Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Ar Valdi Klišānu mēs esam vienaudži – dzimuši vienā, 1964., gadā, skolā gājuši un augstskolu beiguši padomijā. Un arī mūsu jūtas pret to ir vienādi sarežģītas. Tā bija mūsu vienīgā dzīve. Diezgan šizofrēniska. Bet to mēs sapratām tikai vēlāk. Un tāpēc vien, ka dzīve notikusi vājprātīgā sistēmā, nevar to arī aizmest. Jo tad mums būtu jāaizmet pašiem sevi. Tieši par mums, saviem vienaudžiem, Valdis domājis, veidojot Atmiņu kladi: «Sapratu, cik īsa atmiņa ir cilvēkiem, arī man. Kompānijās pēkšņi secināju – varbūt pie tā vainojams mans vēsturnieka prāts –, ka es atceros vairāk nekā vidējais vienaudzis.
Lai rosinātu atcerēties, diskutēt, dzirdēt citu atmiņas, sāku veidot ierakstus feisbukā. Mana mērķauditorija jau no paša sākuma bija vienaudži. Lietas, ko atceras katrā desmitgadē dzimušie, jau ir nedaudz atšķirīgas. Mums, sešdesmitajos gados dzimušajiem, ir viens redzējums, bet jau manai sievai Ilzei, kas ir dzimusi 1970. gadā, skats ir nedaudz atšķirīgs. Un kolēģiem, kas dzimuši septiņdesmito gadu beigās, – pavisam atšķirīgs. Mēs bijām grupas ABBA, nākamā ir Depeche Mode paaudze. Rakstot domāju par saviem vienaudžiem, nevis mūsu bērniem vai saviem skolniekiem. Tagadējais skats uz padomju laiku ir pavisam citāds, nekā bija toreiz uz tālaika realitāti. Tas ir objektīvi. Vēsturē tā bijis vienmēr un vienmēr arī būs. Mēģināju rakstīt, it kā būtu rakstījis toreiz, ar naivisma pieskaņu, bērna skatījumu uz apkārtējo pasauli. Kādā televīzijas raidījumā kolēģe man teica, ka gribētos redzēt kritiskāku skatu. Bet kritiskāks tas būtu, ja es rakstītu vēstures grāmatu par padomju laiku. Taču šī nav vēstures grāmata. Tās ir atmiņas.
Izstāstīšu gadījumu, kas liecina par atmiņas mainīgo dabu. 1992. vai 1993. gadā, jau atjaunotajā Latvijas valstī, kādā saviesīgā pasākumā ar kolēģiem pārrunājām, vai padomju laikā mājās svinējām 18. novembri. Tos, kas svinēja, varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kāds gan atcerējās skolasbiedrus, kuri gājuši nolikt svecītes pie Jāņa Čakstes pieminekļa un tikuši aizturēti. Turpretī līdzīgā situācijā pirms gadiem pieciem gandrīz visi vienaudži atcerējās, ka bērnībā slepus svinējuši 18. novembri.
Citi lasa
Atmiņas pēkšņi bija mainījušās.
Tāpēc es rakstīju tā, kā mēs jutāmies toreiz. Pat ja vecāki kaut kam nepiekrita, viņi klusēja, lai bērniem – Dieva dēļ – nebūtu nepatikšanu. Nepatika pret padomisko sāka rasties drīzāk nevis neatkarīgās Latvijas idejas, bet popkultūras ietekmē. Ka mums nebūs tādu džinsu, ka mēs nevarēsim klausīties tādu mūziku kā citur pasaulē. Pēc tam visi fanoja par Helmutu Balderi PSRS izlasē un gribēja, lai viņš iemet, bet PSRS tik un tā zaudē. Tiešām īsta šizofrēnija! Savā biogrāfijā un dzimtā izsekot neatkarīgās Latvijas ideju es nevaru.»
