Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
23
-
0
-
0
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Viņa apgalvoja, ka nedzīvo faktos un notikumus, bet – noskaņās, sajūtās. Un viss, kam viņa pieskārās, ieguva grodu vērtību.
Māksliniece, rakstniece, tulkotāja, publiciste un namīpašniece. Visuzticamākā draudzene.
«Kritiski prasīga pret sevi, pret citiem.» «Skarbi tieša.» «Mīl ceļojumus, kaķus un dabu vispār.»
***
Stāstniece ar vēstījuma divbalsību. Mazā debijas grāmata 80. gadu beigās Izbāzti putni un putni būros – 20 tūkstošu eksemplāru tirāžā. Tās ievadā pati Regīna Ezera ierakstījusi: «Andra nav skandaloza persona, bet par viņu runā.» Tas daudz pasaka. Vai toreiz Andra varēja iedomāties, ka šī grāmata viņas mūžā izrādīsies tik ļoti liktenīga? Un vai varēja zināt, ka pēc trīsdesmit gadiem, pašā Gaismas pilī, notiks šīs grāmatas stāsta Elīna ir laimīga īpašie lasījumi? Ka to gribēs rīkot citi, ne jau viņa pati. Un ka Andra kautrēsies pat atnākt un klausīties.
90. gadu sākumā Andra uzrakstīja arī smeldzīgi skaisto Stāstu par Tilli un Suņu vīru. Un intervijā Rīgas Laikam atzinās, ka sakoncentrēties un kaut kas būt spēj, vienīgi rakstot. Desmit gadu vēlāk viņa uzrakstīja stāstu grāmatu, kas mūs visus satrieca ar nerafinētu krāšņumu. Tā bija Andras Stum Stum – viens no spožākajiem stāstniecības paraugiem 21. gadsimta latviešu literatūrā. «Kad vēroju ķirzaciņu uz akmens sildāmies, es nedomāju, ka viņa dzīvo, lai iznīcinātu šādus vai tādus kaitēkļus. Es domāju – viņa dzīvo, lai saulē uz akmens sildītos. Neko negribu saprast. Tikai just.» Kad Andrai jautāja, kā stāsti tapuši, viņa atbildēja – impulsīvi, iepriekš nekalkulējot.
Un tad Andra vairs stāstus nerakstīja. Teica – esot sajūta, ka bijis stipri par daudz vārdu. Alkstot pēc ideālas vienkāršības. Un tā arī teica: «Tagad vairs nerakstu tāpēc, ka nerakstu.»
Tomēr mēs turpinājām lasīt Neiburgu – viņas intensīvās, literāri izsmalcinātās slejas Dienā, viedos pārdomu plūdumus. Un priecājāmies, ka Andras latviski iztulkoto Mihaila Bulgakova garstāstu Suņa sirds iestudē Dailes teātrī.
Aizpērn literatūrpētnieks Jānis Ozoliņš Andras jubilejai un daiļradei par godu sarīkoja zinātnisku konferenci Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls.
Andra bija satraukta, uzzinādama, ka viņai pievērsta tāda uzmanība. Vienubrīd gribēja aizplīvuroties kā musulmaniete un konferencē ierasties kopā ar meitu un draudzeni. Tomēr pārdomāja. Kad vēlāk pasākuma saturu izdeva grāmatā, Andra ļoti priecājās – lasīja un brīnījās.
*
20. gadsimta sākuma Latvijā slavenais būvuzņēmējs Ludvigs Neiburgs ir Andras vectēvs. Kad pēc atmodas nostiprinājās viņa pasaulē izkaisīto pēcteču saites, mazmeita uzņēmās kopīgā īpašuma reanimāciju. Ar Katrīnu pie rokas, ar Aleksandru zem sirds un bez jebkādas pieredzes – uzbūra firmu, slēdza līgumus, urbās jurisprudencē. Izdevās. Audzināšana un pienākuma sajūta pāri visam. Un tikai tuvākie zina – Andra vakaros raudāja.
