Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tumši zilais moskvičs traucas ar ātrumu simt trīsdesmit kilometru stundā. Slokas – Talsu šosejas trīsdesmit piektajā kilometrā tas ietriecas pretimbraucošajā ikarusā, kurā, par laimi, nav pasažieru. Ir 1990. gada 15. augusts, pulkstenis rāda 12.28. Automašīnas vadītājs – divdesmit astoņus gadus vecs vīrietis ar austrumnieciskiem vaibstiem – mirst uz vietas. Policijas protokolā vēlāk būs rakstīts – pārslodze, iemidzis pie stūres. Rokmūziķis un aktieris Viktors Cojs, kas pēdējos gados vasarās iecienījis Plieņciemu, kur kopā ar otro sievu Natašu un abu mazuli īrē vasarnīcu, tolaik ir slavas zenītā. Mantojumā atstājot deviņus albumus, viņš tāds paliek uz mūžīgiem laikiem.
Dzīvo kapsētā
Viņiem nav savas dzīves, viņiem ir tikai viņa nāve. Tā mēdz teikt par Viktora Coja pašiem uzticamākajiem faniem. Vietā, kur izdzisa Coja dzīvība, uzstādīts piemineklis. Katru gadu augusta vidū viņa fani uz šejieni dodas kā svētceļojumā. Dažreiz gadās arī iereibušas kompānijas, kas laiž garām tikai motociklistus (jo Cojam moči patikuši), bet automašīnas mēģina apturēt un pieprasa samazināt ātrumu. Jo Cojs ir jāgodā. Netālajā upītē, pār kuru ved tiltiņš, reiz no akmeņiem bijis izlikts mūziķa vārds. Bojāejas vietā bieži var redzēt ne tikai ziedus un sveces, bet atrast arī neatvērtu vodkas pudeli un cigarešu paciņu. Ceļamaize uz to pasauli un reizē atgādinājums Coja visu laiku labākajam gabalam Pačka sigaret.
Bogoslovskas kapsētā, kur Cojs apglabāts, viņa nāves gadadienā pulcējas simtiem fanu un, ceļos nokrituši, klusējot godina savu elku. Ir arī meitenes, kas jau vairākus gadus tur, kapos, dzīvo! Sākumā viņas blakus kapam uzslējušas telti. Vēlāk, kad kļuvis pārāk auksti, izcīnījušas atļauju mitināties tualetē turpat kapu teritorijā.
Viņām nav savas dzīves – viņām ir tikai viņa nāve.
Protams, ir viegli izmest – plānprātīgās. Tādu, starp citu, Coja tuvumā nekad netrūka. Tomēr vairākumu viņa cienītāju nekādi nenosauksi par trakiem. Viņiem ir gudras, labsirdīgas acis. Viņiem ir normālas, cilvēcīgas problēmas. Jā, arī tai meitenei no Zaporožjes, kura katru piektdienu ieraksta trīs jaunas Coja dziesmas. Cojs it kā tās viņai dziedot.
Lai gan stāsts jau nav par dziesmām, bet par to, ka kāda cilvēka nāve likusi daudziem sākt dzīvot citādi. Ar atvērtām acīm.
Uzsildītā vīna poēzija
Cojs bija izstumtais, atkritējs. Pēc paša gribas kļuva par vientuļnieku, kas atsakās no sabiedrības piedāvātajiem labumiem. Ierakstīties tajā, ko padomju cilvēki dēvēja par normālu dzīvi, viņš nespēja. Apdomīgais un pragmatiskais jauneklis dažkārt rīkojās visai neprātīgi. Daži to novēla uz Coja izcelšanos – viņa korejiešu asinīm. Viktora tēvs, lai arī dzimis Kazahstānā, bija korejietis, bet māte izskatījās gluži kā izkāpusi no krievu pasakas – īstens krievu skaistules arhetips ar garu, biezu bizi. Reiz Viktora bērnībā vecāki aizbraukuši prom uz veselu mēnesi un atstājuši dēlam deviņdesmit rubļu iztikai. Puika nopircis ģitāru, bet par atlikušajiem trīs rubļiem saēdies belašus. Vairākas dienas vēmis, vēlāk no bada izēdis ievārījumu krājumus, kādu burku steigā saplēšot. Nabags netīšām norijis prāvu stikla gabalu, spļāvis asinis, bet, par brīnumu, izdzīvojis.