Starp Torņakalnu un Sēliju
«Bērnībā līdz pirmajai klasei dzīvoju vienu nedēļu pie vecākiem Juglā, kur tēvs tikko bija dabūjis divistabu dzīvokli hruščovkā, otru – Torņakalnā, Ģimnastikas ielā, netālu no Atgāzenes stacijas, pie mammas vecākiem. Opis Anatolijs Morozovs bija krievs, dzimis pirms Pirmā pasaules kara Pēterburgā. Nezinu, vai tajā Morozovu dzimtā, kuras pārstāve bajāriene Feodosija Morozova redzama slavenajā Surikova gleznā, neesmu pētījis. Morozovu uzvārds Krievijā ir ļoti izplatīts. Pirmā pasaules kara laikā viņš ar savu mammu bija ieklīdis Latgalē un palicis. Vēlāk ieprecējās Kārsavas pusē – apprecējās ar manu omi Rozāliju, dzimušu Svirsku, un trīsdesmitajos gados pārcēlās uz Rīgu – kā jau daudzi latgalieši tajā laikā. Viņu mājās bija ļoti katoliska un latgaliski nacionāla vide. Taču tas latgaliski nacionālais, var teikt, kaut kādā veidā bija arī sevi noliedzošs. Jo iekšējā komunikācija dzimtā notika latgaliešu valodā, bet, piemēram, ar mani mēģināja runāt tikai literāri latviski, un varēja just, ka Rīgas latgalieši uz čiuļiem skatās drusku tā kā uz augšu. It kā paši būtu zemāki, bija jūtams arī iekšējs latgaliskā noliegums vai nepilnvērtības komplekss, kas pēc tam arī uz mani kaut kādā veidā pārnesās. Lai gan runāju latviski, akcents tomēr bija piezadzies, un pirmajās klasēs mani šad un tad apcēla, ka es esot čangalis.
Omes ģimenē bija viens brālis un septiņas māsas. Daļa dzīvoja Rīgā, citas Latgalē. Līdz pat pusmūža gadiem man nebija skaidrs, kādi īsti ir omes māsu vārdi, jo viņas tika sauktas latgaliešu saīsinājumos. Manu omi sauca par Rozaļi, un citas bija Stepce, Ladze, Ģeņa, Zosja… Tikai vēlāk sapratu, ka Stepce ir Stefānija, Ladze – Vladislava, Ģeņa – Genovefa, Zosja – Sofija. Un brālis Eļuks ir Eliass.
Laikam tur, Torņakalnā, dzima arī mana bērna interese par vilcieniem un dzelzceļu. Spēlējoties pagalmā, varēja dzirdēt, ka sāk dunēt sliedes un tuvojas vilciens. Tad, ja jutu, ka paspēšu, es vienmēr skrēju pa Ģimnastikas ielu un metrus 100–150 uz dzelzceļa pusi, lai redzētu katru vilcienu, kas gāja garām. Vilciens bija vienīgais interesantais objekts apkārtnē, uz kuru ik pa brīdim paskatīties.
Liktenis sarīkoja tā, ka pirms desmit gadiem, kad nolēmu paplašināt ģimenes dzīvojamo telpu, atkal nokļuvu Torņakalnā. Varbūt vainojams vēsturnieka instinkts, jo vēsturniekam gribas dzīvot vēsturiskā mājā. Tāpēc, meklējot dzīvesvietu, uzrunāja funkcionālisms, kas raksturīgs pagājušā gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu privātmāju apbūvei Mežaparkā, Teikā, Āgenskalnā un vietām arī Torņakalnā. Tā nokļuvām savdabīgā Ulmaņlaika art deco stila mājā netālu no Bērnu slimnīcas, un mana iekšējā sajūta saka, ka kāds aplis ir noslēdzies. Stils gan rada arī savas problēmas. Piemēram, viena istaba – smejamies, ka tas ir mūsu Ovālais kabinets – ir noapaļota, un jādomā, kur atrast izliektas grīdlīstes vai aizkaru stangas.
