Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tālajā 1909. gada 10. februārī pasaulē nāca dzejniece Austra Skujiņa. Būdama pavisam jauna, viņa ar savu saldsērīgo dzeju izcīnīja savu vietu mākslinieku un rakstnieku elitē, bet ar savām šķelmīgajām acīm lauza puišu sirdis. Runā, ka Austras mīlnieku vidū bijis pat Aleksandrs Čaks. Skujiņa bija jaunākais bērns ģimenē – viņai bijušas trīs vecākās māsas – Rūta, Milda un Herta, un brālis Arvīds. Līdzīgi kā Austra, arī Rūta bijusi veiksmīga dzejniece un rakstniece, kuras dzejas rindas pārtapušas skaistās dziesmās.
1932. gada 5. septembra rīts atsausa ar traģisku vēsti, kas satricināja tā laika sabiedrību. Daugavā pie AB dambja pamanīts uzpeldam kādas jaunas sievietes līķis. Turpat krastā atrastas mirušās sievietes mantas – mētelis ar pasi un pāris latiem kabatā, portfelis ar dzejoļiem. Tā bija 23 gadus vecā Austra Skujiņa.
Skujiņa strādājusi Zemkopības ministrijas sekretariātā un pēdējā laikā runājusi par dzīves apnikumu,» rakstīja «Talsu Vēstnesis». Laikabiedri mēļoja, ka Skujiņai īsajā dzīves laikā bijuši pat vairāki kaislīgi romāni, tomēr kāda mīlestība dega viskarstāk. Tas esot bijis žurnālists un rakstnieks Valdis Grēviņš, kurš tolaik jau bijis precēts vīrietis.
Citi lasa
Viņš neplānojis šķirties no sievas, tāpēc Skujiņu atraidījis.
Turklāt pastāvēja arī versija, ka Skujiņu tik šausmīgu lēmumu pieņemt pamudinājusi arī situācija ar viņas sirdsdraudzeni Mildu Kursieti. Iespējams, arī ir viņa bijusi Valda Grēviņa mūza, un tas jau tā allaž skumjo Skujiņu esot sagrāvis pavisam. «Ja nevar ticēt ne draudzībai, ne mīlestībai, tad dzīvot nav vērts,» savā pirmsnāves vēstulē ierakstījusi dziļi sāpinātā Austra. Iepsējams, jaunā dzejniece jau sen cietusi no depresijas. Zīmīgi, ka trīs gadus pirms Austras traģiskā dzīves noslēguma līdzīgu likteni sev izlēma Skujiņas brālis Arvīds. Viņš bijis ļoti centīgs kājnieku pulka leitnants, taču 1929. gadā beidzis dzīvi pašnāvībā.
Paziņas un draugi Skujiņu raksturoja kā melanholisku, pesimistisku, mazliet ironisku, bet arī šarmantu un labestīgu jaunieti. «Atceroties Skujiņu kā personu, nevar paiet garām tai sirsnībai, kādu viņa parādīja katram, kam gadījās viņu apciemot. Tāpēc viņas draugu un paziņu loks bija sevišķi plašs. Neskatoties uz to, dzejniece jutās vientuļa, it kā pamesta un par vissvarīgāko draugu izvēlējās sev klusumu.
Stundām ilgi viņa varēja viena nosēdēt kafejnīcā un nodoties dažādām pārdomām, filozofējot par dzīves nežēlīgumu un mazvērtību,»
tā laikrakstam «Pirmdiena» 1933. gada 11. septembrī rakstījis žurnālists Alberts Grizmālnieks. Netrūkst arī rakstnieku, kas apgalvo, ka Skujiņa savulaik aizrāvusies ar opija lietošanu, smēķējusi vienu papirosu pēc otra un tāpēc mūžīgi bijusi tik izkāmējusi. Viņas vizītkarte bija tumši brūnie, īsie mati, kas gluži vai ierāmējuši bālo sejiņu, dziļas brūnas acis un tumšs mētelis, kuru Skujiņa valkāja pat vasaras dienās.
Par viņas aiziešanu tā laika prese rakstīja daudz. Tika noskaidrots, ka pašnāvību Austra izdarījusi savas māsas Rūtas un aktiera Artūra Filipsona kāzu dienā. Viesi vēl līksmojuši pie kāzu galda, kad pienākusi traģiskā vēsts. Viņi gan bija pamanījuši, ka līgavas māsa tovakar ir pārlieku drūma, runājusi par dzīves bezjēdzību. Taču nevienam nebija aizdomu, ka viņa grasās darīt ko tik fatālu. Turklāt Skujiņai bieži bijis melanholisks noskaņojums. Vēlāk gan dzīvokļa saimniece, pie kuras Skujiņa īrēja istabu, žurnālistiem stāstīja, ka pēdējās dzīves dienās Austra bijusi ļoti nelaimīga, nervoza, staigājusi ar saraudātu seju un nemitīgi smēķējusi.
«Skujiņas pesimisms izpaudās neticībā sev un dzīvei, kaut gan viņa patstāvīgi centās to nostādīt uz gaišāka pamata un cik spēja, cīnījās par labāku nākotni, bet, kad sadūrās ar dzīves īstenību, neizturēja,» tā atmiņās gremdējies žurnālists Alberts Grizmālnieks. Skujiņas nihilistiskais skatījums uz pasauli atspoguļojies arī viņas smeldzīgajā daiļradē. Viņas dzeju savulaik skaistās melodijās ietērpis Maestro Raimonds Pauls. No tām vispopulārākā ir dziesma «Meitenei kafejnīcā» Igo izpildījumā.