Mākslas institūtā Viktors ilgi nenoturējās – tika atskaitīts par nesekmību. Tad viņš uz laiku kļuva par psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientu – lai izbēgtu no armijas! Iznācis no slimnīcas, joprojām dzīvoja juku jukām. Strādāja restaurācijas darbnīcā, ar savu neizdarību novezdams meistaru līdz baltkvēlei, tēsa no koka figūras bērnu rotaļlaukumiem, zīmēja plakātus ar Džordža Harisona un Roberta Planta portretiem un pārdeva par piecīti gabalā. Tīši vai netīši, bet visur viņš sevi parādīja ne tajā labākajā gaismā – kā slaistu un asociālu tipu. Notinies no institūta vai kārtējo reizi beidzis savu darbdienu pāris stundu ātrāk, Cojs atgriezās savā Pēterburgas, toreizējās Ļeņingradas, komunalku pasaulē, kur dzīvojās arī viņa draugi. Ar ģitāru Viktors klīda pa dzīvokļiem, dziedādams savas dziesmas. Vienā tādā koncertā uz piecpadsmit kvadrātmetriem sanāca vidēji trīsdesmit cilvēku, katrs ar divām pudelēm sausā vīna, kuru, lai paceltu grādus, sildīja cepeškrāsnī.
Sākumā Cojs neticēja savam talantam. Draugi viņu pierunāja sacerēt dziesmas. Viņš paklausīja, tomēr daudzas savu dzīvi beidza papīrgrozā.
Ikdienā Viktors palika mierīga, nosvērta vienkāršība.
Kurinātājs un viņa brīvība
Cojs iekārtojās darbā tur, no kurienes, dažuprāt, zemāk vairs nav kur krist, – katlumājā par kurinātāju. Šeit viņš jutās laimīgs un savu darbu darīja ar mīlestību un atbildību. Tiesa, pastāv arī viedoklis, ka par kurinātāju Cojs strādāja tāpēc, ka tas bija darbs maiņās (dienu strādā, trīs atpūties) un milicija nevarēja piesiet dīkdienību, par kuru draudēja administratīvā atbildība. Iespējams. Tomēr šo darbu Cojs veica krietni apzinīgāk nekā iepriekšējos. Kaut vai šāds stāsts: reiz pie viņa katlumājā ienācis kāds vīrs un sācis kliegt: viņam esot auksti, kāpēc tik slikti kurinot? Kad Viktors pagriezies pret atnācēju, tas samulsis teicis: «Tu taču esi Viktors Cojs, ievērojams mūziķis! Ko tu te dari?» – «Strādāju,» Viktors atraucis.
Katlumājā, sauktā par kamčatku, Cojs beidzot jutās brīvs.
Šurp nāca draugi, vīns plūda straumēm, un visiem bija jautri. Gailošo ogļu gaismā grupas Kino līderis rakstīja savas dziesmas un piemeklēja tām aranžējumu.
Starp citu, par grupas nosaukumu. Sākotnēji to sauca Garins un hiperboloīdi, bet Cojs gribēja kaut ko citu – ar dziļāku jēgu. Kopā ar grupas biedru Ribinu, sauktu par Zivi, viņš veselu dienu nosēdēja, skaļi saucot dažādus vārdus. Beidzot palika pie tā, kas pagadījās pirmais – pie neona uzraksta uz mājas sienas, kas, viegli dūcot, pāršķēla nakts tumsu. Kino. It kā nejauši izvēlētajā nosaukumā bija tas asums, pēkšņums un dziļums, ko Cojs meklēja. Kino – vieta, kur var paslēpties no idiotiskās pasaules, vieta, patverties no dzīves nabadzības un garāmgājēju pelēkajām sejām… Kino allaž ir piedzīvojums, kurš vienmēr arī beidzas, lai ar katru seansu atkal sāktos no jauna.
Kā uz kaķa pēdiņām
Astoņdesmito gadu sākumā, kad uz Krievijas rokmūzikas pasaules skatuves parādījās Cojs, padomju roks bija svaigi nomainījis savu garderobi un noskaņojumu. Bērnišķīgi krāsaino drēbju un garo matu vietā nāca melnbaltā paaudze, kas deva priekšroku īsam matu griezumam, mākslīgās ādas jakām ar polsteriem un smagnējām krosenēm (visbiežāk netīri baltā tonī). Savukārt sirdis, saulītes un puķītes, kas simbolizēja mīlestību pret dzīvi un līdzcilvēkiem, atdeva vietu milzīgām saspraužamajām adatām un ķēdītē iekārtām žiletēm. Bija sākusies panku ēra.
