Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
47
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Es varētu sajūsmā aurot pilnā kaklā!
– Vēsturniekos tu iestājies pēc Atmodas?
– Jā, uzreiz pēc vidusskolas mani iegāza angļu valodas eksāmena topiks par kosmosa izmantošanu miera mērķiem. Aizgāju strādāt, un nelīdzenajos deviņdesmitajos arī ģimenei bija drošāk, ka ir vēl kāds, kas pelna. Bet vienā brīdī sapratu, ka negribu visu mūžu nēsāt pa kabinetiem citu sarakstītus papīrus.
Iestājos universitātē un beidzot pa ilgiem laikiem atkal varēju darīt tikai to, kas man patīk. Man palaimējās ar to, ka deviņdesmit sestā gada nogalē prokuratūra atdeva arhīvam no Krievijas atgūtos čekas krimināllietu materiālus un mums, studentiem, bija iespēja dabūt pielaidi šiem dokumentiem.
– Kas tev pašai ir bijis pārsteidzošākais, ko esi atradusi?
– Tādas lietas notiek diezgan regulāri un katrā tēmā. Piemēram, strādājot ar mežabrāļu tēmām, izrādījās, ka nostāsti, ka lietuviešiem ir daudz mežabrāļu fotogrāfiju, bet latviešiem nav gandrīz nemaz, ir aplami, jo atradās krimināllieta, kurā bija vairāk nekā 50 fotogrāfiju, jo grupā bija bijis fotoaparāts.
Tad fakts, ka no Vācijas Centrālcietuma dabūjām protokolus un varējām identificēt nošautos. Tu meklē, meklē, meklē un tad nejauši uzduries tam trūkstošajam.
Ja es vēl varētu dabūt no Krievijas agrīno čekas ziņotāju kartotēku, kur stukači no 1940., 1941. gada, varbūt pat vēl pirms kara vervētie… o, tad es atkal varētu sajūsmā aurot pilnā kaklā!
Bet tai mēs netiekam klāt.
Pētot informāciju par sieviešu sadarbību ar okupācijas režīmu, noskaidroju, kāpēc notika slaktiņš Audriņos.
– Kāpēc?
– Padomju aktīvista Rodiona Glušņova (kurš kopā ar četriem citiem izbēgušiem sarkanarmiešiem slēpās Rodiona mājā) vecmāmiņa kopā ar kaimiņieni bija nodarbojušās ar marodierismu – zagušas mantas no nošauto ebreju mājām un beigās saplēsušās, zagtos labumus dalot. Tad nu kaimiņiene, droši vien zinādama, ka mājā kaut kas nav kārtībā, ziņoja par Glušņova vecmāmiņu.
Visdrīzāk, ziņojumā bija tikai par zagtajām mantām, nevis paslēptajiem sarkanarmiešiem, jo pārbaudīt apstākļus ieradās divi policisti ar vienu šauteni uz abiem.
Nelegāļiem, ieraugot tuvojošos policistus, neizturēja nervi, viņi sāka šaut. Vienu policistu nošāva, otrs nošāva vienu no uzbrucējiem un aizbēga, pēc tam atvedot papildspēkus. Un notika zināmā traģēdija – par sodu Audriņu ciemats tika noslaucīts no zemes virsas, noslepkavojot visus iedzīvotājus.
