Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
1
-
Nora – neprātīgi greizsirdīga
Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks ir skatuves duets, kāda otra uz latviešu estrādes vairs nav bijis. Tik saskanīgs, tik profesionāli izteiksmīgs, tautas mīlēts un apjūsmots. Viņu dziedātās dziesmas vēl arvien skan, un daudzu sirdīs rada nostalģiskas skumjas un sāpīgas pārdomas par Noriņu, kuras vairs nav. Viņa bija dabas dots talants ar traģisku likteni.
«Kad televīzijā tagad kādreiz rāda vecos ierakstus, kuros dzied Nora un Viktors, mana astoņus gadus vecā meita Annija saka: «Tu tikai, mamm, neraudi! Tikai neraudi, ja!» – «Meitiņ, es vairs neraudu!» atbildu, bet kamols kaklā tomēr savelkas,» stāsta Jana. Noru dzīvē viņa nekad nav satikusi. Redzējusi tikai uz skatuves, televīzijas ierakstos, fotogrāfijās presē. Kad Viktors bija precējies ar Noru, viņš tajos gados tikai kādas pāris reizes paslepus apciemoja savu meitu. Pie viņiem Jana, protams, nebija ne reizi. Un tomēr Jana nošķir to Noru, kas viņai tik ļoti patīk dziesmās, no tās, kas Viktoram neļāva ar viņu tikties. «Starp citu, Nora ir mazliet līdzīga manai mātei,» saka Jana.
«Nora bija šausmīgi greizsirdīga, neprātīgi greizsirdīga. Pilnīgi bez jebkāda iemesla. Ja viņa tagad ienāktu kafejnīcā, kad mēs te sēžam un runājam, scēna būtu uz līdzenas vietas,» Viktors ir atklāts. «To viņa mācēja uztaisīt no nekā. Pietika man tikai nejauši paskatīties uz kādu meiteni, lai sāktos tracis.
Visas savas puķes, ko man koncertos nesa uz skatuves, uzreiz atdevu Norai, lai tikai viņa nedomātu, ka man tās pielūdzējas kaut ko nozīmē.
Vai tu ar rozēm pa ģīmi kādreiz esi dabūjusi? Bet man Nora ar tām iegāza uzreiz pēc dziesmas aizkulisēs. Jāiet atpakaļ uz skatuves, asinis tek, lieku grima kaudzi virsū. Tā mums gāja.
Janu es pieminēt nedrīkstēju, kur nu vēl pie viņas ciemos braukt. Skandāls drausmīgākais. Viņa taču zināja, ka Janas mammas tur nav, bet pat uz bērnu bija greizsirdīga. Mums ar Noru bija divas dzīves: ideāli saskanīgā uz skatuves un reizēm pilnīgais vājprāts pašiem savējā. Sadzīvē Nora it kā nebija slikta – jautra, draudzīga, mājās visu padarīja, bet nekad nevarēja zināt, kurā brīdī uzšķilsies uguns.
Arī par laulībām ar Noru mani vecāki nebija sajūsmā. Tik liela pretestība kā pret Regīnu gan nebija, tomēr neko labu no šīs precēš anās viņi neparedzēja. Papiņam Nora nepatika vairāk nekā mammai, bet mēs burtiski jau pusgadu pēc kāzām tikām paši savā dzīvoklī. Es vecākiem nestāstīju, kā mums tur gāja. Kad sākās tracis, es muku laukā no mājām. Tajā laikā man visur bija pilns ar draugiem. Aizgāju uz Skapi. Vai dieniņ, mani tur visi priecīgi sagaidīja! Arī kur pārgulēt atradās. Kad pēc pāris dienām pārgāju mājās, Nora jau bija nomierinājusies. Drusku vēl papukstēja, bet neko. Taču cik ilgi tādu dzīvi var izturēt? Nervus tā noēda pamatīgi. Dziedājām Modo, tas bija mūsu labākais skatuves laiks, skaistākās Paula dziesmas, koncerti un tautas mīlestība. Ko vēl vairāk varēja gribēt? Bet Noras greizsirdība un scēnas grauza ne tikai manu dzīvi. To izjuta arī Pauls un viss Modo sastāvs. Noriņai jau tā bija raksturiņš, un to vēl neciešamāku padarīja greizsirdība un zvaigžņu slimība. Un vienā reizē Raimonds man teica: man pret tevi nav absolūti nekādu pretenziju. Tu vari palikt, taču ar Noru mēs vairāk kopā nestrādāsim. Raimondam bija taisnība – tā vairs nebija strādāšana, bet mocības. Kopā ar Noru aizgāju arī es. Kādu laiku padziedāju «Inversijā», zvejnieku kolhoza ansamblī, tad krogā «Latvija». Kaut kā jau maizīti vajadzēja pelnīt. Es jau biju izlēmis, ka ar Noru kopā vairs nedzīvošu. Arī man tā visa jau bija par daudz, tikai ilgu laiku nebija drosmes pateikt, ka aizeju. Zināju: ja šķirsimies, tad arī uz skatuves, jo kāda tad vairs kopā dziedāšana!»
Ja Norai un Viktoram būtu savi bērni, varbūt tas viņu attiecības vērstu saskanīgākas. Viktors gan tam netic. «Nora domāja: ja viņa paliks stāvoklī, man uzreiz aste būs gredzenā un es skriešu projām. Tās atkal bija viņas muļķīgās un aplamās iedomas.
Varbūt tiešām bērniņš Noras raksturu mainītu un mums būtu citāda dzīve, bet Nora baidījās un bērnu negribēja.
Kad mēs apprecējāmies, paņēmām pie sevis Noras dēlu Romualdu. Mēs abi labi sapratāmies, puika man pieķērās. Arī kad ar Noru izšķīrāmies, Romualds man bieži zvanīja, tikāmies. Viņam tā dzīve bija ļoti raiba. Dzēra un gāja sliktās kompānijās. Kad beidzot saņēmās un nostājās uz īstā ceļa, Romualdu uz ielas sadūra… viņš nomira. Kas tur īsti bija, neviens tā arī nezina. Žēl puikas. Viņš bija talantīgs. Iekārtoju viņu Murjāņu sporta internātskolā. Romualds bija arī muzikāls. Tikai mums ar Noru mūžīgi bija koncerti un izbraukumi, un Romualdu savāca Noras māsa Māra vai mana mammīte. Tāda viņam bija audzināšana un traģisks liktenis.»
