Rīga +8°C 
Novērtē rakstu
-
19
-
0
-
0
-
5
-
0
-
0
-
0
-
– Psihologi apgalvo, ka attiecības dzīvē ir galvenais. Bet tu saki, ka darbs.
– Pirms kādiem padsmit gadiem man likās – ir jāsapelna tik daudz savai labklājībai, lai kaut kādā dzīves posmā vari atļauties ceļot, neko nedarīt un tamlīdzīgi. Bet dzīve jau pati tevi visu laiku kaut kur noliek – vienā, otrā vai trešajā stūrī. Un tad tu ej pa to labirintu un pēkšņi nonāc līdz tam, ka esi izdarījis visu, lai beidzot sāktu nodarboties ar to, kas visvairāk patīk. Un tas ir tas auglis, ko tu saņem par to, ka visu ceļu esi nogājis, skatījies, meklējis un domājis. Tā ir tā labklājība.
Bet attiecības jau nav tikai starp vīrieti un sievieti, tās var būt ar visu ko – ar laiku, ar suni, ar mežu, ar talismanu, ar izdomātiem eņģeļiem. No attiecībām tāpat neizmuksi. Vienkārši kādā brīdī sāc meklēt tās kvalitatīvās attiecības.
Citi lasa
– Ko tev nozīmē kvalitatīvas attiecības?
– Zini, es daudz staigāju ar savu suni Korīnu, un tad varu parisināt iekšējo dialogu, padomāt par darbu. Ļoti apzināti brīvēju savu dienas laiku, lai man būtu tās stundas, kad varu iet, staigāt un domāt. Jo laika jau ir tik daudz, cik ir. Un, kad mēs sakām – nav laika tam un tam, un vēl tam –, tad runājam tā, it kā laiks mums piederētu. Īstenībā jau mums kāds to ir uzdāvinājis. Un tieši laiks ir tas, par ko sāc aizvien vairāk domāt, kļūstot vecāks. Man, piemēram, kaut ko vajag iegādāties sadzīvei, bet veikalā ir baigā rinda.
Tad viens variants ir nervozi stāvēt rindā un sacepties par to, ka kasiere lēni strādā, bet otrs: mēģināt no tā visa norobežoties un pieiet tam visam diezgan meditatīvi – kaut ko izdomāt savā galvā, parisināt kādu domu vai galu galā vienkārši nestāvēt rindā. Kad saproti, ka nezini, cik daudz laika tev ir iedots, aizdomājies par to, kam to gribas tērēt. Tajā skaitā arī attiecībām.
Pēdējā laikā kaut kā pievēršu uzmanību Ošo stila dzīves gudrībām feisbukā. Daļa cilvēku ar tām visu laiku dalās – pat vienā dienā iemet pa kādām trīsdesmit. Mīļie cilvēki, kad jūs vispār savu dzīvi dzīvosiet, ja visu laiku tikai mācīsieties no gudro teiktā, kā vajag un kā nevajag darīt?
– Tev pašam kāda atziņa kādreiz dzīvē ir noderējusi?
– Ja piekrīti kādai atziņai, tad tā ir harmonijā ar tevi un savā ziņā jau tevī. Līdz ar to cits cilvēks man neko jaunu nav pateicis. Bet man patīk tā komforta sajūta no teksta. Piemēram, man patīk lasīt Ziedoni, jo es piekrītu tam, ko viņš saka. Turklāt to dara ārkārtīgi izsmalcināti un ļoti saprotami noformulējot kādu stāvokli vai attiecību momentu. Bet, ja man piemet atziņu, ko izgudrojis kāds gudrais, sēžot kalnos, un mana iekšējā sajūta saka, ka tas uz mani neattiecas, tad tas nav mans. Ko es ar to gribu teikt? Pārāk neaizrauties ar Ošo, Koelju un tamlīdzīgām gudrībām. Bet acīmredzot cilvēkiem vajag atziņas un viņi tās meklē.
– Šogad tev palika piecdesmit. Vai tev ir kādas pārdomas šajā sakarībā?
