Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2015. gada 14. numurā.
– Ir tik daudz jūsu dziedātu un tautā mīlētu dziesmu, ka man pat būtu grūti pateikt, kuru no tām koncertā gribētos dzirdēt visvairāk…
– Kopā ar Raimondu Paulu ilgi domājām, kura dziesma būtu visvairāk piemērota, un galu galā izvēlējāmies Fledermausi. Kāpēc gan mazliet nepadulloties?
Nenoliegšu, īpašas izjūtas man ir ikreiz, kad dziedu Savāda vasara, – šī bija mana pirmā dziesma, ko dziedāju, uzsākot sadarbību ar Raimondu Paulu.
Bet pateikt, ka viena ir vismīļākā, gan nevaru. Visas mūsu dziesmas bija skaistiem vārdiem un skaistu melodiju, turklāt programmas veidojām ar visaugstākās klases mūziķiem. Katru dziesmu izķidājām vismaz divdesmit reižu un tikai tad laidām to koncertprogrammā. Arī tad pēc katra ieraksta klausījāmies atkal un analizējām, ko vēl varētu izdarīt labāk, ko uzlabot. Tagad bieži dzirdu, ka dziesmām nav ne skaistu vārdu, ne dziļas domas – tādas banalitātes. Bet tolaik vārdus dziesmām rakstīja dzejnieki, ieliekot tajos gan jēgu, gan noskaņu. Pat ja teksts bija par dabu, par mīlestību, tas nekad nebija banāls.
– Agrā jaunībā diezin vai varējāt iedomāties, ka reiz šādi prātosiet par dziesmu vārdiem un melodijām. Bijāt nolēmis kļūt par basketbola treneri, nevis dziedātāju.
– Man prātā nebija nācis, ka reiz būšu dziedātājs! Es spēlēju basketbolu un sapņoju, ka iestāšos Fiziskās kultūras institūtā, bet pēc tā beigšanas strādāšu par basketbola treneri. Tikai tad, kad Pauls man pateica, ka redz manī potenciālu, man pēkšņi atvērās it kā jauna pasaule. Sapratu, ka mūzika, dziedāšana ir tas, ko vēlos visvairāk, ar to gribu saistīt visu savu mūžu.
Godīgi sakot, man prātā nebija nācis, ka es varētu būt dziedātājs, parasti uzdziedāju un ģitāru uzspēlēju tikai draugu, ģimenes sanākšanās, bet tas arī viss. Liktenis izspēlēja tā, ka Pauls mani uz noklausīšanos uzaicināja, nemaz nezinādams, kāda man ir balss. Mūsu ģimenes draugs pianists Ferdinands strādāja Radiofonā un bija labi pazīstams ar Maestro. Zinādams, ka Pauls veido jaunu programmu un meklē jaunu dziedātāju, Ferdinands ieteica mani. Pirms tam kādus divus mēnešus, aizstādāms dekrētā aizgājušu dziedātāju, divas reizes nedēļā padziedāju dejās kādā klubā Bruņinieku ielā. Bet tas arī viss, citu neko nebiju dziedājis. Un te pēkšņi jāiet tikties ar Paulu…
– Ceļi trīcēja?
– Ne tikai ceļi! Lai būtu drošāk, uz noklausīšanos paņēmu līdzi māsas vīru. Biju tik pārbijies, ka viņš man pirms noklausīšanās lika tuvējā kafejnīcā iedzert simt gramu. Pauls man lika nodziedāt dziesmu, noklausījās un teica: labi, mēģināsim! Un tad mana dzīve pilnībā apmeta kūleni. Sākās mēģinājumi, koncerti, braucām gan pa Latviju, gan pa visu Padomju Savienību. Tas bija neaizmirstams, emociju pārpilns laiks.
Man kā dziedātājam arī paveicās, ka netika sabojāta balss. Filharmonijā bija kolosāls vokālais pedagogs, kas necentās mainīt dziedātāja balss skanējumu, taču iemācīja pareizi elpot, pareizi paņemt augstās notis, ierādīja, kā ar vingrinājumiem palielināt balss diapazonu. Taču es esmu ļoti paškritisks, man nepatīk klausīties savu dziedājumu – vienmēr šķiet, ka tas ir pilnīgi garām.