Mākslas pieredze nemanāmi caurvija dzīves pieredzi un nostiprināja Andras morāles kodeksu. Viņa ticēja mūžīgai draudzībai. Un prata draudzēties. Taču, kā vēlāk viņa uzrakstīs žurnālā SANTA, 90. gados pirmo reizi draudzības sakarā sajutusies skumja, vientuļa, samulsusi, sāpināta… Jo vairs nespējusi atšķirt draugus no personiska labuma meklētājiem. Savukārt dažs agrākais draugs viņu atteicies pieņemt, «it kā, iegūstot zināmu turību un nodrošinājumu, būtu kļuvusi cits cilvēks». Andra to ļoti pārdzīvoja un neslēpa, ka nevēlas tikt uztverta vienīgi un tikai kā namīpašniece.
Skaisto Neiburgu jūgendstila namu blakus Rīgas Domam Andra pārvērta gaišā viesnīcā ar iecienītu restorānu. «Vieta, kur sastapt sevi.» Ar dizaina mēbelēm un lustrām, ar dabiskā zīda aizkariem, īstu parketu. Ar Katrīnas Neiburgas grafikas darbiem viesu numuros un Kristiānas Dimiteres gleznām restorānā.
Un visam pāri – Andras atziņa draugiem – pienākuma sajūta ir kā lāsts. «Gandrīz nekad nevaru justies brīva un laimīga, jo man vienmēr ir kaut kas nepadarīts prātā, kas visu sabojā.»
Bet Andra aizrautīgi mēģināja justies brīva un laimīga. Veldze bija Katrīna un Aleksis. Arī Austrālijas brālēna, ievērojamā arhitekta Andreja Andersona, atsūtītie Sidnejas operas iestudējumu ieraksti. Ļoti mīļās mājas Miķeļtornī, kur mierīgi palasīt, kur nekas īsti neaug un «nav jāuztraucas par to, ka uzbruks mežs»…
*
Un – draudzība bija Andras mūža caurviju tēma. Dažu uzticīgo draugu tēma. Atšķirīgs vecums, seksuālā identitāte, viedokļi par pasauli. Kopīgs būtiskais – interese vienam par otru un spēja sarunāties. 90. gadu sākumā intervijā Rīgas Laikam Andra atzina, ka viņas vienīgā draudzene tobrīd bija režisore Baņuta Rubesa Kanādā, kuru satiekot labi ja reizi divos gados. «Varbūt tāpēc, ka viņa ir ārzemniece un viņai ir kaut kāda ļoti intensīva metode attiecībās ar cilvēkiem, ļoti koncentrēta, es, ar viņu satiekoties, spēju pusstundā pārrunāt tādus esības jautājumus – jūtos pēc tam ļoti piepildīta.»
Šodien uzrunāju Baņutu, un viņas pirmie vārdi par Andru: viņa bija ekstraordināra. Abām reizē dzimuši bērni, un pēcdzemdību drūmuma laikā Baņuta tulkojusi Andras stāstus, «ļoti intīms process». Tos publicēja Descant un Agni Review. «Andrai vajadzēja ļoti saņemties, lai pieceltos un uzstātos publiski. Andalūzijas sunī viņa reiz lasīja savu jauno stāstu un, tiklīdz tas bija izdarīts, apsēdās un raudāja.»
*
Bet Baņuta bija projām. Un tad Andra satika tulkotāju un atdzejotāju Ievu Lešinsku-Geiberi, dubultspiega meitu, kura Latvijā varēja iebraukt tikai pēc atmodas. Tā bija vistuvākā draudzība. Uz mūžu.
