«Viņa dzīvos tai baltajā sniegpulkstenīšu pļavā, nenosalstošajā…» Mūžībā aizsaukta rakstniece Ilze Indrāne

«Grezns dārzs ap mēnesi. Lejaszīļu dārzs balts. No skopā sniega un ledū kraukšķošām sniegpulkstenītēm. Nekāds sals tās nenobeigs, atkusīs un ziedēs kā mūžīgā dzīvošana tepat, mums pie kājām. 12.februāra novakarē uz mūžīgo dzīvošanu pārcēlās Undīne Jātniece, mana mamma. Ilze Indrāne, rakstniece un skolotāja. Liela, bagāta mūža, stipru vārdu un caururbjoši dzīvīga skatiena īpašniece. Mēs visi zinām, ka viņa dzīvos bērnos, mazbērnos un mazmazbērnos. Grāmatās, skolniekos, draugos, bērzos un ābelēs. Un tai baltajā sniegpulkstenīšu pļavā, nenosalstošajā,» raksta Indrānes meita Ieva.

Rakstniece savas dzīves laikā ir vairākus romānus, kurus uzskata par spilgtākajiem latviešu prozas romantiskā stila paraugiem. Īpašu atzinību guvuši tādi Indrānes darbi, kā Lazdu laipa (1963), Ūdensnesējs (1971) un Zemesvēzi dzirdēt (1984). Garā mūža laikā Indrāne ir nodevusies ne tikai rakstīšanai, bet bijusi arī dramaturģe, skolotāja un skolas direktore, kas iedvesmojusi simtiem skolēnu daudzu gadu garumā. Indrāne ir izaudzinājusi divus bērnus un septiņus mazbērnus. Viņas mūža mīlestība, aktieris un režisors Rūdolfs Baltaisvilks bija 24 gadus vecāks par viņu un arī ilgdzīvotājs – aizgāja mūžībā 92 gadu vecumā 1995. gadā, apbedīts Praulienas kapos.

«Es jau ļoti lūdzos: Dievs, man ir tik mierīga gulēšana, ļauj aizmigt un nepamosties, jo tas vecums un nevarēšana ir jau tāda, ka nekā cita nevari vēlēties,» pirms teju sešiem gadiem intervijā žurnālam Ievas Stāsti atzinusies rakstniece. 

«Atvadas no šī dzīves loka notiks ceturtdien, 20.februārī. Pavadoņus dzīvē un grāmatās aicinām plkst. 12 00 Lejaszīļu mājās, un plkst. 13.30 Madonas novada Praulienas pagasta Vistiņlejas kapos. Jā, būs auksti. Jā, zeme ir sasalusi. Un, arī jā, sniegpulkstenīši nenosals,» raksta Ieva Jātniece.