Savukārt vecvecāki pa tēva līniju dzīvoja Sēlijā, Dignājā, netālu no Meņķa dzirnavām, kas senatnē bijusi rūpnieciski nozīmīga vieta ar gateri un ražotni. Priekuļu mājās nedaudz vairāk nekā kilometru no Daugavas es pavadīju bērnības vasaras. Daugavas piekraste ir vieta, kur tiekas Latgale un Kurzeme, un jebkurā kapsētā Sēlijas pusē ļoti spilgti var redzēt katoļu daļu un luterāņu daļu. Vecāmāte Olga bija luterāne, sēliete, taču prata runāt trijos valodas paveidos – sēliskajā, literāri latviskajā un latgaliskajā. Vecaistēvs, šķiet, latgalietis, jo uzvārds Klišāns ir latgalisks. Daļu dzīves viņi biji nodzīvojuši Daugavpils pusē, Kalupes apriņķī, un trīsdesmitajos gados pārcēlušies uz Sēliju.»
Mūziķu ģimenes
Valda tēvs ir slavenais mežradznieks Arvīds Klišāns. «Bet mūzika mūsu ģimenē sākusies ar Dignājas vecotēvu Eduardu Klišānu. Vecaistēvs bija dzimis 1896. gadā un jau pirms Pirmā pasaules kara bija mūziķis. Spēlēja Daugavpils orķestrī – fotogrāfijā, kura saglabājusies, var redzēt, ka daži muzikanti ģērbušies ugunsdzēsēju tērpos, varbūt tas ir pažarnieku orķestris? Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bijis Kalupes pagasta rakstvedis un spēlējis arī vietējā orķestrī gan klarneti, gan trompeti, baritonu, altu un citus pūšamos instrumentus. Kad pārcēlies uz Sēliju, vadījis pūtēju orķestri, kurā spēlēja arī trīs viņa dēli – mans tēvs Arvīds, Gunārs un Jānis. Vecotēvu labi pazina ne tikai Sēlijas, bet arī Latgales pusē Daugavai. Viņš arī prata salabot mūzikas instrumentus un pārrakstīja notis – māja bija pilna ar viņa pārrakstītām partitūrām.
Divi no dēliem – mans tēvs Arvīds un jaunākais dēls Jānis, diriģenta Mārtiņa Klišāna tēvs, – tapa par profesionāliem mūziķiem. Arī mani vecāki iepazinās Latvijas Valsts konservatorijā. Mamma bija pianiste, koncertmeistare koriem, strādāja kordiriģēšanas klasē kopā ar slaveno Paulu Kveldi. Tēvs mācījās pūšamo instrumentu klasē.
Kādēļ es nekļuvu par mūziķi? Pieļauju, ka nozīme bija arī nejaušībai. Dzīvojām Juglā, bet mūziku varēja mācīties Emīla Dārziņa mūzikas skolā Pārdaugavā, un tikt uz turieni un atpakaļ katru dienu būtu gana sarežģīti – mašīnas nebija, pat Vanšu tilta vēl nebija. Brālēns Mārtiņš un māsīca Dace, tagad Rāta, kuri abi joprojām ar panākumiem ir mūzikā, dzīvoja tuvāk skolai.
Bērnībā tuvumā redzēju arī mūzikas ēnas pusi un garozu – no rīta līdz vakaram trenēties, mēģināt nospēlēt frāzi, kura nesanāk, bet jātiek galā, kaut asinis pa degunu.