Kad Andras 2. martā vairs nebija, Ieva aprīļa Rīgas Laikā nopublicēja reminiscenci. Viņai gribējies pārlasīt grāmatu, ar kuru pirmoreiz Andru neklātienē iepazinusi, dzīvodama Zviedrijā. Grāmata atdzīvinājusi Ievas bērnības sajūtas Rīgā – pelēkos pagalmus, drēgnās kāpņu telpas un dīvaini valdzinošos, tikai nomalē sastopamos cilvēkus. Bez liriskas jūsmināšanās, aizrautīgi skatoties un ieraugot. «Tas bija kas īsts, nesamelots un trāpīja precīzi manās ilgās kā tāds Prusta cepumiņš.»
Ievu uzrunāju stāstam par Andru. «Jā,» viņa atzina: «bijām kā māsas, kopā esam pārlaidušas ķezas un priekus ar vīriešiem un bērniem, vecuma prelūdiju, mammu miršanu un nāvi, neskaitāmas vīna pudeles un tekstus.» Un piebilda: «Par ļoti tuviem cilvēkiem nav viegli stāstīt citiem, jo neredzi viņus no malas.»
Esmu Ievai pateicīga, ka viņa ļāva sevi apciemot lauku mājās Vandzenes pusē. Kaut tas bija ļoti smags rīts – slimnīcā nonācis Ievas vīrs, kaķim jāliek zāļu sistēma… Bet Ieva uzvārīja stipru kafiju. Un atcerējās Andru.
«Andra ir tik milzīga daļa no manis. Pat nevaru īsti atrast formulējumu – tā bija ļoti dziļa un intīma partnerība. Toreiz, 80. gadu beigās, izlasījusi grāmatiņu, domāju… Ja kādreiz būšu Rīgā, tad tā nu ir viena meitene, kuru ļoti gribētu satikt. Kaut kas viņas dzīves uztverē un pieredzē likās ļoti pievilcīgs un saprotams, ļoti līdzīgs manējai. Tāpēc arī, grāmatiņu lasot, bija sajūta, it kā es pati to būtu uzrakstījusi… Uz mani atstāja iespaidu arī tas, ka iepriekš latviski nebiju lasījusi neko, kas kādā mērā būtu kritisks pret māti…
Pirmoreiz uz Latviju atbraucu 1991. gada rudenī. Piedalījos Dzejas dienās, biju dzejnieku kompānijā, kas iegāzās Neiburgu Zeļļu ielas dzīvoklī. Tad saskatījāmies un iepazināmies. Tādā barā palikām tur pa nakti. No rīta Breže (Andras bijušais vīrs, mākslinieks un dzejnieks Andris Breže – aut.) gāja pēc šampanieša. Viss tā ļoti organiski.
Kad 1994. gadā atbraucu jau uz palikšanu, ciemojos pie Andras Brīvības ielā, kur viņa bija vēl kopā ar vecākiem. Katrīna – pavisam jauniņa, Aleksis maziņš. Mamma smēķēja… Mēs jau abas arī… Andrai ar mammu vienmēr bija ņemšanās par to, kā atmest. Abas atmet, bet drīz jau Andra atkal paslepeni pīpē. Diezgan smieklīgi.
Gāja laiks, un man ir vairāki ieraksti, kuros Andra saka –tu esi mana vienīgā draudzene. Laikam jau tā arī bija. Kaut gan viņai bija vēl viena draudzene Šveicē – Linda, teoloģijas pasniedzēja. Bet tikām nodalītas. Iespējams, Andrai likās, ka esam pārāk dažādas. Viņai bija kāda šķautne, ko ne pārāk reklamēja, – garīgi meklējumi. Andra meklēja ceļu pie Dieva. Esmu pārāk skeptiski noskaņota pret visu, tāpēc ar mani viņa par to runāja maz un ne tādā līmenī kā ar Šveices draudzeni. Klātienē ar šo draudzeni satikos Andras bērēs, un acumirklī atradām kopīgu valodu…»
*
«Mūsu sarunas bija tādas, par ko nezināja pat mūsu dzīvesbiedri. Sākot ar slimībām, iedomātām un īstām, beidzot ar pārspriedumiem par grāmatām, filmām… Tas bija tāds kruķis, pie kura vienmēr turēties. Tagad ļoti izjūtu tā trūkumu. Nav nekā, kas to spētu aizpildīt. Nekad neaizpildīs. Tā notiek tikai vienreiz dzīvē.»