– Tobrīd jūsu dzīvē bija jau ienākusi mīlestība.
– Tā ir taisnība, un es zinu, ka tik liela un skaista mīlestība, kāda ir pirmā, vairs neatnāks nekad. Es to piedzīvoju attiecībā uz savu skolasbiedreni, manas meitas mammu Regīnu. Tā ir kā zibens spēriens, pēc kura ar tevi ir cauri. Cilvēks, kuru tu mīli, kļūst tev tikpat svarīgs kā gaiss, ko elpo, – bez viņa nav iespējams dzīvot! Tu gribi, lai viņa ir tavu acu priekšā, lai vari viņu apčubināt, apmīļot… Mīlestības lidojums ir tik augsts, it kā tu nemaz nestaigātu pa zemi, bet lidinātos mazliet virs tās. Lūk, tā ir īstā mīlestība! Tev aizbrauc jumts, tu kļūsti akls un kurls pret visiem pārējiem, tev ir tikai viens cilvēks – viņa.
Ir cilvēki, kas saka: sešdesmit gados atnāk mīla. Man nāk smiekli par tādiem vārdiem!
Ja satiekas divi vientuļi cilvēki cienījamā vecumā, pēc ilgāka laika posma viņi izlemj būt kopā tikai tad, ja viņiem ir ne vien savstarpējas simpātijas, bet arī kopējas intereses. Vai tā ir mīlestība? Manuprāt, tā nav. Bet varbūt cilvēki māna paši sevi… Kāds sabiedrībā zināms aktieris minētajā vecumā savu jauno dzīvesbiedri cilvēkos dēvē mans mīļumiņš. Saprotiet, tā par mīlestību nerunā! Jo mīlestība ir tik intīma, tik personīga un sargājama, ka mētāties ar tādiem vārdiem uz katra stūra šķiet pilnīgs absurds.
– Regīnas dēļ bijāt gatavs zvaigznes no debesīm nonest?
– Principā jā. Taču tā ir traģēdija, ja viens atdod sirdi un dvēseli, bet otrs neko. Savā apmātībā man šķita, ka Regīna mani mīl tāpat kā es viņu, bet vēlāk izrādījās, ka tā nemaz nav. Gan vecāki, gan māsa, gan draugi mani centās atrunāt no precībām, bet es taču nevienu neklausīju un nevienam neticēju.
Apprecējāmies, sākumā viss bija normāli, taču, kad piedzima meitiņa, sapratu – mūsu attiecības jāgriež pušu, nekādu citu variantu nav. Kas tur vairs var būt, ja sieva nedēļām nenāk mājās un dara tādas lietas, par kurām man arī tagad negribas runāt?! Un es šādu cilvēku mīlēju… Piepeši man kā zvīņas nokrita no acīm – beidzot man pielēca, par ko bija brīdinājuši vecāki, sadzirdēju, ko teica draugi… Nē, vairs nekāda kopdzīve nebija iespējama. Tāpēc mūsu meitiņu uzaudzināja Regīnas vecāki.
– Jūsu sirds bija salauzta?
– Nē, tā es nevarētu teikt. Kad sākās visi Regīnas gājieni, es, protams, ļoti pārdzīvoju. Aptuveni pusgadu cietu, mēģināju samierināties ar pāridarījumiem, mēģināju norīt savu aizvainojumu un jutu, ka mīlestība dziest, dziest, dziest. Kad beidzot nolēmu šķirties, tās vairs nebija. Sievas pāridarījumi mīlestību bija nogalinājuši, un es atkal biju pilnīgi brīvs.
Tikai pārdzīvoju, ka meitiņai nav normālas ģimenes, ka viņai mūsu dēļ jācieš.
Jā, un izšķirties jau arī nevarējām normāli – Regīna gribēja, lai to darām tiesas ceļā, jo tā bija iespējams dabūt alimentus.