– Pirms gadiem man patika analizēt – varbūt šī lieta nav pareizi izdarīta, varbūt tā un varbūt vispār vajadzēja citādi. Bet tad kādā brīdī sapratu, ka tas viss ir baigās pupu mizas. Tagad skatos uz mirkli, kas ir pašlaik. Un ir taču kruti. Superīgi. Tad kāpēc man nožēlot kaut ko? Ja toreiz būtu bijusi cita izvēle, varbūt tagad būtu tieši sliktāk, nevis labāk.
Galu galā es nonācu pie tā, ka dzīve ir superkruta ar visām kļūdām, sūdiem, dabūšanu pa muti, pat kaut kādu cilvēku zaudēšanu. Protams, ka tu nogursti no būšanas diskomforta zonā, bet tas ir milzīgs progress. Vismaz man. Tiklīdz apsēžos siltā dīvānā, blakus ir mana kucīte, uzreiz jūtu, kā lēnām miegu ciet, un neko daudz man dzīvē vairs nevajag.
– Ir tas banālais, bet savā ziņā patiesais teiciens, ka visi nākam no bērnības. Kāds tu biji bērnībā?
– Sevi atceros no divu gadu vecuma. Un visspilgtāk to, ka diezgan daudz biju viens. Iespējams, ka pats meklēju vientulību. Jo man, piemēram, vājprātīgi riebās bērnudārzs. Bet man ļoti paveicās, jo tēvs dabūja darbu Baldones kolhozā, līdz ar to viņam iedeva dzīvokli kādā vecā muižā. Jāpiebilst, ka pirms tam mēs, septiņi cilvēki, dzīvojām vienā istabā Kalnciema ielas 23 kvadrātmetros, ar tualeti un virtuvi koridorā. Laukos man viss patika – kaut vai vizināties pa dīķi ar ledus gabalu. Regulāri kaut kur pazudu, un muterīte par to bija pilnīgās šausmās.
Ļoti daudz laika pavadīju dabā – vienmēr biju slapjš, izmīcījies pa dubļiem, apmīzies līdz ausīm, regulāri apsaldējis kājas un rokas. Bet pavasaros mūs abus ar māsu nevarēja dabūt ārā no strautiem, kur ķērām kazragus. Regulāri bāžot rokas aukstā ūdenī, kuras pēc tam aprauj vējš, ieguvām tā sauktās dzērvju kājas. Māsai kabatās vienmēr bija kāda varde, kurkulis vai kazrags, kuri pēc tam aizmirsti tur sakaltuši grabēja. Fantastisks laiks tas bija.
– Vientuļie vilki, izaugot lieli, parasti bēg no sāpēm, no kaut kā, kas varētu viņus ievainot…
– Es to nesauktu par bēgšanu, vairāk par sevis saudzēšanu. Negribu tērēt laiku nekvalitatīvām lietām. Tas, ko esmu sapratis, – nevaru strādāt birojā vai birojnīcā, kur apkārt ir cilvēki. Jo koncentrēšanās līmenis manā darbā ir diezgan augsts. Pat mana kucīte ir iemācījusies to respektēt.
– Kas no tā, ko līdz šim dzīvē esi darījis, tev paticis visvairāk?
– Laikam jau tas, ka nonāc kādā pilnīgi jaunā pasaulē. Apmēram divpadsmit gadu strādāju reklāmā, skaitījos direktors un visu laiku žmiedzu to savu smadzeni, izdomājot aizvien jaunas loterijas. Bet to visu tu dari tāpēc, ka sanāk un par to arī labi samaksā. Tomēr īsto gandarījumu tā arī nedabū. Kad nonācu pilnīgi jaunā vidē (teātra un operas – V. V.) un dabūju īsta gandarījuma vilni, sapratu, cik pasaules var būt atšķirīgas. Šī otrā pasaule ļauj dabūt gatavas lietas, par spīti nezināšanai un paļaujoties tikai uz kādām iekšējām intuīcijām.