Vai zināt kādas draudzenes, kurām ir speciālas savstarpējas saziņas tabulas? Ievai ar Andru tādas bija.
«Nesen lejuplādēju visas mūsu Exсel tabulas. Konstatēju, ka esam tajās sākušas rakstīt 2010. gadā. Tātad deviņus gadus rakstījām viena otrai ne tikai katru dienu, bet vairākas reizes dienā. Zinājām viena par otru detalizēti un līdz sīkumam. Pirmo tabulu nosaucām Resnie putni kļūst tievi. Jā, runa bija par tievēšanu. Tabula sadalīta – Brokastis, Pusdienas, Vakariņas, Aktivitātes. Reizēm – Ūdens. Doma bija – viena otru uzmanām. Bet patiesībā šajās ailēs katra rakstījām par to, kas notiek. Otra tad aiz zvaigznītēm pieraksta savas reakcijas, komentārus. Rakstījām par saviem vīriešiem, bērniem… Pa vidu man bija vēzis, mums abām nomira mammas, vispirms Andrai, pēc tam man… Bija tāda sajūta, ka ir viens cilvēks, kuram svarīgi, kas ar tevi notiek un tur roku.»
«90. gados mums bija cits projektiņš. Gājām abas vingrot Bruņinieku ielā, pēc tam bija masāža, ķermeņa maska. Kad bijām tā jauki pastrādājušas ar ķermeņiem, tad iegriezāmies tuvējā Rupucī un kaut ko iedzērām. Devāmies mājās, ar alkoholu atguvušas visas kalorijas.»
Jā, Andra neslēpa, ka komplekso par izskatu. Ausis par lielu, deguns par garu… Un, kad viņai prasīts, kāda būsi vecumā, viņa atbildējusi: nokritīšos svarā par divdesmit kilogramiem un kļūšu ļoti skaista. Bet kas gan Andrai vainas? Gan glīta, gan labs augums. Ieva iesmejas: «Ja viņa būtu dzīva, es teiktu – iestāstiet to viņai! Vienmēr neapmierināta ar sevi. Es skaitījos tā stiprā, kura bez čīkstēšanas tiek galā ar problēmām. Bet Andra drīkstēja atļauties čīkstēt man. Tādas mums katrai bija lomas. Nevar teikt, ka savējo esmu spēlējusi perfekti, jo pašai bijušas problēmas…
Smukums jau ar laiku zūd. Un tad ir jautājums, vai esi pieķēries tam savam smukumam, vai tas ir galvenais. Par to mums iznāca skarbas sarunas. Andra par to ņēmās ļoti.»
No bailēm vien sastāvu – arī tā Andra teica. Bailes no sāpēm, no spokiem… «Vēl bija tās, ko Andra aprakstīja mūsu tabulā un sauca par miršanas epizodēm. Kādi šausmīgi stāvokļi miegā – miršanas sajūta…»
«Andrai bija drausmīga pienākuma apziņa. Pret visu. Ja kaut ko palūdz, nekad neatteiks. Ja liksies, ka ir jāpalīdz, viņa pieņems dzemdības arī kaimiņienes kucei… Un viss bija jāizdara prefekti.»
Andrai patika visādas skaistas izdarības. Tomēr atkal… 90. gadu sākumā viņa pauda, ka nespējot savu dzīvi organizēt tā, lai tā būtu skaista. «Tas man ir nesasniegts ideāls,» viņa mēdza sacīt.
