Rīga +8°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kareļinu daudzi pazīst kā īstu jokdari. Lūk, viena ļoti nenopietna Kristiana Kareļina intervija no žurnāla Privātā Dzīve arhīva!
Vai par tevi dzīvē sievietes ir tā cīnījušās?
Man liekas, ka nav. Vismaz atklāts mačs nav bijis. Iespējams, kādā vārtrūmē vai parkā. Bet es negribētu, lai sievietes manis dēļ kautos. Man vispār nepatīk, ka sievietes kaujas, riebjas arī sieviešu bokss, un neesmu sajūsmā par sieviešu hokeju. Turklāt, ja sievietes kaujas, tas notiek baigi traki. Baiss skats. Nav kā veči – sadod viens otram pa muti un nākamajā mirklī dzer tubrālības. Sievietes gāž viena otru zemē, rauj aiz matiem, skrāpē ģīmi. Nedod dievs!
Citi lasa
Tava mamma ir operdziedātāja. Vai ar balsi viņa mājās ir plēsusi glāzes?
Viņa bērnībā varbūt manas bungādiņas ir plēsusi, kad dziedāja. Nē, nē, šajā ziņā viņa bija ļoti prātīgs cilvēks. Kad vēl dziedāja operā, darbiņu uz mājām līdzi neņēma, un glāzes bija drošībā.
Tevī ritot ne tikai latviešu, bet arī baltkrievu asinis.
Ilgu laiku es tiešām domāju, ka manī minimāli ir no baltkrieva un daudz no latvieša. Taču pagājušā gada vasarā biju Pēterburgā pie radiniekiem, kur viens no viņiem bija izpētījis dzimtas koku līdz 1650. gadam. Sanāca, ka no latvieša manī ir tik, cik melns aiz naga. Manī rit baltkrievu, krievu, nedaudz franču un pavisam nedaudz latviešu asinis. Riktīgs smūtijs! Rezultātā sanāca džeks ar vārdu Kristians, krievu uzvārdu Kareļins un līdz 6. klasei nesaprata ne vārda krieviski.
Kad apguvi krievu valodu?
Kad sāku trenēties futbolā. Tolaik krievvalodīgo proporcija bija lielāka nekā latviešu valodā runājošo. Tāpēc, lai izdzīvotu šādos apstākļos, vienkārši nācās iemācīties runāt krieviski. Bet par to esmu tikai pateicīgs.
Ja tu būtu pazudis, kādas būtu īpašās pazīmes, pēc kurām tevi meklēt?
Mani varētu atrast pēc uzvedības. Man nepatīk klusums. Es nesēdētu klusiņām sapīcis kaut kur nomaļus parciņā, bet droši vien kaut kur krūmos pats ar sevi skaļi runātos vai dziedātu. Meklētu kompāniju.
Tu Rīgas Lielajos kapos aprūpē Canderu dzimtas kapus un esi šo apbedījumu krustēvs. Kā par tādu kļuvi?
Ir tāda Lielo kapu entuziastu grupa, kura kopj pamestas Latvijas kultūras cilvēku un dažādu citu izcilu personību kapavietas, kas ieaugušas zālē un iegumušas zemē. Kādu vasaru izdomāju, ka gribu izdarīt kaut ko labu, tāpēc pieteicos aprūpēt Canderu dzimtas kapus, kur viss bija aizaudzis un nolaists kā džungļos. Izravēju, sakopu, un tagad šī kapavieta izskatās civilizēti. Kādu laiku par to rūpējos, stiepu ūdeni, laistīju, bet tagad rūpi pārņēmuši aktīvāki cilvēki.
Ko tu gribētu uzrakstīt uz sava kapa pieminekļa?
(Smejas.) Kaut ko līdzīgu kā WhatsApp – pēdējo reizi manīts un gadskaitli. Nekādu banālu dzejas rindu. Ir divi pasākumi, kuros man vienmēr nāk smiekli, – kāzas un bēres. Kad kāzu vadītāji vai nelaiķa izvadītāji salkanā balsī sāk deklamēt savus pantiņus, nevaru noturēt smieklus.