Tu pieslēdzies kaut kādam dievišķās radīšanas momentam un vienkārši ļaujies tam. Un man nav atbildes, kāpēc esmu uztaisījis video vai animāciju tieši tā. Bet, kad tu pirmizrādes dienā uzkāp uz skatuves un visa zāle tev kā radošās komandas daļai aplaudē, gandarījums ir. Arī tagad blakus teātra projektiem uzņemos komercdarbus. Jo man, tāpat kā visiem citiem, ir rēķini, kas jāapmaksā, līzingi, bērni, suns. Un es neraucu degunu par to, ka šie komercdarbi nav radoši vai tamlīdzīgi. Sava garoziņa ir visur.
Bet īstenībā ir maz tādu lietu, kas mani saviļņo. Varbūt tāpēc, ka daudz ko dzīvē uztveru kā pašsaprotamu un man, līdzīgi kā citiem latviešiem, šķiet, ka tas man pienākas. Līdz ar to sajūsma ir nosmacēta jau pašā saknē.
– Reiz atzinies, ka savulaik, strādājot reklāmā, netiki galā ar vāveres riteni un apmeklēji psihoterapeitu. Vai pēc tam kaut ko vairāk saprati par sevi?
– Psihoterapija ir forša lieta. Īpaši, ja tiec pie īstā speciālista, ar kuru kopā mēģini kaut ko darīt. Parasti jau nogalina tieši tie jautājumi, uz kuriem pats nevari atbildēt. Kāpēc tieši tā reaģē kaut kādās situācijās, kāpēc tev kaut kas riebjas, kāpēc tu, piemēram, atklāti nevari izrunāties ar savu mammu? Jautājumu ir daudz. Gāju pie psihoterapeita divus gadus, un tas bija ceļojums sevī, kura laikā man palīdzēja izskaidrot lietas, ko nesapratu. Jo bieži vien situācijas dzīvē atkārtojas kā pa spirāli. Un tad tev liekas – come on, atkal! Kad saproti, kāpēc tā notiek, vairs nepievērs tam uzmanību. Un tas ir lielākais ieguvums.
– Vai saprati arī to, kāpēc šķīries no savas sievas Vijas?
– Kad saej kopā ar otru cilvēku, nevari apsolīt viņam, ka divdesmit gadu abi iesiet pa vienu un to pašu ceļu. Kādā brīdī saproti, ka ejat vienā virzienā, bet attālums starp jums ir tik liels, ka jāsasaucas, lai otrs sadzirdētu. Pa vidu vēl ir bērni, un viņi jau arī redz, ka sencīšiem neklapē. Pats esmu redzējis cilvēkus, kas ir kopā piespiedu kārtā, bet sadzīves uzspēlētais neīstums un meli nāk ārā pa visām vīlēm, un viņu bērni arī tāpēc kaut kādā ziņā ir sačakarēti. Jo no bērna jau neko nevar noslēpt, viņš uzreiz visu jūt. Ja ejat katrs savu ceļu un darāt savas lietas, attālināšanās ir neizbēgama. Tas bija mūsu variants.
Populārākie raksti
– Vai ar ekstrēmajiem sporta veidiem, kas tev tik ļoti patīk, – kaitošanu, snovošanu, daivingu – tu kompensē asu izjūtu trūkumu ikdienā?
– Pilnīgi iespējams. Neesmu par to domājis. Bet, kad man kāds saka – o, nu jā, tu, Dzērve, ar tiem ekstrēmajiem sportiem –, man gribas teikt – aizejiet, apskatieties, kā sešpadsmitgadīga meitene uz baļķa izpilda trīs salto un nosēžas špagatā, – joptop, tas ir ekstrēmi! Jo, ja tur nokļūdās par vienu centimetru, tad viss. Vai arī – kā balerīna uzgriež tās piruetes. Tas ir ekstrēmi!
Bet ir kāda cita lieta. Man ir ūdens fobija un ļoti grūti padodas mācīšanās process. Kad man palika trīsdesmit trīs gadi, izdomāju, ka nevaru visu laiku baidīties no ūdens. Sāku par to visu interesēties un nonācu pie kaut kur izlasītas atziņas, ka ar bailēm nav iespējams cīnīties, tikai ar tām sadzīvot. Bet man gāja grūti. Un es pat nerunāju par zilumiem un lauztajām ribām, kas mācīšanās procesā pieder pie lietas.