Vienīgais, par ko esmu pateicīgs pirmajai sievai, ka viņa pēc mana ieteikuma parūpējās par to, lai savu trīsistabu dzīvokli samainītu uz vienistabas un divistabu dzīvokli. Un vienistabas dzīvokli viņa norakstīja mūsu meitai Janai. Paldies Dievam, viņai pietika prāta to izdarīt.
– Un kā jūsu dzīvē ienāca Nora?
– Mūs saveda skatuve. Īsti nezinu, vai Raimonds Pauls jau bija pamanījis Noras interesi par mani vai vienkārši paredzēja, ka mūsu starpā kas veidosies, bet kādā mēģinājumā, kad zālē sēdēja vairākas meitenes, kas ķiķināja un uzkrītoši pievērsa man uzmanību, Maestro iesaucās: «Mierā, mierā, jau aizņemts!» Tagad pat vairs neatceros, kurš kuru noskatīja, kurš kuru uzrunāja, viss notika it kā pats no sevis.
Neuzskatu, ka attiecībās ar Noriņu un arī pēc gadiem ar manu trešo sieviņu bija mīlestība.
Tā bija aizraušanās. Noras gadījumā aizraušanās un vēl kopējs darbs. Mums abiem ļoti patika dziedāt, radīt, un tas mūs vienoja ciešām saitēm. Tas, ko izdarījām uz skatuves, ne no kā radot veselu priekšnesumu – es, protams, nerunāju par Raimonda Paula dziesmām –, mūs abus ārkārtīgi aizrāva. Bet… mums bija divas dzīves: skaistā, aizraujošā uz skatuves un otra – ne tika aizraujoša un skaista – mājās. Nevarētu teikt, ka speciāli centāmies radīt priekšstatu, cik ideāls un saskanīgs pāris esam, par zelta pāri mūs padarīja prese, sabiedrība.
Bet mājās… Varbūt es no Noras tik ātri nemaz nešķirtos, ja ne viņas neprātīgā greizsirdība, kas sabojāja visu, pilnīgi visu. Viņa bija slimīgi greizsirdīga. Es ne tikai nedrīkstēju tikties ar savu meitu – man tas bija jādara paslepus –, es nedrīkstēju sarunāties ar citām sievietēm, es pat nedrīkstēju paskatīties uz viņām! Nora bija pārliecināta, ka es jebkurā mirklī varu viņu pamest, un uzmanīja mani kā tāds sargsuns. Bet viņai neienāca prātā, ka tieši šī pārliekā sargāšana, nenormālā greizsirdība mani aizbiedēs. Zinādams, kāda viņa ir, kompānijās vienmēr uzturējos vīriešu sabiedrībā, centos nekad nepalikt divatā ar kādu sievieti, ne uz vienu neskatīties. Bet es biju tik godīgs puika, ka man citas sievietes pat prātā nebija! Atceros: reiz ejam pa ielu, pretī nāk meitenes. Skaidrs, ka viņas pievērsa mums uzmanību, tolaik taču bijām ļoti populāri! Bet Nora uzreiz: «Kāpēc tu tā uz viņām skatījies? Tu viņas pazīsti? Kas tev ar viņām ir?» Ieskaidrot, ka meitenes redzu pirmoreiz mūžā, protams, nebija iespējams. Kopā dziedājām piecus gadus, un šādas situācijas atkārtojās diendienā. Šausmas! Nevienam to nenovēlu…
Vēl jau nospēlēja tas, ka Pauls uzaicināja mūsu grupai pievienoties Mirdzu Zīveri un Aiju Kukuli, un tas Noru padarīja pilnīgi neciešamu. Sākās viņas un Maestro konflikts, līdz kādu dienu viņš mūs abus pasauca kādā telpā un paziņoja, ka mums diemžēl būs jāšķiras. Es jau sapratu, kāpēc tas viss notiek. Vēlāk Pauls man teica, ka pret mani viņam pretenziju nav, bet, ņemot vērā situāciju mūsu ģimenē, viņš sapratis: es tik un tā nebūtu palicis ansamblī.
