Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
AGNESE: Tik tikko atvērti čekas maisi, un joprojām ik pa laikam uzplaiksnī dažādas spekulācijas par šo tēmu. Un tiek uzdoti jautājumi par to, kā tai laikā bija iespējams būt augstos amatos, kļūt par zināmiem māksliniekiem un tā tālāk.
DŽEMMA: Par šo tēmu esmu runājusi daudzkārt, jo man vienmēr vaicājuši – kā padomju laikā varēja izdzīvot, radīt mākslu, braukāt… Daudziem šķita, ka toreiz biju virspusē un tagad arī, tātad bijusi saistība ar čeku. Tāpēc man vienmēr bijis svarīgi skaidrot mākslas ceļu, cik grūti bija novērsties no tematikas, kas tika uzspiesta. Mēs taču nebijām muļķi! Mēs sapratām, ka pasaule attīstās un mākslas ceļš ir attīstībā. Taču mums funkcionāri vienmēr piedāvāja vienkāršo skatītāju, kuram nedrīkst piedāvāt augsto mākslu. Un tāpēc tā bija nemitīga cīņa – skaidrot, skaidrot, skaidrot. Rast vidusceļu starp uzspiesto un radošo.
Mēs, mākslinieki, bijām norūpējušies par savu attīstību. Jo tu nevari attīstīties, ja visi sakari pārgriezti. Tad katra iespēja, kā dabūt ziņas, kā dzīvot ar pasaules notikumiem, bija zelta vērtē. Hruščova atkušņa laikā beidzot sākās pasta sakari ar tuviniekiem ārzemēs. Gandrīz ikkatram daļa ģimenes bija emigrācijā. Sazināšanās katru reizi piespēlēja kaut ko jaunu garīgai izaugsmei. Kādu lapiņu ar dzeju, vēl kaut ko. Un tad jau beidzot varēja pasūtīt arī žurnālus, kas ļāva kaut nedaudz ielūkoties pasaules dvesmā. Vēlēšanās izmantot ikvienu iespēju redzēt, bija ļoti spēcīga.
Citi lasa
Atklātība toreiz ienāca diezgan strauji, varēja, piemēram, pasūtīt arhitektūras žurnālus franču valodā. Kinonamā rādīja ārzemju filmas un tā tālāk. Man, protams, palaimējās, jo mans tēvs bija PSRS Mākslas akadēmijas korespondētājloceklis un viens no pirmajiem ar grupu nokļuva Itālijā. Kad viņš atgriezās, arī mēs ar vīru tikām uz ārzemēm – tikām iekļauti starp 400 dažādiem padomju cilvēkiem. Kopā bija strādniecības, inteliģences, zvejniecības pārstāvji, politiķi… Mūsu vienīgā interese bija māksla, progress un kas jauns pasaulē. Un, kad nonācām pasaules lielākajos muzejos, nejutāmies sveši šai pasaulē, bet kā no šīs pasaules.
Šur tur tikām, šo to redzējām, bet tā joprojām nebija tā brīvība, pēc kādas alkām. Tas jāsaprot. Katrs solis tika uzmanīts, zinājām – mūs arī noklausās. Ikreiz, kad pie mums ieradās kāds no ārzemēm, redzējām, ka netālu no mājas braukā melna mašīna. Un tas laikā, kad mašīnu bija ļoti maz! Acīmredzot, ja vien bija vēlme, bija arī iespēja noklausīties visu, ko runājām. To visi zināja un ierada nerunāt. Ja vajadzēja, uzrakstīja uz lapiņas. Skaļi – tikai par mākslu!
Zināmā mērā kalpojām kā padomju mākslas demokrātisma rupors. Re, cik brīvi, re, cik atvērti! Bet visu laiku bija vēlme pēc īstas brīvības.
Mūsu izstādes ārzemēs notika nožēlojamās telpās, prastās vietās, kuras attiecīgo valstu lielie mākslinieki neapmeklēja. Taču mums tā gribējās pierādīt, ka neesam sliktāki, ka esam līmenī. Jā, režīms traucēja attīstību un mēs attīstījāmies lēnāk nekā ārzemju kolēģi. Bet tomēr attīstījāmies. Tā bija nemitīga cīņa, kuru mūsdienu cilvēkam grūti izprast.
Māksla zināmā mērā jūs aizveda pie pirmā vīra aktiera Artūra Dimitera.