Tā laika roka pagrīdes dzīvais klasiķis Boriss Grebenščikovs ar Coju, kas par viņu bija piecus gadus jaunāks, iepazinās elektriskajā vilcienā Pēterhofa–Sanktpēterburga. Cojam līdzi bija ģitāra (tā, šķiet, viņam bija līdzi vienmēr), un viņš nospēlēja pāris dziesmu. Grebenščikovs vēlāk atminēsies, ka klausoties viņš tobrīd trīsējis – tik nokaitēti bijuši viņa nervu gali. «Jūs taču esat jaunie romantiķi!» Grebenščikovs aizgrābti iesaucies. Coja dziesmās bija kaut kas no panka, taču stipri netipiska.
Ne uzreiz viņš atrada savu romantiskā panka tēlu. Sākumā viņš to uztvēra tā, ka tam jāatspoguļojas viņa ārienē, un kāpa uz skatuves viss vienās mežģīnēs (iedomājieties to skatu!), apkāries ar stikla rotājumiem, kas simbolizēja briljantus. Viņš izmantoja grimu un izkrāsoja seju (precīzāk, ļāva to darīt savai pirmajai sievai Mariannai), tomēr tad attapa, ka ne jau šī butaforija viņu definē kā neoromantiķi. Atmetis pucēšanos, mūziķis atgriezās pie askētiskās vienkāršības un turpmāk ģērbās tikai melnā.
Viņš bija atradis to, ko meklēja: skaņas un tēla savstarpējo atbilstību.
Taču nāvi, kā daudzi viņa laikabiedri, nemeklēja. Marianna par vīru reiz teica: «Viktors staigāja pa dzīvi kā uz mīkstām kaķa pēdiņām.»
Pret zemeņu ziepēm
Kāds reiz trāpīgi teica: «Cojs visu laiku dzied vienu un to pašu dziesmu, toties kādu!» Jā, viņa dziesmas var šķist vienveidīgas, bet vai tad Padomju Savienības pilsoņu dzīve nebija monotona un remdena kā uzsildīta vakardienas zupa? Coja dziesmās galvenais ir stāsts. Stāsts par to, cik lielā tūtē iet viņa un visas pasaules apvienoto proletāriešu dzīve. Dziesmu galvenais varonis ir neslikts puisis, un Coja daiļrades cienītājiem labi pazīstama šā puiša pasmagā dzīve. Viņš nepārtraukti pīpē, viņam patīk naktīs klaiņot, viņš ilgojas pēc Melnās jūras, ar baudu pazūd metro labirintos. Lai iegūtu sirdsmieru, viņš izjauc radiouztvērēju, lai pēcāk to atkal saliktu. Jo, kad rokas aizņemtas, prāts ir brīvs…
Coja morālā stāja neļāva viņam savās dziesmās paust patosu, kas tolaik valdīja oficiālajā estrādē.
Turklāt ne tikai «padomju parādes dziesmās», bet arī valsts radītajās pseidorokgrupās, kas bija paredzētas jauniešu auditorijai. Beigās tas izskatījās pēc a la zemeņu ziepēm, kurās, kā zināms, nebija ne zemenes, ne arī kārtīgas ziepes, vien pretīgi salkani smaržojošs zemas kvalitātes klucis. Tāpat kā visa pārējā oficiāli atļautā padomju māksla, kura apkalpoja darbaļaužu masas pēc principa: «Uz visiem tā pavairāk atšķaidīt un katram tā mazāk iedalīt.»
Cojs piedzima un izauga impērijā, kur mīlēja viduvējības. Cieņā nebija ne divnieku karaļi un dīkdieņi, ne arī zubrilkas un ģēniji, jo «ļoti labi – tas arī nav labi». Mūziķis nebija ar mieru spēlēt pēc partijas stabules, un tā viņam neko nevarēja padarīt. Varbūt partijas darboņi nemaz negribēja Cojam aizbāzt muti? Negribas gan ticēt. Galu galā viņa dziesmu teksti runāja tikai par vienu – ar šo valsti, ar šo dzīvi kaut kas galīgi nav kārtībā. Taču tieši tas uzrunāja milzīgo auditoriju. (Coja pēdējā koncertā Lužņiku stadionā viņu sveica sešdesmit divi tūkstoši klausītāju!) «Es – savs dēls, savs tēvs, savs draugs, savs ienaidnieks…» dziedāja Cojs. Kā gan visneaizsargātākā un, atļaušos teikt, tolaik visnelaimīgākā sabiedrības kategorija – jaunieši – varēja neatzīt par savējo cilvēku, turklāt vienaudzi, kas ne tikai formulēja viņu problēmu sakni, bet arī to risinājumu? Un, ja risinājums kādam šķita pārāk drakonisks, Coja mūzika vienkārši deva cerību izdzīvot!
