Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas Toskāna
Katrai valstij, kas lepojas ar vīnogu audzēšanas un vīna darīšanas tradīcijām, ir savi reģioni, ar ko spīdēt pasaules vīna kartē, kurp aicināt tūristus un kur liet glāzēs vietējo darītavu vīnu. Bordo, Rioja, Toskāna, Kahetija… Latvijā uz šo godu varētu pretendēt arī Bauska. Kāpēc tā? «Augsne! Velēnu karbonāts. Man pat nav jāmēslo zeme!» paskaidro Gatis, vezdams mani cauri vienam no saviem vīna dārziem. «Neviens netic! Mēs aparam, iestādām, un vīnogulāji aug gadiem – visauglīgākā augsne, kāda vien var būt. Tāda ir tikai Zemgalē.»
Un vislabākais apliecinājums tam, ka augsne dažkārt nosaka gandrīz visu, ir pieredze, ko guvis Gata draugs, arī vīnogu audzētājs Ģirts Miķelsons. Agrāk Ģirts izstādēs īpaši pētījis – nu kā tas Gatis vienmēr var izaudzēt tik lielus ķekarus un ogas ienākas tik lielas kā nevienam?! Sapratis, ka tas tiešām ir labās augsnes dēļ, Ģirts no Siguldas pārcēlies uz Bausku. «Cits dzīvesvietu maina sieviešu dēļ, Ģirts – vīnogu dēļ, jo te vīnogas aug kā nekur citur!» smejas Gatis, kurš tagad, Ģirta iedvesmots, no vīnogu audzētāja kļuvis arī par vīna darītāju. «Visas vīnogas jau nevar apēst – paliek pāri. Tā arī izdomāju, ka vajag pievērsties vīna darīšanai. Un tagad patiesībā tā jau ir bezatlikumu ražošana. Vīnogā ir izmantojams viss! Ogas ēdam, liekam vīnā, darām arī grapu. Sēklas ir izcilas sirds un asinsvadu slimību profilaksei. Jaunās lapiņas samazina cukura līmeni asinīs un mazina tūsku. Bet lielās lapas tinam tīteņos – kurš gan nezina dolmu! Savukārt apgrieztie vīnogulāju zari der iekuram un grilam.»
Brokastīs vīnogu kauliņi
Katru rītu Gatis sāk ar nelielu tējkaroti maltu vīnogu sēkliņu. Ideju, ka arī tās ir izmantojamas, Gatis sadzirdēja kādā televīzijas programmā: «Kā šodien atceros – ekrānā rāda milzīgu vīnogu ķekaru un stāsta, ka zinātnieki atklājuši: vīnogu kauliņu ekstrakts pilnībā iznīcina ļaunās šūnas, neskarot veselās. Lai uzzinātu kaut ko vairāk, izvandīju visu internetu. Pasūtīju ārzemēs vīnogu kauliņu ekstraktu kapsulās, katru kapsulu preparēju, bēru ārā un skatījos, cik lielas ir tās devas, ar farmaceitiem konsultējos. Sapratu, kā tas viss top un cik smalki jāmaļ vīnogu kauliņi.» Gatis pats vīnogu kauliņus lieto uzturā nu jau gadus sešus, un viņam, cilvēkam, kuram ir diabēts, tagad neesot šaubu, ka kauliņi tiešām dara labu: «Šķidrina asinis, man pat redze ir uzlabojusies, jo vīnogu kauliņi atjauno acs asinsvadus, ko sabeidz cukurs, samazina holesterīna līmeni un normalizē asinsspiedienu. Tas viss redzams asinsanalīzēs!» Savukārt Gata meita, 12 gadu vecā Sonora, nolēmusi vīnogas nodarbināt arī kosmētikas gatavošanā – doma ir par krēmu, jo vīnogas ir arī spēcīgs antioksidants, kas izvada no organisma brīvos radikāļus un aizkavē šūnu novecošanu.
Gata vīna dārzi ir lieli – viens atrodas pie mājām, otrs Mežotnē. Ražas laikā ģimene un palīgi ir uz lauka jau no rīta brīdī, kad nokrīt rasa, un beidz darbu, kad tumsā vairs nav izšķirami ķekari, no griešanas nevar atliekt pirktus un pleci sāp no pārnēsāto kastu smaguma. Kužumu ģimenē vīnogas apvijušas visu ģimeni. Vīnogu audzēšanā neaizstājama ir Gata sieva Kristīne, iesaistīti arī abi dēli Didzis un Mārcis, bet Sonora, vēl pavisam maza būdama, stāstījusi: «Kad es vēl nebiju piedzimusi, no mākoņu maliņas skatījos, ka jums ir vīnogas, tāpēc atnācu tieši pie jums.»