Tā bija romantiskas būtnes tiekšanās īstenību meklēt literatūrā, teātrī un gandrīz vai no bērnu dienām to pieņemt kā dzīves patiesību. Tas noveda pie tā, ka aktieris, dzīvodams savā tēlā, kļūst par tavu romantisko varoni. Lūk, tas arī bija manas pirmās laulības pamatā, kura nebija gara – tikai trīs gadus.
Un tad nāca cita īstenība, it kā likteņa lemta. Cilvēku, kas tieši man paredzēts, ieraudzīju uz ielas – pustukšajā padomju Rīgā. Tas izrādījās mākslinieks Ojārs Ābols, kurš tai laikā dibināja mākslas darbinieku arodbiedrības. Viņš kara laikā bija nonācis Krievijā, 1940. gadā iestājies komjaunatnē. Tas bija saistībā ar Sutas studiju, kurā vairāki bija kreisi noskaņoti. Arī Ojāra māte, starp citu, bija kreisa noskaņojuma. Šis kreisums apzīmēja gan avangardu, gan komunismu, ko mēs nosodām.
Jūsu dēls savulaik teica, ka nav līdz sirds dziļumiem pārdzīvojis šķiršanos, jo redzējis, cik liela ir mīlestība starp jums un Ojāru.
Jā, viņš redzēja, ka šī mīlestība ir ļoti spēcīga. Varu teikt – ne katrai sievietei ir tāda laime. Mums bija vienas un tās pašas intereses. Raksturā nebijām līdzīgi, taču es zināmā mērā biju viņa rakstura izlīdzinātāja. Vai tas bija labi vai slikti – kas zina. Bet Ojārs par to vienmēr bija pateicīgs. Man šāda prasme bija, un es jutu, ka vīrs mainās. Tas bija līdzīgi, kā veidojot mākslu – pārradot, bet panākot to, ka tas izdodas dabiski. Starp mums bija dabisks saplūsmes process, kad savienojās tie, kas šķietami nevar savienoties. Mūsu domu gaita saplūda. Tā rezultātā radās domu pilnība. Mīlestības un domu gaitas saplūsme radīja laimes brīžus, kas bija ar lielu vērtību.
Jā, iemīlēšanās Ojārā bija slēpjama lieta. Tai laikā, lai cik savādi arī būtu, šķiršanās sabiedrībā tika diezgan stipri nosodīta.
Turklāt latviešu sabiedrībā tomēr pastāvēja diezgan liels nacionālisms, un ar komunistu – Ojārs bija komunists – saieties bija nepieņemami. Līdz ar to noliegumu – arī ģimenē – izjutu dubultā.
Bet mīlestībā jau nav ne komunisma, ne nacionālisma!
Protams, mīlestība ir neregulējama, un tajā ir pilnīgi citas likumības. Ja mīlestība nāk tā spontāni un tevi pārņem… Man tā bija tāda iekšēja saprašana, ka tā tam jābūt. Tikai mana izšķiršanās bija diezgan ilga un Ojāram sāpīga. Es diezgan ilgi vilcinājos ar šķiršanos. Tāpēc kādu laiku piedzīvojām slapstīšanos, par ko bija vesels stāsts. Dzīvoju Emīla Dārziņa ielā Lūkina mājā, un, lai tiktu pie manis, Ojārs uztaisīja trepītes no virvēm, kuras meta man augšā, un man tās bija jāķer. Lai cik smieklīgi būtu, bet tas izskatījās apmēram tāpat kā Romeo un Džuljetā, kur Romeo kāpa pie savas mīļotās.
Ne visi cilvēki piedzīvo lielu mīlestību.
Tik daudz romantikas un tik daudz kopīgas satikšanās kā mums… Tiešām, ne visi to piedzīvo. Satikāmies, kaut kur aizbraucot, kādā pilsētā, kādā viesnīcā atrodoties. Tas ilga apmēram divus gadus, un mana iestāšanās komunistiskajā partijā – varu atzīties – bija tādēļ, lai varētu pārvarēt šķēršļus un būtu kopā. Sabiedrības acīs aspirantūrā mēs būtu kopā kā biedri, bet patiesībā mīlestības vadīti. Partijā es iestājos un aspirantūrā nokļuvu. Tādā ziņā es savu panācu, nu sver un mēri tagad to.
Ieguvēji jau galu galā bija visi. Jūs ieguvāt mīlestību, arī jūsu bijušajam vīram nokārtojās ģimenes dzīve.