Visi jau sen kaitoja, bet es joprojām mācījos. Ar snovbordu bija tas pats. Bet man vienmēr ir gribējies izdarīt kaut ko tādu, kas sākumā šķiet pilnīgi neizdarāms. Tas joprojām man raksturīgi, iesaistoties projektos. Jo reizēm saprotu, ka ne sūda nezinu, kā to dabūt gatavu. Bet tik un tā saku: davai, es to ņemšu! Tad investēju laiku, lai saprastu, kā šo lietu varētu uztaisīt tā, lai pats zem tās varētu parakstīties un vēl būtu lepns par to, ko esmu izdarījis. Lielākā balva pēc projekta, kuru esmu īstenojis, ir nevis reāli piešķirta balva, bet ka man pasaka: vecīt, tagad taisām nākamo, un tas būs vēl kreizīgāks, sarežģītāks. Un nekāds copy paste un nekādas komforta zonas tur nebūs! Man atkal būs sirmi mati, un es atkal nezināšu, kā atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem.
– Ko tev nozīmē gada labākā videomākslinieka balva Spēlmaņu naktī?
– Tīri cilvēcīgi balvas vienmēr ir forši. Bet vienmēr ir svarīgi, no kā balva nāk. Kuri ir tie cilvēki, kas izlēmuši, ka tev šī balva pienākas. Tieši tas ceļ balvas vērtību.
Videomāksla ir jauns medijs, un kritiķiem un recenzentiem jābūt kaut kādām zināšanām, lai varētu novērtēt izdarīto. Ļoti bieži, skatoties kādu darbu ar videoelementiem, man šķiet – mamma, zeme, atveries, nu izņemiet to visu ārā, jo tas ir lieks!
Bet, atgriežoties pie balvas, ja man jautātu, kuram aktierim vai režisoram tā pienāktos, es atbildētu: visiem – teātra grimētājiem, frizieriem, kurpniekiem un šuvējām. Finansējums teātrim ir tik mikroskopisks, ka visi šie cilvēki dara šo darbu tikai tāpēc, ka viņiem tas ļoti patīk. Un ir maz veidu, kā visiem pateikt paldies. Īpaši, ja teātrī esi jau četrdesmit, piecdesmit gadu.
Turklāt mēs visi runājam to, ko domājam. Un tā ir viena no lietām, ko ļoti augstu vērtēju. Ka tu pilnīgi mierīgi vari attiecīgā brīdī pateikt bļeģ un nahuj.
– Drīz kopā ar režisoru Aiku Karapetjanu dosies uz Monpeljē, lai darbotos pie Karmenas iestudējuma.
– Tā ir mana lielākā balva. Jā, mēnesi dzīvošu Francijā. Bet vēl man paralēli jāiesaistās vienā Liepājas teātra izrādē un divos Dailes teātra darbos. Visi šie darbi ir izaicinājums. Piemēram, strādājot pie Džiļa izrādes par kādu filmzvaigzni – Keja Gonda, kas nāks ārā martā –, man jāuztaisa sešas īsfilmas. Un es nezinu, kā to izdarīšu.
– Tu aizbrauksi prom uz mēnesi. Kas šajā laikā skums pēc tevis?
– Manējie. Mani sīči – nu jau vairs nekādi sīči, kucīte Kora un mani superīgie draugi.
– Tu pats atzini, ka esi pietiekami liels kretīns, lai tev būtu daudz draugu. Kuri ir tavējie cilvēki?
–Tie, ar kuriem mums ir kaut kāda kopēja vibrācija. Ne visi viņi ir saistīti ar teātri un mākslu. Manējo cilvēku ir maz, un viņus var saskaitīt uz abas rokas pirkstiem. Taču viņi ir superkruti. Ar viņiem ir viegli runāties, viegli būt kopā, vārīt sūdus. Turklāt mēs visi runājam to, ko domājam. Un tā ir viena no lietām, ko ļoti augstu vērtēju. Ka tu pilnīgi mierīgi vari attiecīgā brīdī pateikt bļeģ un nahuj.