«Bez ģimenes neko nevarētu izdarīt! Tāpat kā vīnogulāja spēks ir saule, tā vīnogu audzētāju stiprums ir ģimene.
Bez bērniem un savas Kristīnes es neko nebūtu sasniedzis. Tas ir ģimenes bizness!» uzsver Gatis.
Sukatnieks pižikā
Taču sākās viss šis vīnogu dullums ar Gata tēti Andreju – pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados viņš sāka audzēt pirmās divdesmit vīnogu šķirnes. Viens no tā laika lepnumiem – šķirne ‘Supaga’– tagad apvijusi Gata māju. Ķekaru ka biezs! Ko nozīmē šīs šķirnes nosaukums? Izrādās, saīsinājums no vārdiem – Sukatnieks, Pauls, Gaida. «Izcilais vīnogu selekcionārs Pauls Sukatnieks bija mana tēta draugs,» stāsta Gatis. «Abi sapazinās, kad mans tētis izdomāja arī audzēt vīnogas. Sukatnieks dzīvoja Dvietē, es pat atceros, ka septiņdesmito gadu sākumā bijām pie viņa ciemos. Man tad bija kādi 10 gadi. Sukatnieks ar tādu pižiku – ausaini – galvā staigāja gan ziemā, gan vasarā. Pauls Sukatnieks ļoti daudz strādāja. Un mācēja tikt galā pat ar vīnogu stādījumu bakteriālo vēzi – apbēra ar pelniem, un viss. Bet vairāk jau viņš bija selekcionārs. Stādus tirgoja mans tēvs tepat Bauskā. Vēl tagad atceros, ka autobusi pēc stādiem te pat no Daugavpils brauca!» Gatis rāda kādu vīnogulāju: «Tēvs šim pat ražu nesagaidīja… Divus gadus pēc tēta aiziešanas mūžībā skatos – vīnogulājam pie mājas sienas ienākušies divi milzīgi ķekari. Tad gan sapratu – ja tādus var izaudzēt, ir vērts vīnogām nopietni pievērsties!» Smagākie vīnogu ķekari, ko Gatis ir izaudzējis laukā, svēruši katrs vairāk nekā kilogramu. Daža laba oga bijusi ābolīša lielumā – 20 gramu! Neticami – tepat Latvijā, Zemgalē.
Nezinītis vīnogu laukā
Uz citu zemju vīna dārziem Gatis nebraucot: «Nav jau laika! Esmu ieracies darbā – kā es smejos, nav laika pat sevi satikt!» Un pa ziemu? Vai tad nav klusais periods? «Pa ziemu griežu vīnogulājus. Ja laikapstākļi ļauj. Kamēr visus laukus nostaigāju, jau pavasaris,» stāsta Gatis. Vīnogas, kas var neizturēt salu, ieziemoju. Un daru to pavisam vienkārši – zem putuplasta kastes, un ķieģeli virsū. Viss! Bet, ja negribas ar kastēm krāmēties, var vēl vienkāršāk – piespraužu pie zemes un uzberu ar lāpstu zemi virsū. Pavasarī tik jāatrušina.» Otrs šā rudens darbs ir vīna darīšana. Gads gan neesot bijis veiksmīgs vīnogu audzēšanai – rudenī lietus traucējis novākt ražu, bet pavasarī sals nokodis daļu vīnogu. «Bet lauks auga otrreiz, saka Gatis. «Kas nosala, kas atauga. Vienā krūmā bija dažādas ražas.»
Turpinām ekskursiju pa vīnogu laukiem. Gatis aicina garšot, garšot un garšot. Liecos pēc kārtējās dzintara ogas. «Kāpēc no apakšas – tur visskābākās ogas!» Nākas vien atmest latvietes pieticību un nogaršošanai izvēlēties pašas skaistākās vīnogas.
– Un kā šo sauc?
– Nezinītis!
– Nopietni?
– Nopietni! Es nezinu, kā sauc! Vienīgā vīnoga dārzā, kurai nosaukumu nezinu. Zinu, ka mans sējenis! Tāpēc Nezinītis!
Daža laba vīnoga atgādina mazu gurķi. Muskats! Bet visvairāk Gatis lepojas ar jaunumu – šķirnēm bez sēklām: «Domāju, ka tādas vīnogas ir vajadzīgas bērniem. Bērniem tā nepatīk sēklas! Ilgi meklēju labas bezsēklu šķirnes, un tagad esmu atradis trīs šķirnes, kuras ir ļoti labas! ‘Jupiter’, ‘Balet’ un ‘Kish Mish citronnij’!» Te atkal viena oga – nu dzīva upene! Aizvērtām acīm nemūžam nepateiksi, ka vīnoga. «Šīs gan pēc sarūguša vīna garšo! Un šitā? Konča! Īsta konfekte! Šī ir ideāla šķirne!» Gatis katrai ogai atrod tādu īpašību, kas to izceļ starp pārējām.»