Gadu gaitā esmu nonākusi pie domas, ka par daudz ko jāmaksā. Manī mīt liktenība un zināma māņticība. Taču attiecībā uz mīlestību es atsakos no liktenības. Ojārs teica: «Es esmu gatavs ziedot desmit gadu no savas dzīves, lai mēs būtu kopā.» Un savā ziņā tā arī notika. Viņš agri aizgāja mūžībā, un var teikt, ka ziedoja pat vairāk nekā desmit gadu no savas dzīves. Jā, esmu pieredzējusi, ka nākas par daudz ko samaksāt.
Bet vai tad jūs gribētu dzīvot bez tā visa, kas pieredzēts?
Nemūžam! Otrreiz es to pašu darītu, jo – manam pirmajam vīram aktierim Artūram Dimiteram tomēr bija cita dzīves telpa, tā nebija manējā. Un, ja mēs būtu ilgāk kopā palikuši, būtu grūti gan man, gan arī viņam. Taču es atradu savai dzīves telpai piemērotu cilvēku, un, mums esot kopā, tie visi bija laimīgi gadi, ko pavadījām. Tā tas bija lemts.
Laulībā ar Artūru Dimiteru jums jau bija dēls Juris (mākslinieks Juris Dimiters – red.). Izdzīvojāt vainas izjūtu par ģimenes izjukšanu?
Bez šaubām, visvairāk pret vecmāmiņu – Dimitera mammu Bertu. Tā bija nežēlība, viņai pēkšņi atņemt mazbērnu. Mazbērnus taču mīl daudz vairāk nekā bērnus! Viņai nebija viegli ar saviem diviem dēliem – vīrs bija miris, un viņa agri palika viena. Bet vai tad es to domāju, vai tad es iedzīvojos viņas lomā…
Ojārs ļoti mīlēja Juri, to izrādīja un varbūt deva Jurim stipri daudz. Bet Jurim tomēr raksturā ir arī tēva īpašības. Dimiters bija ļoti apdāvināts cilvēks, viņš bija vēl vairāk apdāvināts, nekā viņš to spēja dzīvē parādīt. Bija dažas kaislības, kuras ņēma virsroku, bet… ar visu to viņš bija fenomenāli labs aktieris un arī cilvēcīgi ļoti interesants. Ļoti interesants un apdāvināts cilvēks. Katrā ziņā viņa prāts un gudrība bija vairāk nekā kādā, pēc tā laika pieņēmumiem, parastā aktiera tipā. Arī mans tēvs to prata novērtēt.
Populārākie
Pēc šķiršanās saglabājāt labas attiecības vai tomēr pastāvēja arī savstarpējs aizvainojums?
Ļoti draudzīgi izšķīrāmies, un vēlāk notika arī kopējas satikšanās. Nekad starp mums nebija nekādas nelabvēlības, nekad! Gan tikāmies savstarpēji, gan Juris gāja uz Artura jauno ģimeni. Viņš vēlāk apprecējās ar aktrisi Viju Artmani.
Par ko man nācies domāt – ka rīkojāmies tā, kā bija pareizi. Lai gan saņemšanās šim solim bija ciešanu pilna. Kaut gan jāteic – lielā mērā tās bija tādas sadomātas ciešanas, balstītas sabiedrības nosodījuma štampos. Daļu pārdzīvojumu, ko sev uzliku, uzskatu par tādu literāru aizspriedumu radītām ciešanām. Tas mani dažkārt nokaitina aprakstošajā literatūrā – ka literārie tēli bieži liek mums darboties līdzīgi viņiem. Sevišķi tas manāms, kad dzīvē nāk kādas ciešanas, pārdzīvojumi saistībā ar ģimenes locekļiem. Uzreiz ienāk gatavo literatūras tēlu piedāvājums, un tu saproti – tu arī tā darbojies. Tu tik ļoti identificējies ar šiem tēliem, ka jāsāk meklēt, kas tu īsti esi un kā īsti uzvesties. Bet literatūra neļauj nonākt pie tava īstā tēla. Dažreiz par to rodas dusmas. Jā, un arī filozofija jauc cilvēkiem galvu.
Un māksla arī. Bet bez literatūras, mākslas, filozofijas jau jūs tāpat negribētu dzīvot.
Protams! Jo tikai tā rodas jautājumi, kāda tam visam jēga un kā ir labāk. Ja es būtu gudrāka… Mana gudrība nav sevišķi liela. Jā, es it kā pati nonāku pie daudzām atbildēm, bet vai tā gudrība?
