gadā.
Aiz robežas
Iespējams, Konstantīns Raudive būtu gribējis iegūt pasaules slavu kā ģeniāls rakstnieks vai izcils filozofs, taču liktenim labpatikās, ka pasaule viņu pazīst kā fenomenu, vārdā Raudive Voices. Raudivi zina visi, kas kaut mazliet dzirdējuši par EVP (Electronic Voice Pfenomen). 2002. gadā tiek izdots prestižās ierakstu kompānijas Sub Rosa kompaktdisks Konstantin Raudive. The Voices of the Dead, kurā mūziķu skaņdarbos izmantoti arī viņa balsu ieraksti.
Un tomēr visintriģējošākais stāstā par Asūnes zēnu Kostju ir tas, ka viņa balsu noslēpums tā arī nav atminēts. Ne modernās tehnoloģijas, ne pētnieku konferences nav izskaidrojušas šā fenomena dabu. Un ja nu tiešām viņam izdevies iespraukties tajā laiktelpas spraugā, kur kā milzu tektoniskās plātnes rīvējas dimensijas? Viņam vienmēr patika pārkāpt robežas – un ja nu viņš paspēja pārkāpt arī mūžības robežu?
Pats Raudive, dzīves beigās noguris no savu eksperimentu strupceļa, esot teicis, ka gan jau cilvēki reiz noskaidrošot, vai apziņa ir mūžīga. Bet tas būšot tikai ap 2100. gadu. Bet varbūt tik tālu nemaz nav jāgaida – galu galā laiks 21. gadsimtā taču sācis skriet daudz ātrāk.