Ieva Lešinska-Geibere: «Jebkurš, kurš bijis tuvumā Andrai, teiktu, ka tieši tāda viņas dzīve bija – skaista. Pati skaista, viss skaists. Bet viņa galīgi tā nejutās.»
Andra prata baudīt. Ēdienu, vīnu, interjeru, cigareti. Rozā zivi taimiņu – īpašā austrāliešu veidā, uz piecām minūtēm iegremdētu vārošā ūdenī ar dillēm. Un tomēr…
Ieva Lešinska-Geibere: «Esam daudz baudījušas kopā. Bet tā starpība… Andra nemitīgi jutās vainīga. Atceros Lieldienas, kad pa pusei slepeni, pa pusei atklāti smēķējām šajā mājā ārā uz lieveņa. Bija sniegs, mēs abas tādas pusplikas. Un Andra pēc tam jūtas tik šausmīgi vainīga – nevajadzēja, nevajadzēja…. Kamēr es tās kopīgās cigaretes atceros ar prieku. Tāpat ar visu – kad brauca ciemos uz trim dienām, vienmēr ieradās ar milzīgu daudzumu ēdiena. Ragaciemā vienmēr nopirka zuti. Dārgs, arī trekns. Vairāk par vienu mazu gabaliņu nevaru ieēst. Andra varēja. Pēc tam viņa, protams, ņemas par to – ka, lūk, nevajadzējis treknu tik daudz ēst… Tas reizēm krita uz nerviem, tāpēc es, protams, ierakstīju mūsu tabulā kaut ko skābāku.»
Un sēnes – arī vesels eposs. – Vai ir jau gailenes? – Vai pie tevis ir? – «Mums kaut kā neveicās. Andra vairākkārt taisījās Miķeļtornī mani vest uz savām baraviku vietām, bet vienmēr kaut kas notika – netiku aizbraukt, un to vienu reizi, kad izrāvos un aizbraucu, baraviku nebija.»
Šķita, ka Andrai bija viss – mīlestība, bērni, panākumi, turība… «Ja tā izskatās no malas, tas nenozīmē, ka tev iekšā ir tā. Protams, citā dzīves stadijā Andra atzītu, ka viss ir. Bet… Parasti viņai šīs sajūtas nebija. Nekad nav tā, kā izskatās. Ir tā, kā pats jūti.»
*
Elita Kļaviņa, Jaunā Rīgas teātra aktrise, iepazina Andru, veidojot izrādi Rondo. Arī viņas mazliet sadraudzējās. «Pirmais iespaids bija – vēsi nepieejama. Tas bija maldīgs. Laikam no tā, ka Andra bija vārdos skopa, prata tos savaldīt. Vēlākās sarunas ar viņu ir iespiedušās manī un paliks vienmēr, tāpat kā viņas stāsti. Citi uzraksta skaitliski vairāk, bet – vai pasaka vairāk? Pēc kādas Rondo izrādes turpat teātra grimētavā izvērtās forša ballīte. Svārstījos starp palikšanu un aiziešanu, bet Andra teica: «Nekad nevajag iet prom, ja ir labi.» Šo frāzi bieži atceros.
Uzrunāju Andru palīdzēt ar dramaturģiju izrādei Muša, kas ļoti īsā laikā bija jāadaptē no romāna. Andrai piemita dramaturģes talants, un viņa ļoti prata sastrādāties, viņa kaut kā izcili saprata teātra kolektīvās radīšanas fenomenu. Viņa rakstīja brīnumaini ātri, precīzi paturot būtību, bet radot no romāna pilnīgi atšķirīgas jaunas epizodes. Precīzi virzīja tēlu tur, kur tam būtu jānonāk emocionāli. Tas, ka dabūju balvu par šo lomu, ir arī Andras nopelns. Andra gan to noliedza, viņa vispār, šķiet, nebija uz balvām orientēta. Arī par rakstnieci sevi nekad nesauca. Izrādes Stum, stum periods man ir ļoti īpašs. Šie stāsti joprojām dzīvo manī. Un atskatoties šķiet – katrā no tiem ir tāds kā mēģinājums ietiekties nāves mistērijā un uzzināt, kas ir aiz tās robežas. Kā sapnis, kā nojauta.