Atgriežoties pie Ojāra… Pēc viņa aiziešanas tā arī esat palikusi viena. Tā bija jūsu apzināta izvēle?
Man bija piecdesmit astoņi gadi, kad viņš aizgāja. Es vēl biju ļoti dzīvelīga un jutos kā pietiekami jauns cilvēks. Arī mans temperaments saglabājās. Taču par jaunām attiecībām ne doma nenāca prātā, kaut gan nāca ļoti daudz jaunu pazīšanos. Man nebija ne domas par kādu citu vīrieti, to nevarēju pat iedomāties. Vienmēr prātā bija tikai Ojārs, Ojārs un Ojārs.
Joprojām ik pa laikam iedomājat par Ojāru?
Varbūt saistībā ar meitu un mazdēlu – ik pa laikam aizdomājos, kas viņos ir un varētu būt no Ojāra. Reizēm aizdomājos, un to apliecina arī Ojāra pēdējā dzīves gada domas – ka varbūt viņam vajadzēja kļūt par mūziķi. Viņš savulaik bija mācījies klavieres, un mūzikas izpratne un mīlestība pret to viņā bija ļoti liela. Koncertus apmeklējot, viņš arī mani vadīja ar savām zināšanām, stipri apgaismoja un vēl vairāk atvēra acis uz mūziku. Kaut gan acis man savulaik, ļoti muzikāls būdams, mūzikā atvēra mans tēvs. Bet tādā primitīvākā veidā. Mājās bija patafons, bija arī vijole – tēvs to spēlēja. Regulāra iešana un koncertiem un operu man, vēl tādam skuķim esot, bija pilnīgi ierasta.
Bieži ar meitu pārrunājam, kāpēc mums vajadzēja celt šo māju, kurā tagad sarunājamies, jo tā ir tik grūti uzturama. Tagad mēs visi tai kalpojam, bet toreizējā ideja bija radīt kaut ko savu, kas ir mūsu pašu, mūsu templis, mūsu baznīca, mūsu ziloņkaula tornis. Kur mēs esam nost, kur nesaplūstam ar citiem. Individuālista vēlēšanās bija tik spēcīga! Tā laika dzemdināta. Faktiski tolaik katram tāda varēja būt. Tikai tagad ir neiedomājami grūti, jo māja grib būt silta, salabota, bet materiāli, no kā tā celta, bija ļoti vienkārši. Iedomājieties! Šajā mājā ir trīs lielas darbnīcas un tikai 36 kvadrātmetri dzīvojamās platības, vairāk nedrīkstēja būt. Tādi bija noteikumi. Un dzīvokli, kas bija Lāčplēša ielā, vajadzēja vienkārši atdot.
Viens ir uzturēt līmenī māju, pavisam kas cits – sevi. Jūs nekad neesat slēpusi savus gadus, un šobrīd, 93 gadu vecumā, joprojām lieliski turaties.
Paldies Dievam, garīgā līmenī man nav sevišķu traucējumu, bet arī tie šad tad parādās. Palīdz tas, ka ir prieks un interese par to, kas visapkārt rodas. Ja cilvēkam ir notikusi garīgā realizēšanās, viņš nespēj palikt mierā, lai cik gadu būtu. Enerģētika darbojas nepārtrauktībā, un manī šī radošā enerģija neizsīkst. Joprojām varu sekot līdzi politiķiem 24 kanāla Preses klubā, kur viņi no politiķiem pārvēršas par aktieriem. Man stipri pietrūkst teātrā – aiziet uz izrādēm es vairs nevaru, tāpēc skatos visas izrādes, kuras ar Teterevu pāra atbalstu rāda televīzijā. Tas man garīgi dod ļoti daudz. Un, ziniet, arī uz politiķiem var skatīties kā uz aktieriem. Tik daudz neklausos, ko viņi saka, bet skatos kā uz aktieriem, un man ir interesanti. Krištopanu, kas tagad atkal pēkšņi parādījies, varu aplūkot kā teātrī. Guļu gultā un baudu, kā uzstājas Kaimiņš. Viņa izteiksmes ir tik interesantas! Vietām pavīd blēdība, vietām godīgums – turpat blakām! Uztveru to visu ne tik daudz analītiski, politiski, kā radoši. Teātris man ir kā uz delnas. Kaut ko tādu noskatoties, gandrīz gribas, eh, piezvanīt un pateikt kādu vārdu.
