Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
1
-
Regīna atklāja, kas ir sievietes meli
Tā īstā mīlestība, kad širmis pilnīgi aiziet ciet, ir tikai vienu reizi.
Tā nāk kā pērkons un zibens spēriens, un ar tevi ir cauri. Tā ir tikai pirmā mīlestība un tikai vienu reizi. Arī turpmākajās mīlestība, protams, ir, bet ne vairs tā, kā bija pirmoreiz.
Tas pērkona spēriens mani ķēra pirms armijas. Biju aizrāvies ar sportu. Kā jau kārtīgam Teikas puikam, man patika viss – spēlēju futbolu un hokeju, ar slēpēm skrēju un slalomu braucu, no tramplīna lēcu, man bija volejbols un vieglatlētika, vasarā mums bija ietaisītas savas riteņu trases, bet basketbolu es varēju spēlēt dienu un nakti.
Citi lasa
Basketbolu spēlēja arī Regīna, un sporta zālē mēs satikāmies. Ja viņa skatījās, vai dieniņ, es no ādas līdu ārā, lai tikai labi nospēlētu. Un man tiešām tad arī labi gāja. Ja Regīna bija tuvumā, man veiksme stāvēja klāt. Bet maniem vecākiem un draugiem Regīna nepatika. Taču, lai ko viņi runāja un teica, man širmis bija aizvēries, klapes uz acīm, es redzēju tikai Regīnu, domāju tikai par viņu, un man viņa bija vislabākā.»
Regīna bija arī pirmā, kas jaunajam un nepieredzējušajam Viktoram atklāja, kas ir sievietes meli. Viņa gan bija divus gadus par Viktoru jaunāka, bet melot prata pārliecinoši. Viktoram uz beigām gāja trešais dienesta gads armijā. Pateicoties sportam, Viktors dienēja robežsargos tepat Rīgā. Kad bija treniņš vai spēle, uz visu dienu tika laukā no kazarmām un varēja satikties arī ar Regīnu. Kādā reizē meitene Viktoram pateica, ka gaida bērniņu.
«Teicu – baigi forši! Kāda problēma?! Precamies!» atceras Viktors. «Es jau tāpat Regīnu būtu precējis. Domāju – dienests tūlīt beigsies, dabūšu darbu, sava dzīve drusciņ jāsakārto. Man taču jaunam, tūlīt pēc vidusskolas paņemtam armijā, nekā nebija. Arī Regīnai nebija ne darba, ne izglītības. Bet, ja jau bērniņš gaidāms, tad jāprecas tūlīt. Nosvinējām kāzas, bet bērniņš piedzima pēc vienpadsmit mēnešiem… Tos melus kaut kā noriju. Piedzima Janīte. Mēs dzīvojām Purvciemā. Regīnas vecākiem tur bija māja. Un tad Regīna sāka kaut kur pazust, nenāca mājās. Ne viņai bērns bija svarīgs, ne es. Nevarēju to vairs izturēt. Pēc gada saliku savas mantas somā un aizgāju atpakaļ pie saviem vecākiem. Ko man bija darīt? Dzīvot ar Regīnas vecākiem un viņas vecmāmiņu? Sievas man nebija. Bet es viņu mīlēju. Vēl arvien mīlēju.»
«Mana māte man ir sāpīga tēma,» nosaka Jana, un smieklu dzirkstis viņas acīs apdziest. «Nopelt vienmēr ir viegli, bet savu mammu, lai kāda viņa ir, tomēr negribas. Arī Regīna savā būtībā bija māksliniece, dzīves māksliniece. Man par viņu ir daudz labu atmiņu, lai gan audzinājusi mamma mani nav. Taču tad, kad viņa parādījās, man šķita, ka viņa ir savējā. Protams, es mammu gaidīju. Tāpat kā tēvu. Neatceros, vai par mammas retajiem apciemojumiem man sāpēja sirds. Par tēvu sāpēja vairāk, jo es viņu vispār neredzēju. Nu, kā es, bērns, varēju justies, kad man ir tāds pats uzvārds kā viņam, mēs nedzīvojam katrs savā okeāna krastā un, ieslēdzot televizoru, viņš tur dzied? Tādās reizēs vecāmamma mani no dārza, kur biju ielīdusi, sauca iekšā – paps dzied! Viņa un vecaistēvs nekad par Viktoru nav man teikuši neviena slikta vārda. Tāpat kā par savu meitu, manu mammu. Viņi uzturēja manu mīlestību pret viņiem abiem, un es saviem vecvecākiem esmu ļoti pateicīga par to gaišo un pozitīvo skatījumu uz dzīvi, ar kādu viņi mani izaudzināja.
Es neatceros, vai kāds man dziedāja šūpuļdziesmas, bet no pašas agrās bērnības uz visu dzīvi man palicis atmiņā, kā vakaros pie manas gultiņas pienāca omamma, mana vectēva mamma, un, pār mani pārliekusies, poliski skaitīja kaut kādu pantiņu un pārmeta krustu. Vienmēr tēloju, ka esmu aizmigusi, bet caur puspievērtiem plakstiņiem skatījos, ko omamma dara, un man gribējās to rituālu redzēt. Vectēva mamma pēc tautības bija poliete, ticīga katoliete un tie droši vien bija kaut kādi pātari, kurus viņa, mani svētīdama, skaitīja. Mana bērnība patiešām bija mīlestības svētīta un laimīga.
Man nebija tās sāpīgās pieredzes un smaguma, kāds tika ielikts manas pusmāsas Renātes agrajā bērnībā.
Astoņdesmit piektajā gadā manai mātei otrajā laulībā piedzima vēl viena meita. Viņa ir vienā vecumā ar Viktora un Indras pirmo dēlu Madaru. Kad Renātei bija astoņi gadi, viņas vecākiem atņēma vecāku tiesības un es kā māsa paņēmu viņu aizbildniecībā. Pati biju tikko apprecējusies, un tā vēl pirms saviem bērniņiem mēs ar Aigaru kļuvām vecāki vienam spurainam, nesamīļotam un savu sirsniņu noslēgušam cilvēkbērnam. Renāte man kādreiz saka: «Jana, reiz pienāks tāda diena, kad es tev pamāšu no televizora. Tu zināsi, ka tas sveiciens ir domāts tev.» Tas joks zināmu tonusu dod, jo mums, kad Renāte auga, ir gājis arī ļoti grūti, jo līdz astoņiem gadiem nekas labs un skaists viņā nebija likts iekšā. Bez sava vīra atbalsta viena diezin vai Renāti uz tik stabila dzīves pamata būtu spējusi uzlikt. Bet tagad mēs esam droši, ka Renāte dzīvē nepazudīs.»
Jana savu māti nav redzējusi gadus piecus. «Pēdējo reizi ieraudzīju viņu uz ielas. Pagāju garām, bet tad tomēr apgriezos un viņu panācu. Gribēju parunāt. Taču nekāda prieka no tās tikšanās nebija. Pēc tam ir tikai slikti, un es sapratu – labāk nevajag. Jo es viņai palīdzēt nevaru. Neko no savām kļūdām mamma nav mācījusies. Pilnīgi neko. Ja viņa tā grib dzīvot, lai dzīvo…
Viena gan man ir žēl. Pusaudzes maksimālismā es sadedzināju vēstules, ko tēvs bija rakstījis mammai no armijas. Atradu tās, izlasīju un iemetu ugunī. Tāpat kā viņu kāzu diapozitīvus un fotogrāfijas. Tagad man, protams, ir žēl, ka tā izdarīju, bet toreiz man nebija ne mammas, ne tēva un visu redzēju tikai baltu vai melnu.»
