Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Apaļo dzimšanas dienu nesagaidīja
Pēc diviem mēnešiem, 29. janvārī, Anna Eižvertiņa būtu svinējusi 80. dzimšanas dienu. Tai par godu viņa uzrakstīja savu otro grāmatu Ceļš uz profesionālās aktiermeistarības pamatiem. Gluži kā juzdama, ka ceļš uz šīs pasaules drīz noslēgsies, viņa steidza visiem topošajiem aktieriem atstāt mantojumu – grāmatu, kurā atrodami viņas ilgus gadus vāktie vingrinājumi un uzdevumi no amerikāņu, franču un citu pasaules valstu aktieru skolām.
Anna bija plānojusi apvienot jubilejas svinības ar grāmatas izdošanu, taču pēdējā laikā viņa bija drusciņ sagurusi. «Es pat nedaudz bāros, lūdzot, lai mēģina vismaz minimāli kustēties un staigāt. Teicu: «Kā tad mēs svinēsim tavu 80. jubileju, ja gaviļniece nevarēs dancot?»,» atminas Annas māsa Rūta.
Citi lasa
Anna Eižvertiņa bija vidējā no trim māsām – vecākā ir Veronika, bet jaunākā – Rūta. Māsām radniecīgā saikne vienmēr bijusi spēcīga, dzimta allaž turējusies kopā. Arī svētkus māsas centušās svinēt kopā. «Annas dzimšanas dienās pulcējāmies viņas mazajā dzīvoklītī Rīgā, bet uz Annām viņas vasarnīcā Mērsragā. Tur ierašanās bija obligāta, bez variantiem.
Jo Anna Eižvertiņa bija sieviete ar raksturu – ja kāds neieradās, ņēma ļaunā uz divām nedēļām,» saka Annas māsa.
Pie Annas skolojušies daudzi šodien slaveni aktieri. Artūrs Skrastiņš, Indra Briķe, Ģirts Krūmiņš, Dita Lūriņa, Baiba Broka, Raimonds Celms, Egils Melbārdis, Vilis Daudziņš – tie ir vien daži no Annas skolniekiem. «Smejos, ka varu jebkuru paņemt no ielas un uztaisīt par labu aktieri, jo es pārzinu savu profesiju. Teātris ir manas mājas un ģimene, un aktieri ir mani bērni,» savulaik teikusi Anna.
Daudziem viņa patiešām bija kas vairāk nekā pasniedzēja. Viņa bija kā otra mamma, kas vienmēr ar prieku pie sevis uzņems ciemos, uzklausīs, atbalstīs un sapurinās, ja būs nepieciešams.
Negribētu, lai mīļie bērēs raud
Šodien viņai mīļie, tuvie un svarīgie cilvēki sapulcēsies Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā, lai atvadītos no Annas Eižvertiņas. Annai visu dzīvi bijusi saikne ar Dievu un baznīcu.
«Māsa daudzus gadus bija kvēla pāvesta Jāņa Pāvila II fane.
Viņai pat bija divas pāvesta bildes, kuras noteikti dosim līdzi tai saulē. Man ir aizdomas, kāpēc tieši Jānis Pāvils II, jo pret citiem pāvestiem viņa bija pilnīgi vienaldzīga. Papētīju viņa biogrāfiju, un izrādās, jaunībā Jānis Pāvils II bija saistīts ar teātri. Nu un, protams, nebija mazsvarīgs fakts, ka viņš bija poļu izcelsmes. Arī mūsu mamma bija poliete,» tā Annas māsa Rūta.
Māsa uzsver – Anna nebūtu gribējusi, lai bēru dienā atnācēji stāv pie zārka un gauži viņu apraud. «Māsa dzīvi uztvēra caur melnā humora prizmu, un gribētu, lai viņu atceras ar gaišām un smieklus raisošām atmiņām,» norāda Rūta.
Pēdējā saruna pie jūras
«Svarīgākais, ko es gribu pateikt ir tas, ka teātris un studenti nekļuva par galveno Annas dzīvē tāpēc ka viņai neizdevās sevi realizēt kā sievietei. Nē, tā bija viņas apzināta izvēle,» žurnālam Privātā Dzīve saka aktrise Zane Vaļicka. «Viņas sievietes dzīvē lielā mīlestība bija, kuru viņa nesāja sirdī un palika uzticīga tai. Anna, teica:
«Zane, kam man to vīrieti blakus, ja VIŅAM tāpat neviens nespēj līdzināties?»
Viņa glabāja savu lielo mīlestību un dzīvoja mākslai, un tas nebija kompromiss vai kompensācija. Izvēle atdot sevi teātrim un studentiem arī bija ar mīlzīgu mīlestību,» saka aktrise. «Nepazīstu nevienu citu sievieti ar tik sievišķīgu un maigu sirdi, kura dziļi jūt – līdz asarām smejas, priecājas un bēdās patiesi raud. Katra viņas iestudētā izrāde bija sievišķības caurstrāvota.»
«Kad teātrim Skatuve pienāca grūti, laiki Anna mēģināja teātri nodot kādam no saviem uzticamajiem studentiem. Viņa teica: «Vaļicka, Sumišķi (Dainis Sumišķis), ņemiet to teātri, turpiniet, man vairs nav spēka!»,» atceras Zane. Aiziet no Skatuves Annai bija ļoti smagi.
«Annai nepatika tumšs apģērbs. Šķiet, nekad neesmu redzējusi viņai nevienu melnu apģērbu. Kad Anna saposās, visbiežāk baltā un Chanel nr.5 smaržu mākonī ietīta, jo tas bija viņas mīļākais aromāts, viņa atstāja stilīgas un elegantas sievietes iespaidu.
Anna varēja būt vienā teikuma skarba, bet jau nākamajā samīļot.
Nekad nevienam netika tikai skarbie vārdi, viss bija audzinošā balansā. Anna bija tieša, varēja arī nepatīkamas lietas pateikt acīs, un viņa absolūti nebija intrigante. Anna mācēja piedot. Pārsāpēja nepatīkamo un piedeva,» tā Vaļicka.
«Pēdējā mūsu tikšanās bija Mērsragā, kur Annai bija neliela mājiņa un viņa vadīja vasaras. Veselu dienu pļāpājām par teātri, pārrunājām, kas dzīvē notiek mūsu kopīgajiem draugiem, paziņām, viņu bērniem. Daudz runājām par viņas topošo grāmatu. Paldies Dievam, Anna to paguva pabeigt, grāmata ir nozīmīgs ieguldījums latviešu teātra mākslā un pedagoģijā. Šķita, ka todien Anna negribēja laist mani prom. Vēl vajadzēja pie Zanes un Mārtiņa Vilsona aizbraukt līdz Upesgrīvai. Tad noteikti vēl man Anna jāaizved līdz jūrai, sen neesot bijusi. Tā mēs tur sēdējām Kurzemes jūras krastā un raudzījāmies jūrā…»
Skaistu laikabiedru atmiņu stāstu par Annu lasi žurnālā Privātā Dzīve.