Bet ir jau tādi rīti, kad nejūtos sevišķi labi.
Mana mamma diezgan piesardzīgi attiecas pret modernajām tehnoloģijām, turpretī jūs esat aktīva interneta lietotāja. Facebook bieži redzu jūsu komentārus.
Daudz ko es neprotu, bet, ko man mazdēli pamācījuši, to es māku. Man ir savs aipods, un man patīk ar to darboties. Uzreiz pēc simtgades koncerta, kuru uzņēmās organizēt Jānis Šipkēvics, ierakstīju Facebook viņam atbalsta vārdus. Jānis ļoti pārdzīvoja notikušo, bet es sacīju, lai neņem vērā, viss, kas ir bijis, pāries. Mēs visi taču reiz esam piedzīvojuši ķengāšanos.
Tu man jautāji, kāpēc es savulaik gāju uz Totalitārās izmeklēšanas centru. Tāpēc, ka pēkšņi parādījās mana kolēģa Herberta Siliņa raksts, kuru varēja iztulkot dažādi.
Kāda bija atbilde?
To jau zināju tikai es, un to es nevarēju publicēt. Bet es jau iepriekš zināju, ka tur nekas nevar būt. Tāpēc man vienkārši bija interesanti, kas var būt.
Radio dzirdēju tiesnesi, kurš stāstīja – kartītes esot arī tiem, kas ielaidušies sarunās ar čekistiem. Man ir bijušas sarunas ar čekistiem, kā gan citādi! Atceros, 1986. gadā, kad Juri nelaida man līdzi uz Ameriku, tepat šajā mājā sēdēja čekists Jumītis. Toreiz Jūrmalā jau bija notikusi Čatokvas konference, bija jau Gorbačovs, un viss bija kļuvis liberālāks – gāja neatkarības ceļu. Ko tikai es toreiz nedarīju, lai Juris tiktu! Gāju uz Centrālkomiteju pie Andersona, pie vēl kāda… Toreiz aizgāju arī pie Gorbunova, kurš laikam bija sekretārs ideoloģijas nodaļā. Es uz viņu tā sakliedzu! Teicu – jūs nogalināt cilvēkus! Jūs jau Rūdolfam Heimrātam nelaidāt dēlu līdzi uz ārzemēm, un esmu pārliecināta, ka Heimrāts audzēju dabūja tieši no šā stresa un pārdzīvojuma, jo viņš iekšēji bija ļoti tīrs un trausls cilvēks.
Heimrātam toreiz bija komandējums uz Itāliju, uz akadēmisko dāču, kā to toreiz dēvēja, Romā. Šī dāča Krievijas Mākslas akadēmijai piederēja jau no cara laikiem, un kopš Hruščova laikiem turp regulāri brauca akadēmiķi. Tas labākajiem māksliniekiem bija kā miteklis, kur pastrādāt divus mēnešus. Starp citu, pirmajā braucienā 1956. gadā ar grupu turp tika arī mans tēvs. Heimrātam šis piedāvājums nāca astoņdesmitajos gados, un skaidrs, ka viņš turp gribēja doties ar Mārtiņu, savu dēlu. Bet nekā… Atteica.
Gorbunovam gāzu ārā visu, kā es domāju. Man jau aizmirsies, kādiem vārdiem tur runāju, bet dūša man bija liela.
Jo man likās, ka Gorbunovs nav tipiskais ļaunais, man likās, ka viņš ir cilvēciski pieejams, normāls. Starp citu, kopš tiem laikiem saglabājies teiciens normāli. Jaunatne parasti tā atbild, ja prasa: «Kā tev iet?» Bet tajos apspiestības gados vārds normāls bija apzīmējums cilvēkam, ar kuru var, drīkst runāt.
Tas čekists toreiz pie jums arī bija Amerikas brauciena dēļ?
Ziņotājs no Mākslinieku savienības kioska kaut kam bija paziņojis, ka Skulme pērk ļoti daudz krāsu. Un čekists man šo meta acīs. Jā, es arī pirku ļoti daudz eļļas krāsas līdzņemšanai, lai, esot Amerikā, varētu nelegāli uzgleznot darbus, kurus varētu pa kluso pārdot. Un ne jau lai iedzīvotos bagātībā, tikai lai varētu kaut ko nopirkt. Juris teica: nepērc džinsus, tikai plates. Viņam bija vesels saraksts plašu, kuras viņš vēlējās iegādāties. Led Zeppelin un tamlīdzīgas. Kad es ārzemēs iegāju veikalā un iedevu sarakstu, ko man Juris bija uzrakstījis, man teica: tam ir laba gaume. Tās ir visjaunākās plates!