Tāpat kā pirmajās attiecībās cietu, piedevu pirmo, trešo, desmito, pat divdesmito reizi, bet kādā brīdī mana pacietība izsīka. Arī tas, ka Noras dēļ man bija jāpamet iemīļots darbs, mani smagi aizskāra. Turklāt es sapratu, ka greizsirdība nekad nebeigsies, tā tikai vairosies, tāpēc pieņēmu lēmumu šķirties. Un jau pēc trim mēnešiem atgriezos ansamblī.
– Gan pirms, gan pēc jums Norai bija bērni. Kāpēc jums nebija kopējo?
– No manis viņa bērnus negribēja. Precīzāk, gribēja, bet baidījās, ka sākšu skriet pie citām dāmām… Tāpēc mums bērnu nebija, kaut trīs reizes varējām kļūt par vecākiem… Vai es pārdzīvoju ikreiz, kad Nora atkal gāja pie ārsta? Laikam pēc pirmās reizes bija tā jocīgi, bet vēlāk vairs ne. Kad pašķīrāmies, domāju: labi, ka mums tomēr nebija bērnu, viņiem būtu jācieš tāpat kā manai meitai Janai.
Jau pāris mēnešu pēc mūsu šķiršanās Norai bija jaunas attiecības, kurās piedzima bērns. Arī nākamajās attiecībās piedzima bērns.
– Neesat slēpis, ka jums bija problēmas ar alkoholu. Vai dzeršana sākās kopdzīvē ar Noru? Arī viņai bija alkohola problēmas…
– Neteikšu, ka mēs šausmīgi dzērām, taču šad tad iedzērām. Vēlāk jau sākās riktīgas iedzeršanas…
Man pēc šķiršanās ar Noru sākās brīvā putna lidojums: hei, meitenes, esmu šeit! Tik brīvs faktiski biju pirmo reizi mūžā, jutos kā no stingrā režīma cietuma iznācis. Tad arī iepazinos ar savu trešo sievu. Tajā, ka mums nekas nesanāca, vainoju pats sevi. Iepazināmies brīvajā lidojumā, kad es narkozi ņēmu vairāk, nekā vajadzēja. Kad iedzer, viss šķiet baigi forši. Mums bija ļoti labas attiecības, viss bija mīļi un labi, bet… nebija zibens.
Savu lomu nospēlēja arī tas, ka viņai vairs nevarēja būt bērnu, kaut viens jau bija. Interesanti, ka man gan ar Noras dēlu, gan trešās sieviņas meitu bija ļoti labas attiecības. Noras dēls diemžēl traģiski gāja bojā – viņu nodūra –, tomēr līdz pēdējai dienai viņš sauca mani par tēti. Ar visu dropi man laiku pa laikam uznāca doma, ka gadi taču iet, bet pašam savu bērnu nav. Es taču savu meitu nebiju audzinājis… Bet ar Indru bija tā – vārds pa vārdam, līdz konstatējām, ka abi ārkārtīgi gribam bērniņus. Arī Indrai pirmā mīlestība bija nelaimīga, vīrs viņu krāpa. Turklāt vēl iestāstīja, ka tieši viņa ir vainīga pie tā, ka abiem nav pēcnācēju, kaut vēlāk izrādījās, ka veselības problēmas ir viņam. Tā mēs abi sadziedājāmies…
Trešās laulības šķiršanas iniciators biju es, par ko ļoti pārdzīvoju, jo tāda īsta iemesla attiecību pārtraukšanai nebija, tikai tas, ka gribu bērnus. Tieši par to nekad netikām runājuši, un man arī bija neērti sievai pateikt, ka šķiršanās iemesls ir viņas nespēja tikt pie mazā. Manuprāt, sievietei dzirdēt ko tādu būtu milzīgs trieciens, tāpēc liku viņai priekšā banālu iemeslu – esmu saticis citu sievieti un mīlu viņu vairāk nekā sievu. Domāju, labāk lai man tiek pa galvu, nekā es aizvainotu savu sievu. Tā mūsu attiecības beidzās.