Tēvs, kas jau pirms manas piedzimšanas bija slavens mežradznieks, Prāgas starptautiskā konkursa laureāts, visu atvaļinājumu Dignājā staigāja gar meža malu pūzdams, un pat otrpus Daugavai Līvānos varēja dzirdēt viņa mežragu skanam. Jo – gluži kā sportistam – viņam visu laiku bija jābūt formā. Kad vajadzēja gatavoties solo partijām vai solo koncertiem ar orķestri, vai atbildīgiem ierakstiem, ģimene to izjuta diezgan smagi – vienmēr bija jābūt klusumam, jo tēvam vajag koncentrēties vai atpūsties un izgulēties. Atceros arī, kādu stresu izjuta mamma tēva koncertos. Viņa burtiski iekrampējās krēslā, pārdzīvojot, vai tikai viss būs labi, vai nekas nenoskanēs šķērsām. Redzot to visu kopš mazām dienām, man pat ne sekundes simtdaļu neradās vēlme kļūt par mūziķi. Dzīvodams pie omes un opja Torņakalnā, gan labprāt klausījos Raimonda Paula plates un dziedāju līdzi savam pirmajam elkam Ojāram Grinbergam Hello, Rostock! Melnbaltajā televīzijā biju redzējis REO Jaungada koncertu, kur Ojārs Grinbergs atlasa tērpā, blondiem matiem dziedāja slavenās dziesmas Papu, saki mammai pats!, Tik dzintars vien un citas, un gribēju viņam līdzināties. Bet klasisko mūziku – nē! Un paldies Dievam, esmu priecīgs, ka apstākļi sakrituši tā, ka nekļuvu par mūziķi.
Tēva atpazīstamība gan reizēm deva mazus bonusiņus. Kad, studējot pirmajā kursā, kārtoju seno laiku vēstures eksāmenu pie lieliskā pasniedzēja, docenta Aļņa Svelpja, viņš apvaicājās, vai esmu no tās mūziķu dzimtas, un četrinieka vietā ielika pieci. Mācījos 39. vidusskolā, kur tolaik bija ārkārtīgi autoritāra, absolūti diktatoriska direktore Irēna Bitlere. No viņas paniski baidījāmies mēs visi – ne tikai skolēni, bet arī skolotāji, to varēja just. Mamma kā profesionāla pianiste parasti kuplināja skolas pasākumus ar savu spēli, un varbūt arī tas man deva kādu bonusiņu.»
Liktenīgā vēstures grāmata
«Kā radās interese par vēsturi? Kad mācījos otrajā vai trešajā klasē, mamma man atnesa grāmatu Seno laiku vēsture 5. klasei, ko bija ieraudzījusi grāmatnīcas skatlogā. Tā grāmata man joprojām ir mājās. Lai gan līdz brīdim, kad skolā būs jāmācās vēsture, man vēl bija jāgaida divi vai trīs gadi, man patika to šķirstīt un pētīt.
Mājās biju vienīgais bērns, un vienatne bija attīstījusi tēlaino domāšanu un fantāziju – īpašības, bez kurām nav iespējams būt vēsturniekam.
Lai gan šķiet, ka vēsture galvenokārt ir faktu vākšana un apkopošana, tomēr fakti jāspēj salikt paša prāta radītā konstrukcijā, jāvizualizē vispirms sev un tad citiem. 5. klases grāmatā sākumā pētīju bildes – man ļoti patika senie ēģiptieši un grieķi, spartieši, atēnieši un romieši, un kartāgieši. Padomju laika bērnam bilžu grāmatu bija ļoti maz, un tā kļuva par manu bilžu grāmatu. Caur tēliem, lai arī ļoti stereotipizētiem, sāku uztvert laikmetu, vēlāk sāku lasīt arī tekstus. Sākumā tos gan bija pagrūti saprast, bet pamazām tiku galā. Lai gan domāju, ka mūsdienu piektklasnieki nesaprastu pilnīgi neko, jo teksts bija rakstīts drīzāk pieaugušam cilvēkam, nevis bērnam. Kad pienāca piektā klase un līdz ar to arī vēstures mācīšanās, tas bija vienīgais priekšmets, kurā pelnīju piecniekus un kas mani patiešām interesēja. Tomēr ne viss. Mani pilnīgi neinteresēja vēsture, kas bija jaunāka par 19. gadsimtu, un it sevišķi 20. gadsimts, PSRS un kompartijas lietas. Interesēja tā vēsture, kas bija neideoloģizēta. Lai gan tagad saprotu, ka arī tā bija ideoloģizēta, tikai toreiz mēs to tā īsti neredzējām un nesapratām. Visur bija iestrādāta marksistiskā izpratne par šķiru cīņu un formācijām – kā vergturi verdzina vergus un kā feodāļi apspiež zemniekus. Vidusskolā jauno un jaunāko laiku vēsturē gan man pārsvarā bija trijnieki.