Stāstu sapņos Andrai nebija būtiski, sapņo sieviete vai vīrietis. Arī dzīvē. Nedalīja dvēseli vīriešos un sievietēs. Andra bija noslēpums, viņu grūti definēt. Nebija kaut kas viens – viņā sadzīvoja alkaina sievišķība, spožs intelekts, bohēmisks gars… Par bērniem varējām aizrunāties ilgi (kādu laiku mūsu bērni gāja vienā bērnudārzā) – slimības, skolu izvēle, cīņa ar trakajiem tīņu gadiem. Vienmēr jutu, cik svarīga Andrai ir ģimene. Pēdējo reizi Andru satiku tajā naktī, kad viņa nomira. Viņa bija atnākusi uz dzejas izrādi Atnāc mani vēl satikt. Pēc izrādes pavadāju Andru pa Jaunā Rīgas teātra jaunajām telpām, pasēdējām pīpētavā. Viņa likās tik harmoniska. Runājām par Andreju Žagaru, cik nu par to var runāt… Pavadīju Andru līdz dienesta izejai, atvadījāmies ar vārdiem «nu tad līdz pirmdienai» (pirmdien bija Andreja bēres)… Un nākamajā rītā ziņa, ka Andra mirusi. Negribas nekrologa toni, kad runāju par Andru. Ir tādi cilvēki, kuri joprojām paliek blakus.»
*
Bet dažas dienas iepriekš – 27. februārī – bija Andras vārda diena. To viņa svinējusi allaž «ar laimīgu pateicību draugiem». Celdama galdā ko gardu – te asus Taizemes nūdeļu salātus, te japāņu marinēto foreli, Filadelfijas siera kūku…
Ieva Lešinska-Geibere: «Šoreiz viņa teica, ka gribētu gatavot garneles. Mēs visu dienu sarakstījāmies. Devāmies pie Andras, mans vīrs palīdzēja uztaisīt vakariņas. Vakars izvērtās ļoti patīkams, jauks.»
Un tovakar, 1. martā, pēc Hermaņa izrādes par četrām dzejniecēm…
Ieva Lešinska-Geibere: «Viņa man pēc tam vēl ilgi rakstīja par to tabulā – atkorķējusi brutu un dzerot raksta, cik bijis foršs vakars, par abām aktrisēm un abām māsiņām… Ka tomēr ir mainījusi uzskatus par viņām, ka viņas tomēr ir foršas. Ka viena patīk labāk nekā otra… Un tad viņa rakstīja – tikai pusi izdzeršot… Pēdējā laikā mēs dzērām tikai brutus, jo tajos nav ogļhidrātu…
Var teikt, ka pēdējo pāris dienu ieraksti tabulā bija salīdzinoši ļoti gaiši. Salīdzinot ar daudz ko, kas bijis iepriekš.»
Ausa 2. marta rīts. Šaušalīgs rīts. Andra aizgāja uz savu mūžības Miķeļtorni. Andras dzīvesbiedrs Pauls Bankovskis Satori lakoniski ierakstīja: diemžēl tā ir tiesa.
Nāve satrieca visus. Iesita tik sāpīgi, ka pat vieglprātīgākajos modināja apjautu, cik ļoti trausla ir dzīve. Un viena. Un mūžīga nebūs. Ka jāpiezvana mammai, ka jādraudzējas, jāmīl, jāpucējas… Jo dzīve kūst.