Un ka mierīgi vari savārīt sūdus arī piecdesmit gadu vecumā.
– Kas tad tev skaitās sūdi šajā vecumā?
– Kopā ar draugiem kaut kur naktī dauzīties, pārkāpt satiksmes noteikumus ar veļļukiem, pa pliko vazāties Ķīpsalā, Noasa tuvumā, izpeldēties ar visām drēbēm upē. Tā ir mana dzīves garša. Ar to nevienam neko ļaunu nenodaru. Ja nu tikai pats sev norauju kaut kādu apaukstēšanos vai uzsitu zilumus. Bet kaut ko tādu vajag. Nu vajag braukt ar riteni nenormālā ātrumā! Vajag.
– Esi arī dabūjis pa muti?
– Tāda veču iedunkāšanās un pagrūstīšanās ir bijusi. Bet apkārt ir pietiekami daudz psihopātu. Un, ja meitenei uzmācas, vecim ir jāieņem kāda pozīcija. Bet ir ļoti svarīgi saprast savu spēku nevis fiziski, bet tādā ziņā, ka tu spēj apturēt ļaunumu un nelaist to no sevis tālāk. Man liekas, ka to uzreiz arī novērtē tas cilvēks, kas tev grasās sist. Esmu viens no tiem, kas tic karmai. Tas, kā citi izturas pret tevi, ir viņu karma. Bet tas, kā tu reaģē, ir tava karma.
– Tu viegli iemīlies?
– Jā. Un domāju, ka visiem vairāk vajadzētu ļauties impulsiem. Jo tad dzīve kļūst krāsaināka. Dzīvei jābūt piesātinātai kā malbekam, nevis caurspīdīgai un plakanai. Bet, ja man jāatbild, vai bieži iemīlos pēdējā laikā, tad teikšu – nē. Pēdējie četri pieci gadi man ir bijuši tādi, ka vairs tik viegli nesatieku to mīlestību. Varbūt vecs kļūstu. Nezinu.
– Tas nozīmē, ka tev pašlaik nav draudzenes?
– Tā es negribētu teikt. Man pašlaik nav pāra attiecības ar visu no tām izrietošo sadzīvi. Un nav tā, ka ar kādu esmu kopā vakaros un rītos kopā mostos. Un diez vai tik drīz arī būs.
– Bet pēdējais blieziens pa stīgām tavā dzīvē?
– Tā ir krievu meitene Alīna, māksliniece.
Bet par to dzīvošanu kopā… Sadzīve vispār ļoti daudz ko sačakarē. Bet manā ikdienā ir ļoti daudz beznosacījumu mīlestības. Kaut vai pret saviem bērniem.
– Kā tu satiec ar saviem bērniem?
– Ar meitu, kurai nu jau ir divdesmit viens, varam izrunāties par jebkuru tēmu. Taču, kad viņai bija 14, 15, ar viņu nebija iespējams komunicēt. Dēlam ir astoņpadsmit, un, atceroties sevi šajā vecumā, vispār nezināju, ko dzīvē gribu darīt. Bet es viņiem abiem negrasos dot nekādus padomus. Jo nevienam nevar iedot padomu, kā dzīvot.
– Kādā senākā intervijā atzinies – man ir baigā depresija.
– Jā, esmu lietojis antidepresantus, bet tas bija pietiekami sen un es īpaši nerakājos pagātnē. Depresija ir liels ļaunums. Tu kārtīgi apmaldies sevī, rezultātā zaudē spēkus, dzīvesprieku un dzīves sula aiztek projām. Tad vienmēr ir labi, ja cilvēks dabū kādu motivāciju un tiek pie kāda salmiņa. Jo īsti jau viņam neviens nevar palīdzēt. Tikai viņš pats.