Vidusskolā mācījos Rīgas 84. vidusskolā, un man bija jauna vēstures skolotāja Mārīte Višņevska, ar kuru mēs, var teikt, sadraudzējāmies. Beidzot vidusskolu, mums, veselam pulciņam, kas stājās Universitātē, bija jākārto iestājeksāmens vēsturē. Pirms eksāmena vasarā braucām uz Čiekurkalnu pie skolotājas Mārītes mācīties eksāmenam. Un daudzus jautājumus – par antīko vēsturi, viduslaikiem, jaunajiem laikiem (16.–18. gadsimtu) – es jau varēju paskaidrot saviem klasesbiedriem. Tas cēla manu pašapziņu, taču pats Vēstures fakultātē iestājos kā pēdējais virs dzeltenās līnijas, aiz kuras palikušie netika uzņemti, – jo bija jākārto iestājeksāmeni ne tikai vēsturē, un citos man tik labi neveicās. Augstskolu beidzām 1987. gadā, bet tos, kas vēl tagad strādā profesijā, var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt.»
Uz skolu – caur cietumu
«Vēl studiju gados – ceturtajā kursā – sākās mans ceļš uz skolu. Mana pirmā darbavieta bija vakara (maiņu) vidusskolā. Numuru vairs neatceros, un tas arī nav svarīgs. Daudz interesantāks ir fakts, ka tā atradās cietumā. Par vēstures mācīšanu gan runas nebija. Sākumā gan mēģināju mācīt, bet drīz vien sapratu, ka tas ir bezcerīgi. Daži no ieslodzītajiem bija lasījuši daudz vairāk nekā es, jo nekā cita, ko darīt, jau cietumā nebija, droši vien daudz gudrāki par mani, un viņiem es neko nevarēju iemācīt. Citi – piecdesmitgadīgi vīri, kuriem nebija vispār nekādas izglītības un kuri nezināja pat to, ka zeme ir apaļa, un nekad nebija redzējuši globusu. Ieslodzītie uz skolu nāca vienkārši pagulēt, lai nebūtu jāburzās pa kamerām, kur nereti notika razborkas. Citi runājās ar mani, un es diezgan daudz uzzināju par ieslodzījuma vietu dzīvi un tikumiem. Dzīves skola tā bija, bet prieku nesagādāja itin nekādu. Toties diezgan labi nopelnīju – mācību stundas bija saīsinātas, tikai 35 minūtes, un vienā dienā mierīgi varēja nostrādāt pat divpadsmit stundu. Turklāt saņēmu piemaksu par bīstamiem darba apstākļiem. Studentam, kurš ne vienmēr saņēma stipendiju, tā bija laba iespēja.
Kad piektajā kursā sākās obligātā pedagoģiskā prakse, nonācu 64. vidusskolā, kur direktore bija manas bijušās – 84. – skolas mācību pārzine. Kad kopā ar diviem vai trim kursabiedriem iegājām skolā, direktore, mūs ieraugot, iesaucās: «Klišāniņ, ko tad tu te? Par skolotāju?» Un sāka skaļi un neapturami smieties. Tomēr man tur veicās gluži labi, un tagad mans pedagoģiskais stāžs – gan skolā, gan Universitātē – jau ir 36 gadi. Pēc augstskolas sāku strādāt 36., tagadējā Teikas vidusskolā, kur strādāju joprojām, izņemot tos trīs gadus, kad dzīvoju Ventspilī. Taču kopš deviņdesmito gadu sākuma skola nekad nav bijusi mana pamatdarba vieta. Kļuvu par doktorantu jeb, kā toreiz teica, aspirantu Universitātē un sāku strādāt fakultātē par lektoru Latvijas vēstures katedrā. Kad pārtrauca mācīt Komunistiskās partijas vēsturi, kas padomju laikā bija obligāta visās fakultātēs un specialitātēs, mūsu katedras vadītājs Heinrihs Strods panāca, ka tās vietā sāka mācīt Latvijas vēsturi. Visiem – fizmatiem, ķīmiķiem, biologiem – un pa visām fakultātēm skrējām un Latvijas vēstures kursu lasījām mēs, jaunie aspiranti. Zinātnei laika neatlika, un alga ar visu skriešanu bija dramatiski maza – tikai 30 latu par pilnu darba nedēļu Universitātē. Tāpēc no Universitātes aizgāju un kļuvu par direktora vietnieku Vispārējās izglītības departamentā Izglītības ministrijā.