Ieva Lešinska-Geibere: «Bet prātam neaptverami, ka ar Andu notika tā, kā notika. Ironiski, varētu pat teikt. Viņa tik ļoti rūpējās par veselību. Ik pa brīdim gribas ar viņu par šo parunāt. Visu laiku urda jautājums – kāpēc? Pilnīga mistika…»
*
Uz Anglikāņu baznīcu daudzi Andrai atnesa sniegbaltas tulpes. Par tām viņa rakstījusi Stum stum. « Kur tu iesi lietū un vējā? – Nopirkt visbaltākās tulpes pilsētā. – Kam? – Rīt no cilvēka jāatvadās. Iešu pēc gaismas.»
Pavadīt Andru atnāca arī pavārs Mārtiņš Rītiņš, Andras restorāna biznesa sāncensis un vienlaikus kolēģis. Šodien viņš bilst, ka abi bijuši tuvāki, nekā pašiem vai ārēji šķitis. «Mana krustmāte, Velta Toma, par Andru Neiburgu bija ieminējusies jau laikā, kad vēl dzīvoju Kanādā. Ne reizi ar Andru tā arī nepārkāpām līniju starp jūs un tu, taču, uzzinājis par Andras tik ļoti priekšlaicīgo aiziešanu, skaudri sajutu, ka esam uz tu. Un bijām vienoti daudz vairāk, nekā bijām iedomājušies. Arī atvadīšanās ceremonijā ar mums tik daudziem kopīgiem draugiem nespējām noticēt, ka īsā brīdī mūs atstājuši trīs dižgari un neatkārtojami sirsnīgi cilvēki: Andrejs Žagars, Edgars Skulte, un tagad, Andra.»
*
Burmas kaķis Boriss Andru sauca vai visu vasaru. Un pilnīgi noteikti zināms, ka Andra sen uzrakstījusi arī romānu. Meita Katrīna atminas pirms gulētiešanas vakaros priekšā lasītus, nekad nepublicētus teksta fragmentus.
Bērni Andru turpina.
Ieva Lešinska-Geibere: «Katrīnā no Andras ir ļoti daudz. Viss, kam Katrīna pieskaras, pārvēršas zeltā. Un krampis. Katrīna to vairāk apzinās, Andra sevi par daudz šaustīja, uzskatīdama, ka ir vāja. Andra varēja būt skarba. Dažs man jautājis – kā tu vispār vari draudzēties… Katrīna ir vēl skarbāka – runā pa tiešo, nevis riņķī apkārt.
Aleksī ir vairāk Brežes nekā Neiburgas. Andra par viņu ir ļoti raizējusies, bet viss ir labi. Izaudzis foršs un atraktīvs, viņai nevajadzētu uztraukties. Andra vienmēr baidījās, ka pēc viņas nāves, kas reiz attālinātā nākotnē notiktu, bērni varētu nesatikt. Bet noticis tieši pretēji. Abi kļuvuši tuvāki.»
Andras meita māksliniece Katrīna Neiburga cenšas dzīvot tālāk un internetā uzraksta skaistu eseju Mamma. Mamma bijusi viņas labākā draudzene, «atbalstošs plecs, intelektuālas sarunas, draudzeņu klačas un vienkārši mamma, kurai azotē paslēpties – viss, viss kopā». Viņas bija ļoti tuvas. Katrīna sameklē publicēšanai SANTĀ mammas fotogrāfijas un piebilst: tās ir ļoti skaistas. «Šobrīd man ir svarīgi tikt galā ar sevi un to, ka mana dzīve ir diezgan pamatīgi izmainījusies pēc mammas nāves. Ir pagājusi tikai vasara, un domāju, ka es vēl aizvien mēģinu ar to tikt galā…»
Katrīna šajā rakstā atļāva citēt savu eseju: «Tā sakrita, ka pēc mammas nāves saplēsu Ahilleja cīpslu. Nevarēju paiet, kāju operēja. [..] Tas viss mani ļoti pamatīgi atsēdināja. Kāju saplēsu Dānijā, strādājot pie izrādes scenogrāfijas. Izrādes nosaukums bija Savn, kas tulkojumā no dāņu valodas nozīmē zaudējums. Stāsts par to, kā cilvēki samierinās ar kāda ļoti tuva cilvēka nāvi. Bija pagājuši divi mēneši pēc mammas nāves, un es turpināju skriet, nodarbināt sevi, mēģināju par daudz ko nedomāt un kaut kā aizlipināt ciet to caurumu sevī. Nezinu, vai tas bija Dievs, mans ķermenis vai kas cits, kas to izdarīja, bet bija nepieciešams iekrist bedrē, saplēst cīpslu un palikt gultā vienai pašai. Samierināties ar daudz ko. Tagad domāju, ka tas bija obligāts notikums, kam vienkārši bija jānotiek.»