– Bet tolaik jau bijāt saticis savu Indru. Leģenda par to, kā ieraudzījāt viņu koncerta laikā un metāties uz ceļa viņas priekšā, vēl tagad dzīva.
– Attiecībās ar manu ceturto sieviņu mīlestība neatnāca līdz ar pirmo tikšanos, tā piemeklēja mani otrajā vai trešajā sastapšanās reizē. Bet tad arī bija kā zibens spēriens, un viss… Zināju, ka gribu Indru precēt, un darīju visu, lai iekarotu lepnās kurzemnieces sirdi. Turklāt, kā jau teicu, mēs abi gribējām bērniņus… Tikai liktenis ar mums paspēlējās – pirmo bērniņu zaudējām. Mūs abus uzmundrināja kāds pazīstams neiroķirurgs. Viņš sacīja: «Viktor, viss būs kārtībā! Ja vienreiz aizķērās, tad bērni vēl būs!» Tieši tā arī notika.
– Kā tikāt vaļā no dzeršanas?
– Man palīdzēja Indra un apziņa, ka man veidojas ģimene. Paldies Dievam, pašam pietika prāta saprast, ka to lietu turpināt nedrīkst, citādi ar mani būs cauri, es būšu viens, nevienam nevajadzīgs, man nebūs ģimenes, bērnu, arī darba ne. Ja tu tik daudz sev vari ieborēt, viss būs kārtībā.
Ļoti palīdzēja arī māsa, kas bija gluži kā mans eņģelis. Viņa dikti gribēja, lai es dziedu, un vienmēr pārdzīvoja, kā man klājas, vienmēr mani aizstāvēja. Tieši māsiņa ar draugu palīdzību atrada dakteri, kas man palīdzēja. Atceros, toreiz gribēju pats ar visu tikt galā, bet ilgāk par divām dienām nevarēju izturēt. Ciest nevarēju to izjūtu, ka staigā pa istabu un meklē piekto stūri! Protams, atkal iedzēru. Taču es joprojām ticu tam, ka tev priekšā var būt labākais dakteris, bet, ja pats negribi, nekas nesanāks. Tai brīdī, kad iedzēru, lūdzu māsai, lai viņa ved mani pie daktera, ka pats nevaru apstāties. Iepriekš pie tādiem dakteriem biju kādas trīs reizes, un tikai beidzamais pateica: «Es tevi varu nolikt uz bremzēm un palīdzēt attīrīt organismu, taču neviens tev nepalīdzēs tikt vaļā no alkohola, ja tu pats negribēsi.»
Dakteris ieteica nolikt blakus polšu un ģimenes bildi un salīdzināt, kas man dzīvē svarīgāks.
Es izvēlējos ģimeni. Kopš tā laika ne vīnu, ne šņabi, ne kādu citu alkoholu nelietoju.
– Jūsu ieguvums ir trīs nu jau pieauguši bērni.
– Es taču uz to gāju! Madars, Elīna un Rūdolfs nu jau pieauguši un aizgājuši paši savā dzīvē. Vecākais dēls ir galvenais IT speciālists lielā advokātu birojā, meitiņa strādā apdrošināšanas uzņēmumā, bet jaunākais dēls strādā Aldarī par menedžeri. Tā gribēju, lai kāds no maniem bērniem spēlē basketbolu, tāpat kā es to senāk darīju, bet nekā… Toties abi dēli sāka spēlēt hokeju, par ko man liels prieks. Vecākais tagad regulāri – divreiz nedēļā – apmeklē treniņus, un svētdienās ir spēle.
Abi ar sieviņu tagad dzīvojam vieni, taču mūsu ģimenē tā iegājies, ka visi lielākie svētki tiek svinēti kopā, piemēram, Ziemassvētki. Šajos svētkos nekad neesmu strādājis, tāpat arī sieva, jo tie mūsu ģimenei ir ļoti īpaši. Jaunajā gadā – lūdzu, aste gredzenā un lidojiet, kur gribat, kaut vai uz Āfriku!