Pāriešana no akadēmiskās vides ierēdnieciskajā radīja īstu šoku.
Savstarpējās attiecības te bija pavisam citādas, tuvas militārām, jo ierēdnis tomēr atrodas dienestā. Sapratu, ka neesmu apmierināts ar to, ko daru, un ka tajā vidē neiedzīvošos. Un tad notika pavērsiens, laikam visizšķirošākais manā dzīvē. 1995. gadā tika izveidots Izglītības satura un eksaminācijas centrs (ISEC), un vadītājs Guntis Vasiļevskis, tagadējais 2. ģimnāzijas direktors, mani aicināja strādāt zemākā amatā, ar mazāku algu, bet savā vēstures specialitātē. Es piekritu un kļuvu par ISEC vēstures speciālistu. Man šķiet, ka tā bija mana laimīgā loze. Sākās ārkārtīgi interesanta pieredze, iepazīšanās ar dažādiem vēstures izglītības modeļiem citās Eiropas valstīs, konferences, starptautisku projektu realizācija… Viens no interesantākajiem projektiem bija kopā ar igauņiem un lietuviešiem izstrādāt Baltijas vēstures grāmatu. Padomju laikā jau mēs neko ne par Igaunijas, ne Lietuvas vēsturi nezinājām. PSRS vēsture – tā bija Krievijas vēsture. Grāmatu veidojām četrus gadus, un tā iznāca lietuviski, igauniski, latviski, krieviski, vāciski, angliski. Savā ziņā tas bija radošākais posms manā karjerā.
Ķēros pie vēl viena liela projekta. Skolotāji sūdzējās, ka nav vēstures mācību grāmatu, un es izdarīju vēl vienu izvēli – kļuvu par izdevniecības Zvaigzne ABC autoru un uz četriem gadiem iegrimu pilna mācību komplekta izstrādē vidusskolai.»
Uz Ventspili! Un atpakaļ…
«Taču 2000. gadu sākumā sākās politiskas cīņas par vēstures mācīšanu skolā. Virkne partiju un politiķu spekulēja ar tēzi, ka Latvijas vēsture jāmāca nodalīti no pasaules vēstures. Lai gan vēstures skolotāju biedrība un Universitātes mācību spēki iebilda, spiediens kļuva arvien lielāks un izturēt to arvien sarežģītāk. Pienāca arī mājieni, ka problēmas sakne esmu es, ierēdnis Valdis Klišāns. Lai gan tā nebija mana iegriba, aiz manis stāvēja lielākā daļa vēstures skolotāju un pasniedzēju. Un kādā brīdī man apnika būt par grēkāzi. 2005. gadā mans Universitātes kolēģis, profesors Armands Vijups, kas jau sen strādāja Ventspils muzejā, sacīja, ka muzejā ir vakanta direktora vieta, vai es gribētu nākt? Un es, nonācis bezizejas situācijā ar vēstures dalīšanu, piekritu.