Tev patīk garas pastaigas pa mežu. Ko darīt, ja uz taciņas sastopies ar lāci?
Kuru lāci? Kārli? Neko nedarīt! Pasveicināt un doties tālāk savās darīšanās. No viņa nevajag baidīties. Galvenais ir pateikt, ka viņam mūzika ir laba, tad viss būs kārtībā.
Tev ir grupa Gapoljeri. Ar kuru dziesmu var aizbiedēt odus?
Mums ir viens jauns gabaliņš, kurā ir teksts: «Tikai odi mirst no aplausiem.» Runājot par grupu, Gapoljeri tiešām ir lieta, kas man patīk, par kuru degu, kas sagādā prieku un gandarījumu. Gapoljeri ir mana dzīve.
Lasīju, ka tevi var sadusmot vardarbība pret dzīvniekiem. Ja ko tādu redzi, aizrādi?
Paldies dievam, ka dzīvē ar šādu vardarbību neesmu saskāries. Bet filmās gan mani tas ļoti emocionāli uzrunā. Cilvēku var nogalināt ar 29 naža dūrieniem vai uzsprāgt kuģis ar tūkstošiem pasažieru, un man no tā ne silts, ne auksts. Taču, ja redzu, ka filmā ir vardarbība pret dzīvniekiem, kas nespēj sevi aizstāvēt, man sakāpj kamols kaklā.
Vai, ēdot cepumus dzīvnieku formā, tu sākumā nokod galvu, lai tie nemokās?
Pirmkārt, man negaršo cepumi. Otrkārt, es par to nedomāju. Esmu imūns pret cepumu formu – vai tas būtu dzīvnieks, cilvēks vai vēl kas cits. Vienkārši ēdu!
Tu esi sirmāks par savu mammu. Cik gados atklāji savu pirmo sirmo matu?
Mamma krāso matus! Es sāku sirmot ap 30 gadu vecumu, kad sajutu, ka derīguma termiņš iet uz beigām. Tad mani mati pamazām ieguva brētliņu krāsu, kas, manuprāt, ir forša, jo mēs esam jūras valsts. Turklāt vīriešiem no sirmuma nav jākaunas.
Uz kurieni žurkas bēg no grimstoša kuģa?
Uz veikalu pēc sotaka. Bet, ja nopietni, – uz glābšanas laivu. Vai arī uz kāda pasažiera čemodānu, par kuru žurkas ir drošas, ka tas jau nu noteikti izglābsies.
Tu esi 197 centimetrus garš. Kādos brīžos tavs augums tev radījis neērtības?
Āraišu muzeja mazajās mājiņās, Brīvdabas muzejā un citos šāda tipa muzejos. Problēmas ir arī viesnīcās, kur numuriņos gultām ir standarta izmērs. Īpaši traki, ja gultai ir gali, tad nākas gulēt pa diagonāli.
Ja apēstu vienlaikus aizcietējuma un caurejas zāles, kuras uzvarētu?
Fotogrāfs, kuram izdotos iemūžināt šo performanci.
Iesaki labu filmu vai seriālu, ko noskatīties!
Tagad ir vasara, kad pilsētā ir ļoti daudz skaistu meiteņu. Un uz viņām tiešām var ļoti patīkami noskatīties.
Kā tu domā, kāds ir labākais lēmums, kuru savā dzīvē esi pieņēmis?
(Ilgi domā.) Nenomainīt vārdu. Kad biju sīks, man nepatika mans vārds, jo man nebija vārda dienas. Ļoti gribēju to nomainīt.
Uz kādu?
Variantus vēl nebiju izdomājis. Vispār vārds Kristiāns maniem vecākiem bijis kompromiss, jo tēvs gribēja mani saukt vai nu par Svjatoslavu, vai Miroslavu. Svjatoslavs Kareļins – tas būtu kronis visam! Čistijs krievs, kurš principā ir latvietis un nerunā krieviski. Bet kāpēc Kristiāns? Tēvs bija izdomājis, ka vārda daļa krist nākot no krieviem, bet Jans esot latviešu vārds. Kopā sanāca Kristians.