Bauskas sausais
Gatim Kužumam ir arī sava licencēta vīna darītava. Un nu arī pirmais vīns. Paša darīts. Ar visām akcīzes uzlīmēm. «Trešā sezona jau rit. Te maļam. Te izspiežam,» Gatis izrāda savu vīna darītavu, kur glabājas arī jaunas pudeles un etiķetes. Te rūgst arī pirmais G. K. (vīnogu audzētāja un vīndara iniciāļi) vīns, 50 litru. «Vīns būs!» viņš sola. «Vēl tikai jāatrod labi sadarbības partneri – kā nekā pirmais Zemgales vīns jālaiž tautās!» Dažreiz vakaros izdodoties izbrīvēt laiku, lai atkorķētu paša radīto vīnu un kopā ar Kristīni iemalkotu pa glāzei: «Dzeram tikai sauso vīnu. Ja iedzeru pussaldo, man ir sajūta, ka salīp lūpas. Izrādās, no vīnogām vīnu Latvijā nemaz tik daudz neražo. Vairāk no citiem augļiem un ogām – uz Latvijā tapušu vīnu etiķetēm vairāk redzamas aronijas, pīlādži, pat pienenes un citi augi. Vīna darītavu ir maz, un tās ir mazas. Šogad Gatis savus vīnus pieteica arī Baltijas kausam. Trīs diplomi. 1., 2. un 3. vieta – nav slikti iesākumam! Pagaidām gan Gata vīns nopērkams tikai vienā no apkaimes restorāniem. Viņš gaida pirmās atsauksmes un lepojas, ka izstādē apmeklētājiem vīns esot paticis.
«Mums, vīnogu audzētājiem, gada notikums nešaubīgi ir izstāde Bauskas pilī, » stāsta Gatis Kužums. «Un šoruden to atkal gluži vai gāza riņķī. Bija sabraukuši no visas Latvijas, piedalījās arī lietuvieši un igauņi. Stāstot par savām vīnogām, sausu muti izrunāju. Biju jau arī daudz ogu atvedis – 170 šķirņu vīnogas. Ar vīnogām nav vienkārši. Paiet gadi, līdz var baudīt ogas. Pēc iestādīšanas vismaz trīs gadi jāgaida. Var būt kāda oga otrajā gadā, bet parasti sāk ražot tikai trešajā. Un visjaudīgākais būs piektais gads. Tiem, kuri iecerējuši stādīt vīnogas savā dārzā, iesaku aizbraukt pie kārtīga vīnogu audzētāja, viņa dārzā apskatīties, kā aug, kā ražo, ja ir ražas laiks – arī pagaršot, un tad saprast, kuras ir īstās šķirnes.»
Apjautājos, vai kāda šķirnes nosaukta arī par Ievu. Neesot gan, bet audzētājs sola, ka kādu no jaunajām šķirnēm noteikti nodēvēšot Ievas vārdā. Par to arī saskandinām vīna glāzes. Nekad gan neesmu pratusi tā smalki aprakstīt, ko īsti jūtu vīna garšā. Citi jūtot kūdru, ozolu un miglu. Daži savukārt runā par toņiem un pustoņiem. Man tas viss ir ķīniešu ābece, tomēr Gata vīnā noteikti var sagaršot Zemgales vasaru, zemes un ģimenes spēku, ticību tam, ko dari, un mīlestību pret katru ogu, kas ienākas šajā Latvijas vīna reģionā.
Gatis Kužums iesaka labākās šķirnes
- ‘Rosfor’, ‘Prima Ukraina’, ‘Arni’.
- No bezsēklu šķirnēm – ‘Kish Mish citronnij’, ‘Balet’, ‘Jupiter’.
- Ar garenām ogām – ‘Rumeika’ – saldums un skābums kopā ideālā apvienojumā. Kad noražo pirmie ķekari, pazarēs nāk atkal jauni.
- No agrajām šķirnēm – ‘Atoss’ – Latvijas apstākļiem ļoti piemērota šķirne ar lielām ogām, kas ienākas ļoti agri.
- Ar lielām, zilām ogām – ‘Podarok Nesvetaja’.
- No paša selekcionētajām šķirnēm – ‘G.K, VM 15–1’ – izcila garša!
Zini!
Vīnogas vislabāk stādīt pavasarī – maijā vai jūnijā.