Tā nonācu Ventspilī. Tur bija lielisks muzeja kolektīvs, kolosāla veterānu basketbola komanda, kurā spēlēju, klusa pilsēta pie jūras, daba un svaigs gaiss, un vējš. Laba alga, par kādu citur varētu tikai sapņot. Bet pēc kāda laika sapratu, ka dzīvot kā iestādes vadītājam pilsētā, kur viens cilvēks nosaka pilnīgi visu, kur ir absolūta varas piramīda un kur galvenais ir trāpīt, lai priekšniekam patīk, – tas nav man. Pašvaldībā iecienītākais izteiciens bija: uh, kā es viņam uzbraucu! Jutu: ja ilgāk palikšu Ventspilī, tad kaut kādā ziņā iešu bojā. Katru vakaru izdzēru pa puslitram alkohola. Visstiprākā. Uzdeva nervi, sākās veselības problēmas – roze, psoriāze, plaisāja un asiņoja pirksti…
Vai nu es lēnām eju bojā, vai atgriežos brīvā un demokrātiskā pasaulē.
Mainījās arī attiecības ģimenē, bet tas nebija galvenais. Muzeja direktora postenī sabiju diezgan ilgi – divarpus gadu. Pēc tam direktori mainījās pa mēnešiem.
Atgriezos Rīgā, un darbu man piedāvāja apgāds Zvaigzne ABC. Atgriezos arī Teikas vidusskolā. Izšķīros un apprecējos vēlreiz. Sieva Ilze ir matemātiķe, un var teikt, ka mūs vieno pedagoģijas problēmas. Piedzima meita. Tagad Marija mācās Rīgas Doma skolā, un es domāju, ka, vienu paaudzi izlaižot, mūsu ģimenē atkal būs mūziķis. Vidusskolā Marija specializējas mūziklos, un tieši viņas dēļ mēs visi tagad biežāk skatāmies muzikālās izrādes. Man šķiet, ka meitai ir iedzimts vecvecāku muzikālais talants. To var just. Viņa ir aizrāvusies arī ar dance beat – moderno deju un kustību, un varbūt tas viss kopā novedīs pie kādas pavisam jaunas kvalitātes. Mana dzīve ir parādījusi, ka jebkuras nejaušības var mainīt visu.»
Bumba, slēpes, laiva un motorzāģis
«Visu dzīvi esmu spēlējis basketbolu amatieru līmenī. Bet gadu no gada tas kļūst arvien grūtāk. Dažkārt ķermenis netiek līdzi domai. Arvien grūtāk kļūst atrast arī vienaudžus, kas spēlētu. Savā vecuma grupā komandā esmu palicis vienīgais. Pārējie ir četrdesmitgadnieki, daži pat jaunāki, dažiem nāk dēli – divdesmitgadnieki. Nezinu, cik ilgi vēl spēlēšu.
Otrs mans hobijs ir kalnu slēpošana. Tur tehniku pazaudēt grūtāk. Janvārī biju Alpos, ar ģimeni martā grasāmies doties uz Slovākijas kalniem izbaudīt pavasara saulīti sniegos, kad lejā ir silts, zied puķes un dzied putni. Kas var būt skaistāks! Slēpošanas kaislība nāk no bērnības. Tai pamatu ielika mans tēvs, lai gan pats nebija bijis tālāk par Siguldu, Gaiziņkalnu un Bākūža kalnu. Pirmoreiz īstos kalnos viņš nokļuva tikai 74 gadu vecumā, kad kopā ar manu ģimeni bija Orē, Zviedrijā.
Vasarā man patīk ceļot pa Latvijas upēm. Man ir piepūšamā laiva ar motoru, un es braucu vienatnē. Bet arī kompānijā man patīk laivot.
Pēdējā laikā diezgan daudz sanāk darboties svaigā gaisā, gatavojot malku Rīgas mājai. Laukos ir diezgan biezi aizaudzis mežs, kuru var retināt. Tur es zāģēju kokus. Pagājušajā svētdienā izvedu no meža lielu, sausu egli. Lauku darbi vecvecāku mājās paņem lielu daļu brīvā laika, cik nu man tā ir. Mājas tagad ir manā valdījumā. Lauku miers un klusums mani vilina. Taču nezinu, vai es tur varētu dzīvot pavisam. Droši vien ne. Bumba, slēpes, laiva un motorzāģis ir mani hobiji.»