Jūsu plāns izdevās?
Protams! Bet no Jumīša, kurš nāca ar ziņu par tām krāsām, uzzināju, kāpēc man līdzi nelaida Juri. Pirmkārt, tāpēc, ka biju pirkusi daudz krāsu. Otrkārt, Zviedrijā esot miris Bruno Kalniņš, un Artūra Dimitera brālis, Jura onkulis, nu esot kļuvis par sociāldemokrātu pirmo personu. Tāds absurds! Dimitera brālis bija inteliģents cilvēks. Emigrējis un Zviedrijā kļuvis par augstas klases virsoberi, kurš rīkoja ļoti smalkas viesības, pat Zviedrijas karali apkalpoja. Bet viņam nebija nekādas saistības ar sociāldemokrātiem un Bruno Kalniņu. Turklāt vēlāk izrādījās, ka Bruno Kalniņš vēl ir dzīvs un 1988. gadā es vēl biju pie viņa mājās!
Ziniet, tas laiks bija nenormāls. Mēs no tā ļoti cietām. Piemēram, manu brālēnu Valentīnu Skulmi astoņdesmitajos gados nelaida filmēties uz Romu, kur viņam Bondarčuka filmā bija paredzēta franču ģenerāļa loma.
Toreiz pie mums to paziņot atnāca kurators Līnis, kurš vienu laiku bija arī Dailes teātra direktors. Viņam teicu – ja pret mums tā izturas, nekādu sabiedrisko darbu neuzņemšos. Lai pasaka man iemeslu, kāpēc mans brālēns netika palaists. Valentīns dienējis vācu armijā un zināja vācu valodu… Bet valodu zināšanas tika uztvertas kā ļoti apšaubāma kvalitāte, jo valodu zinātājs var aizbēgt – piesist pēdu, kā toreiz teica. Tā Līnis vienkārši izskaidroja, kāpēc maskavieši noskauduši šo lomu.
Atgriežoties pie ģimenes… Sacījāt – mazbērnus mīl vairāk nekā bērnus. Kādas ir jūsu attiecības?
Katram savs liktenis. Un katrā parādās savas raksturīpašības. Meklēju mazbērnos līdzības ar Ojāru, ar Juri… Tuvība, maziem esot, ir ļoti spēcīga bijusi. Jura dēlā Artūrā, kuram ir astoņpadsmit gadu, es saredzu kaut ko no sevis. Arī viņā ir tāda radoša rašanās. Taču mani arī ļoti interesē, kāds viņš izveidosies nākotnē. Galu galā, viņā ir gan mani, gan Artūra Dimitera gēni, tāpat arī Jura un Artūra mātes gēni.
Savā otrā mazdēlā, Martas dēlā, kurš dzīvo zem šā jumta, saredzu mazliet citas īpašības. Tur parādās manas audzināšanas zināmi trūkumi. Proti, savu darījusi vīrieša pāragrā zaudēšana mūsu mājās. Mazdēls ir pietiekami vīrišķīgs, bet garīgo piepildījumu meklē pavisam citos līmeņos nekā es. Viņš ir fundamentāli reliģiozs. Manī ir izteikta lielā līdzsvarotāja klātbūtne, bet viņa līdzsvars ir tuvāk Bībeles stāstam. Tur ir zināma pretruna, bet mums kopīgs ir tautas pasargāšanas un palīdzēšanas ceļš.
Un vēl ir trešais mazdēls, kurš dzīvo Amerikā. Viņam atkal ir pilnīgi cita dzīves uztvere, bet kurā arī es daudz ko pazīstu. Latvijas mazdēlus nejūtu kā spēku, kuru es varu apķert un kā pie vīra spēka pieglausties. Bet pie Amerikas mazdēla es jūtu, ka viņš man palīdz turēties. Lai gan realitātē ne viņš man palīdz, nekā, bet tā fiziskā vilkme… Par visu to domājot, man ir interesanti dzīvot. Bet galvenais ir nezaudēt interesi par dzīvi!
*Intervija publicēta 2019. gada 30. janvāra žurnālā Ieva.