Īpaša diena ir svētdiena, kad visi bērni sabrauc pie mums uz pusdienām. Vai, cik tad esmu laimīgs! Neko tādu jau mēs šajā svētdienā nedarām – paēdam pusdienas, parunājamies, reizēm paskatāmies kādu filmu, vasarā uzspēlējam basketbolu vai novusu. Ir ļoti jauki būt visiem kopā.
– Un kādas attiecības jums ir vecāko meitu Janu?
Diemžēl ne pārāk labas. Tomēr es ceru, ka meita cīnīsies, lai izlabotu situāciju, kādā viņa atrodas.
– Pirms pāris gadiem ar Indru nosvinējāt tā dēvētās pērļu kāzas – trīsdesmit gadu kopš esat precējušies.
– Man vienkārši paveicās, ka beidzot atradu savu īsto sievieti. Indra man devusi ģimeni, bērnus, palīdzējusi tikt cauri dzīves grūtībām. Jā, ar gadiem mīlestība mainās, bet tad, kad beidzas kaislīgā mīlestība, tas zibens, kas sper attiecību sākumā, pārvēršas cieņā un sapratnē. Negribu arī idealizēt mūsu attiecības un teikt, ka visu laiku ir tikai skaisti un rožaini, šad tad arī pastrīdamies. Tomēr ātri salabstam – nekā svarīgāka par ģimeni tik un tā nav.
– Jūs jau droši vien zināt, kā iepriecināt sievieti…
– Vai dieniņ, tas ir tik vienkārši – pieej, nobučo, paprasi, ko sieviņai palīdzēt. Neuzkrītoši noskaidro, ko viņa visvairāk vēlas, un uzdāvini to dzimšanas dienā… Jums, meitenes, taču tik maz vajag! Mīļumu, uzmanību, labus vārdus. Un vai tad mums, večiem, ir citādi?
Es vispār uzskatu, ka ģimene jācenšas saglabāt visiem spēkiem. Jaunībā tas ir citādi: tu vēl esi traks, dulls un nesaproti, kas ir kas. Bet vēlākos gados, kā jau teicu, nekā svarīgāka par ģimeni nav. Tāpēc man nāk smiekli par tiem ministriem, cienījamām valsts pirmajām personām, kas atrod sev jaunākas draudzenes un uztaisa to par baigo mīlestību. Valstsvīri, jums taču būtu jārāda paraugs, bet ko jūs darāt?! Es jau nesaku, ka nav kārdinājumu, protams, ir! Bet tāpēc vecis ir vecis, lai tos izturētu. Ja ne citādi, izej laukā un iebāz galvu aukstā ūdenī.
– Ja labu laulības dzīvi varat baudīt joprojām, tad tāda kāpuma karjerā, kā jums bija, sadarbojoties ar Raimondu Paulu, un vēlāk ar Zigmaru Liepiņu, jums vairs nav bijis.
– Skaidrs, ka tā vairs nebija un nevarēja būt. Dziedātāja karjeras laikā tie bija visproduktīvākie, visskaistākie gadi. Esmu ļoti pateicīgs Raimondam Paulam, kas mūs uzlika uz pareizā ceļa, parādīja, kā un kurp doties.
Tik daudz dziesmu, cik Maestro uzrakstīja mums ar Noru, diezin vai saņēmis kāds cits mākslinieks.
Katru gadu Pauls tieši mums uzrakstīja aptuveni trīsdesmit jaunu dziesmu, katru gadu mums bija jauna koncertprogramma, mūs pazina visa Padomju Savienība. Turklāt toreiz sakrita viss – brīnišķīgs augstākā līmeņa ansamblis, Jāņa Petera dzeja, Paula dziesmas… Tas bija augstākais punkts, ko varējām sasniegt, loģiski, ka pēc tāda seko kritums. Bet es nepārdzīvoju, jo par savu dziedātāja karjeru nevaru sūdzēties. Darbs man vienmēr ir bijis, jūtu, ka mani vēl arvien grib dzirdēt, un par to man prieks. Turklāt tās dziesmas, ko reiz dziedājām, vēsturē ierakstītas ar zelta burtiem – paaudzes mainās, bet šīs dziesmas paliek.