Nav jau tā, ka depresija mani ir atstājusi pilnībā. Tā ik pa laikam atgriežas. Īpaši pavasaros un rudeņos. Bet tagad es viņu pazīstu sejā un cenšos nelaist tālāk. Man jau vispār ir sajūta, ka depresiju pazīst lielākā daļa radošu cilvēku. Tāpēc ka tie jautājumi dažkārt var būt ļoti masīvi. Un ne vienmēr tu esi tik spēka pilns, pārliecināts un noturīgs. Kas mani notur? Atbildības izjūta pret to, kas jāizdara. Esmu darbaholiķis, kas ļoti, ļoti daudz strādā. Tas, protams, nav nekas labs. Jo vajadzētu tomēr sabalansēt darbu un atpūtu.
Kādreiz braukāju uz Kuldīgu pie mūziķa Haralda Sīmaņa – ļoti dzīvesgudra cilvēka, kas pietiekami daudz sists no visām pusēm. Kad runājām par radošām krīzēm, viņš teica tā: «Dzīve pēc būtības ir baigi vienkārša. Jebkura lieta var būt svērtenis. Jo spēcīgāk tu to lietu no sevis atgrūdīsi, jo spēcīgāk viņa nāks atpakaļ.» Un tā arī ir. Tiklīdz zaudē modrību, dabū ar svērteni pa pakausi. Un tas ir sāpīgi. Bet ļoti ātri var nokļūt arī otrā grāvī. Pārkraujoties ar darbiem, var dabūt vēl lielāku depresiju. Kad tava darba kapacitāte izbeidzas, depresija var berzēt rokas. Varbūt tomēr labāk iekāpt lidmašīnā un uz nedēļu aizlidot uz siltajām zemēm, iemērkties ūdenī, sasmelties D vitamīnu. Atbraucot atpakaļ, bieži vien problēma jau ir izskalota ārā no galvas. Jābūt godīgam pret sevi, jo mēs neesam bezgalīgi.
– Lasīju, ka 90. gados Vācijā tev pienākusi klāt kāda simpātiska oficiante un teikusi: «Tu izskaties baigi foršs, es gribētu ar tevi pārgulēt.» Tev vēl kādreiz dzīvē bijuši tik tieši piedāvājumi?
– Tik tieši neviens pie manis dzīvē vairs nav vērsies. Bet toreiz jau man bija šoks tikai tāpēc, ka biju padomju produkts, citādi izglītots. Un mums visiem, pēcpadomju produktiem, šajā ziņā ir problēmas – sievietes no rīta kaunas par to, ka viņām ir bijis sekss, nedod Dievs, to uzzinās kāda kolēģe darbā, un vīrieši kaunas no tā, ka iepriekšējā vakarā ar draugiem forši iedzēruši un viņiem ir paģiras. Patiesībā jau par to vajadzētu priecāties. Jo abos gadījumos ir superīgi pavadīts vakars. Kāpēc vispār nosaukt par gadījuma sakaru divu cilvēku lēmumu forši pavadīt laiku kopā? Kāpēc pazemināt šī notikuma vērtību? Varbūt šis vakars izrādīsies pats foršākais notikums, kuru atcerēties uz nāves gultas. Kā to var zināt?
– Daudzi tevi dēvē par pleiboju. Pats sevī jūti kādas iezīmes?
– Ir publiskais tēls, par kuru zina vairāki tūkstoši. Un ir mans personiskais tēls, kuru pazīst kādi desmit cilvēki. Īstenībā jau man ir vienalga, ko kurš domā. Jo, ja paskatāmies, kādas attiecības ir lielā teātra kolektīvā, kur visi mīļi satiekas, sabučojas, tad kādam no malas šķistu – tās gan ir vājprāta attiecības. Ja palasa arī žurnālos – te viens ar otru ir kopā, te atkal šķīrušies….
– Bet tas jau zināmā mērā ir arī tavs stāsts. Tu pats kādu laiku biji kopā ar Kristīni Nevarausku.
– Nu, jā. Bet mums jau uzmanību pievērsa tikai tāpēc, ka esam publiski pazīstami. Lielā fabrikā, kur, iespējams, risinās vēl trakākas kaislības, par personāžiem neviens nerunās.
– Bet kā tu jūties, atšķirot žurnālu, kur tiek apspriesta tava privātā dzīve?
– Redzi, es nepērku žurnālus.
