Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saimnieka dēls
Viņš bija nabadzīgs spāņu zemnieks, bet ar lielu dūšu. Tik lielu, lai dotos uz kādu salu Karību jūrā, nezināmā ceļā pāri jūrām un okeāniem. Kuba kļuva par Anhela Kastro jauno dzimteni. Te viņš vēlējās izkļūt no nabadzības sloga, tādēļ, nežēlojot sevi, strādāja celtniecībā, taupīja nopelnīto, līdz naudas pietika, lai nopirktu pirmo zemes gabalu. Pamazām, ar apdomu un neatlaidību, Kastro paplašināja savu īpašumu un kļuva par cukurniedru plantācijas īpašnieku.
Vēsture klusē, kāpēc viņš Kubā palika viens. Zināms vien tas, ka Kastro no pirmās laulības bijuši divi bērni. Kļūstot par zemes īpašnieku, viņš virtuves darbiem nolīga jaunu vietējo meiteni. Līna bija 28 gadus jaunāka par saimnieku, bet vecums nebija šķērslis abu attiecībām. Jaunā sieviete dzemdēja piecus abu bērnus, un tikai tad saimnieks viņu apprecēja. Protams, mēs šo kubiešu pāri pat nepieminētu, ja ne viņu trešais bērns – 1926. gada 13. augustā dzimušais Fidels Alehandro Kastro Russ. Visā pasaulē zināms cilvēks, kas Kubu padarīja par pirmo sociālistisko valsti rietumu puslodē un tajā valdīja gandrīz piecdesmit gadus. Viņa vecāki pieredzēja, kā dēls nāca pie varas un veica reformas, tai skaitā agrāro, atņemot īpašniekiem zemi. Nezin kā viņi jutās, kad dēls noliedza vecāku sapņus un mūža darbu? Pats Fidels Kastro vēlāk atmiņās rakstīs: «Es jau piedzimu ģimenē, kam piederēja zeme. Mūsu ģimene bija pārtikusi un izmantoja privilēģijas, kādas pienācās zemes īpašniekiem. No otras puses – mana māte nāca no vienkāršiem, nabadzīgiem zemniekiem, tāpēc mūsu mājās nevaldīja bagāto ļaužu tradīcijas.»
Biogrāfi stāsta, ka Fidels jau kopš bērnības iestājies par taisnīgumu, un piemin notikumu, kad 13 gadu vecais zēns atbalstījis strādniekus, kuri sacēlušies viņa tēva plantācijā. Bērnībā kubiešu puika, vēlākais nesamierināmais ASV kritiķis, esot uzrakstījis vēstuli toreizējam prezidentam Franklinam Rūzveltam – apsveicis ar otrreizējo ievēlēšanu amatā un lūdzis, ja vien nav par sarežģītu, atsūtīt desmit dolāru banknoti, ko nekad neesot redzējis. Un parakstījies – jūsu draugs.
Kā jau tas notiek ģimenēs, kas izsitušās no nabadzības, Kastro vecāki no visas sirds vēlējās saviem bērniem nodrošināt labu izglītību. Tādēļ Fidels, tāpat kā brāļi un māsas, tika sūtīts labās skolās. Tas gan nozīmēja, ka nācās doties prom no mājām uz pilsētu – vispirms uz Santjago de Kubu, tad Havanu. Tas, ka Fidelu ir vērts skolot, vecākiem tapa skaidrs jau no puikas mazotnes – viņam izrādījās fenomenāla atmiņa. Tādēļ mācības jezuītu skolā grūtības nesagādāja. Toties grūtības izraisīja jaunā Kastro raksturs. Godkārība un mērķtiecība viņu dzina būt pirmajam. Nekādu kompromisu! Zēns ātri sadusmojās, uzšvirkstēja kā sērkociņš – ja vien skolā atgadījās kāds kautiņš, skaidra lieta, ka tajā iesaistīts Fidels. Skolasbiedri izmantoja viņa spītīgo nepiekāpību, izaicinot karstasinīgo puisi.