*
Pirmais rudens bez Andras. Vēl neizsērots.
Ieva Lešinska-Geibere: «Visu laiku man likās, ka tad, kad beidzot apglabāsim pelnus, kļūs vieglāk. Un mēs apglabājām pelnus, ļoti jauki un sirsnīgi… Bet tik un tā. Katru dienu saskaros ar to, ka robs ir tik grandiozs. Brīžiem aizpeldu kādā sajūtā – ā, šitas jāieraksta tabulā… Šitas jāpasaka Andrai…
Nesen saskaitīju, ka tur mums kopā ir pāri par sešiem tūkstošiem ierakstu. Ko ar to visu darīt? Pirms pāris gadiem mums bija doma, ka apstrādāsim un uzstāsimies Prozas lasījumos. Nesanāca. Ironiski, bet pēdējā ziņa no Andras mūsu tabulā ir: Es nu eju prom, attā.»
Viesnīcas un restorāna Neiburgs atmosfērā ir Andras gars. Viņa bija tā sirds un dvēsele. Kā būs tagad?
Ieva Lešinska-Geibere: «Katrīna vēl martā teica – nevaru, nesaprotu… Andrai ir lieliska biznesa komanda, bet brīnumainā kārtā tagad Katrīna arī palīdz pieskatīt Andras pasauli.
Ļoti labi atceros… Kad piedzima Katrīnas dēls Antons, tad Andra teica – viņa savu mūžu tā nevarētu: vienā rokā mazulis, ar otru kaut ko maisa katlā vai zīmē… Tagad Katrīna bieži tiek galā ar četriem bērniem un vēl taisa mākslu. Andra Katrīnu klusībā apbrīnoja.»
Kad iznāks šis žurnāls, vēl pēdējo nedēļu (līdz 31. oktobrim) Berlīnes centrā, netālu no Aleksandra laukuma, kādreizējā franciskāņu klostera iekšpagalmā, darbosies Katrīnas Neiburgas (arī Andra Eglīša un Jāņa Novika) romantiski mistiskā instalācija – Rotaļlaukums sava mirstīguma pieņemšanai (Playground – for Accepting Your Mortality). Sirreāls dārzs – saulē lēni irstošas kūdras skulptūras, čuksti, plūstoši no nekurienes, augi, visu pārņemoši – papardes, smilgas, bērziņi… Līdzās iemūrētajiem sarkofāgiem – beauty-sleep kapsulas. Laukuma vidū – meditatīvā sajūtā ievelk lēns karuselis, liekot domāt par pārejošo.
Šķiet ļoti saprotami, kā dzimusi izstādes ideja. Tomēr Katrīna šodien sarunā atzīst – tā dzimusi agrāk, pirms marta. «Tik dīvaina sakritība.» Tik un tā – kad redzi šo vietu, gribas paņemt rokās mazo grāmatiņu ar ļoti skaisto Andras foto uz vāka un aizmugurē apvilkto apli autores rokrakstā «Lai Jums labi iet!». Gribas atvērt Andras facebook lapu ar viņas briļļainajiem selfijiem un bildi no ceļojuma Fuerteventurā. Un – nāves nav.