– Bet gan jau kāds no malas pasaka.
– Mēģinu atcerēties pēdējo reizi, kad kāds kaut ko teicis. Īsti nevaru. Parasti Džilindžers, kurš par visu ir informēts, man kaut ko pasaka. Un tad viņš man prasa: «Ko tad tu, Bumbulīt (tā mēs viens otru dēvējam) atkal esi sadarījis?» Bet tā runāšana par cilvēkiem ilgst viena žurnāla numura garumā. Kad iznāk nākamais numurs, cilvēki jau runā par kaut ko citu. Un tas ir cilvēcīgi. Tas ir viņu dabā. Vai es pārdzīvoju par to, ka par mani runā? Zini, nē. Vairāk pārdzīvoju par nesaremontētām ielām (smejas).
Kāpēc vispār nosaukt par gadījuma sakaru divu cilvēku lēmumu forši pavadīt laiku kopā? Kāpēc pazemināt šī notikuma vērtību? Varbūt šis vakars izrādīsies pats foršākais notikums, kuru atcerēties uz nāves gultas. Kā to var zināt?
– Kas ir tas, kā dēļ tev pašlaik gribas no rītiem celties un vakaros nākt mājās?
– Vakarā ejot gulēt, jau domāju par to, kā celšos no rīta un dzeršu kafiju. Kafija ir kā motoriņš, kas iedarbina dienu.
Rīts pats par sevi ir visskaistākais, kas var būt divdesmit četrās stundās. Kad satikos ar savu pirmo kucīti Ronju, viņa bija viena no manām lielākajām dzīves skolotājām. Viens, ko viņa man iemācīja, ka rīts – tas ir tāds apsolījums! Viņš taču tev sola pilnīgi visu. Ronja lēkāja pa gultu, badīja man ar purnu, it kā sakot – vecīt, pietiek gulēt, mēs esam pārlaiduši šo nakti un esam dzīvi! Redz, kur ir tā dzīves sula! Ko vēl vairāk vajag par to, ka esi dzīvs? Un to iemāca suns, kurš katru rītu ceļas superlabā garastāvoklī.
– Kas tevi iedvesmo ārpus darba?
– Manuprāt, latvietis un daba ir neatraujami. Kur vēl no Rīgas centra līdz dabai aizbraukt desmit minūtēs? Mežaparkā ir pat tik klusas vietiņas, kur var stundu staigāt, nevienu nesatiekot. Arī tad, kad aizbraucu uz laukiem pie mammas, viņa jau zina, ka pirmais, ko es darīšu, – stundu staigāšu pa mežu. Un, kad es nākšu, viņa taisīs pusdieniņas.
– Kas tevi saviļņojis no pēdējā laikā redzētā, lasītā?
– Mans kritērijs: ja grāmata ir forša, dodu to lasīt nākamajam. Ja slikta, metu ārā. Jo vairāk kāda grāmata iet no rokas rokā, jo tā ir dzīvīgāka. Beidzamā grāmata, ar kuru dalījos, bija Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda. Rakstnieks Jūnass Jūnasons visu sajaucis vienā lielā mučkulī, pilnībā ignorējot vēsturiskos faktus un par pamatu ņemot kaut kādas regālijas, pazīstamus cilvēkus un ar pilnīgi cietu seju stāstot – viņš teica to un izdarīja to. Tu lasi to grāmatu, kas ir tik sulīgi uzrakstīta, un visu laiku to vizualizē.
Principā pārņem sajūta, ka tas ir vēsturisks romāns, tikai pilnīgi nepareizs no vēstures viedokļa. Īpaši, ja drusku kaut ko zini par Staļinu un gulagu. Bet vajag drosmi, lai tā spēlētos. Pats rakstnieks pirms tam bija talantīgs žurnālists, kam viss bija apnicis. Viņš pārdeva savu māju, aizbrauca uz Monako, uz gadu noīrēja tur dzīvokli un uzrakstīja romānu. Kad viņa sievastēvs, izlasot šo romānu, pateica – pilnīgs mēsls –, viņam bija skaidrs, ka šī grāmata ir jāizdod. Un izdeva bestselleru. Domāju, ka arī viņš vadījās pēc impulsa.
