Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Grāmatas fragments
«Baltā tērpta sieviete man puskailam liek iegulties kulbā, kas līdzīga baltam zārkam, iestumj rokā kaut kādu klizmai līdzīgu gumijas pūsli un skarbā balsī uzkliedz: «To piespiediet, ja tur iekšā kļūs slikti!» Un tad vēl niknāk noburkšķ: «Bet nav ko lieki spaidīt!» Uznāk šausmīgas dusmas – kaut tu pati visu dienu tai kastē gulētu! – bet teikt jau nedrīkst neko; mēs slimnīcā zaudējam tik daudz no sevis, kaut arī tur esam tāpēc, lai meklētu palīdzību.
Ne prātā nenāk saukt palīgā nevienu, kaut vai mirtu, bet īsti jau neviens nezinām, kad aizmiegam, kad zaudējam samaņu vai arī kad mirstam.
Diez vai iedomājams vientuļāks brīdis nekā tas, kad dzīve kā putns paceļas no tavas rokas kā Spogulī un viss beidzas, bet varbūt arī tikai sākas… tas gan laikam ir vājš mierinājums. Kaut pietiktu apņēmības ticēt, ka tur, otrā pusē, kaut kas ir, bet, lai ticētu, gribu zināt, tieši kas. Kā Maika Lī filmā Kailais saka Džonijs: «Nezinu, kā tu, bet es iepriekšējā dzīvē biju miris.» Tas pats varbūt būs arī nākamajā, kuras vienkārši nekad nebūs.»