Šī grāmata ļoti labi raksturo to, ko es manifestēju pēdējos gadus, – mākslinieks ir kaut kas tāds, kam ne tikai patīk spēlēties ar lietām, bet viņam tas pat obligāti ir jādara. Jādara kaut kas nevis tāpēc, ka kādam varētu patikt, bet tāpēc, ka pašam no tā baigais kaifs.
Kad tu no sevis vairs neko nedod un atrodies absolūtā komfortā, tu esi miris. Dzīve notiek tikmēr, kamēr tu dari.
– Kāpēc tev nepatīk amerikāņu kalniņi un karuseļi?
– No karuseļiem man kļūst slikti un vēmiens nāk. Man slikti kļūst jau tad, kad suns satrakojas un sāk skriet uz riņķi. Bet varbūt tās ir manas redzes īpatnības. Arī mašīnā nevaru sēdēt aizmugurē un lasīt grāmatu. Bet to, ka mans vestibulārais aparāts ir pilnīgā pakaļā, jau noteica mana ģimenes ārste pēc kāda testa. Turklāt man ir bijuši kādi četri smadzeņu satricinājumi.
– Zini, es tevi apskaužu par to, ka savulaik Hamburgas mākslas akadēmijā apguvi skatuves mākslas kursu pie leģendārās Marinas Abramovičas. Ko viņa tev vērtīgu iemācīja?
– Viņa, man šķiet, bija pirmais cilvēks, kas spēja mani pārliecināt, ka izdarīt var pilnīgi visu. Ja to spēj iedomāties, tad tu to spēj izdarīt. Vienkārši tas nenotiek uzreiz. Dažkārt procesi ir ļoti ilgi – pat kādi pieci gadi. Citreiz iedomājos – paldies Dievam, ka neesmu vēlējies kļūt par prezidentu vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Jo, iespējams, es tas arī būtu. Jā, domas materializējas. Bet es vairāk runāju par to, kas notiek zemapziņā. Tā jau parasti pasaka priekšā, kas vajadzīgs. Jo izdomātas lietas jau neskaitās. Tāpēc es par impulsiem runāju. Par to pašu iemīlēšanos, kam vajag ļauties. Ja neuzticies savai zemapziņai, tu kā mākslinieks esi dead. Visu laiku jābūt atvērtam pašam pret sevi.
– Vai tev ir kādas atziņas no laika, kad ar Dāvi Auškāpu saimniekojāt restorānā La Chiva Margaritas salā?
– Šis posms dzīvē man deva ļoti daudz. Bet pats lielākais ieguvums – izklīdināju sevī visas nepareizās domas par idilli. Jo pirms tam man šķita, ka nav nekā labāka, kā no rīta celties, aiziet līdz restorānam, iedzert kafiju, nopeldēties, tad paņemt mašīnu, ielādēt tajā kaita inventāru un braukt kaitot, pēc tam atgriezties, uzēst pusdienas un palasīt grāmatu. Man tas viss bija. Bet, kad trīs mēnešus pēc kārtas diendienā ir tikai tas, pilnīgi jūti, kā ar katru sekundi degradējies. Ka tu neko nedod no sevis, tikai ņem. Nekad nevienā citā situācijā es nebūtu tik spēcīgi dabūjis ar bomi pa pieri kā tur, kur bija viss, ko vajag cilvēka laimei, – mūžīgā vasara, domubiedri, kaitotāju kompānija, lēts un garšīgs rums.
Ļoti labi atceros mirkli, kad atvēru savu e-pastu, kurā bija rakstīts: «Arti, mēs tevi gaidām Rīgā, mums te ir viens projekts.» Neapdomājos nevienu sekundi, kaut arī Latvijā tobrīd bija ziema. Momentāni pateicu jā un nedēļas laikā biju prom.
Kad tu no sevis vairs neko nedod un atrodies absolūtā komfortā, tu esi miris. Dzīve notiek tikmēr, kamēr tu dari.
Materiāls publicēts žurnālā SANTA 2018. gada februārī.