Skolasbiedri reiz saderēja ar Fidelu, ka viņš, braucot ar velosipēdu, nespēs pilnā ātrumā ietriekties sienā.
Fidels derības vinnēja, kaut pēc tam ārstējās slimnīcā…
Piecu stundu gara runa tiesā
Kad labi situētais jauneklis iestājās Havanas Universitātes Juridiskajā fakultātē, viņš ar lielu aizrautību lasīja Trocka, Musolīni, Ļeņina, Staļina darbus. Tolaik viņš vēl nesimpatizēja komunistiem, toties pauda nacionālistiskus uzskatus, kritizēja pie varas esošos politiķus, kas piekāpjas ASV interesēm Kubā. Mācības un diskusijas par politiku netraucēja studentam dzīvot pilnasinīgu, kaislīgu dzīvi. Fidels agri apjauta savu prasmi savaldzināt sievietes, iegūstot siržu lauzēja un brunču mednieka slavu. Puisim bija divdesmit viens, kad viņš universitātē ieraudzīja burvīgu meiteni, kura studēja filozofiju un literatūru. Viņu jau nevarēja nepamanīt – jaunkundze bija blondīne, retums Kubā. Fidels draugiem nekavējās paziņot – viņa būs mana! Studiju biedri iebilda, ka tas nebūs iespējams, jo Mirta Diasa-Balarta ir meitene no ļoti augsta plaukta, kādreizējā pilsētas mēra, bet tagad ministra meita! Fidels nešaubījās – nav nekā neiespējama, es vienkārši apprecēšos ar viņu! Un jau pēc gada, ievērojot visas tradīcijas, tika svinētas kāzas. Medusmēnesī jaunais pāris devās uz ASV. Vēl pēc gada, 1949. gadā, jaunajai ģimenei piedzima dēls. Zēnu nosauca tēva vārdā par Fidelu, bet sauca mīļi par Fidelito.
Tomēr veiksmīga jurista karjera un rāma, pārtikusi ģimenes dzīve nebija Fidela vēlmju sarakstā. Viņš sapņoja par pārmaiņām, ierastās kārtības sagraušanu un sevi redzēja visu šo notikumu mutulī, vēl vairāk – priekšgalā. Jo vairāk Fidels aizrāvās ar pastāvošās iekārtas kritiku un plānoja varas pārņemšanu, jo mazāk laika viņš pavadīja ar ģimeni. Sieva jutās pamesta novārtā, līdzās vairs nebija tas vīrietis, kurš viņu aplidoja un iekaroja. Mirta apprecējās, ignorējot savas ģimenes nepatiku pret Fidelu, kārtības jaucēju. Turklāt izrādījās, ka vīram ir pārāk plaša sirds un viņš nespēj saglabāt uzticību sievai. Fidels aizsāka romānu ar Havanas bohēmas zvaigzni, skaistuli aristokrāti, veiksmīga kardiologa sievu un mazas meitenītes māti. Nati Revelta tik ļoti iemīlējās, ka atbalstīja Fidela ideju gāzt valdošo režīmu. Sākumā gan tās bija tikai kvēlas runas, bet pēc 1952. gada valsts apvērsuma, kad varu Kubā pārņēma Fulhensio Batista, atlaižot kongresu un atceļot konstitūciju, Kastro sāka plānot reālu rīcību. Nati pārdeva savas dzimtas dārglietas, lai mīļotajam būtu līdzekļi. Šī nauda tika izmantota, kad Fidela vadībā notika uzbrukums militārajām kazarmām Santjago de Kubā, tas bija iecerēts kā pirmais solis, kas aizsāks sacelšanos visā valstī. 120 cīnītāju uzbrukums cieta neveiksmi, daļa revolucionāru krita, daļa devās kalnos, lai turpinātu partizānu cīņu. Taču drīz vien visus atrada, arestēja un tiesāja. Fidels Kastro atteicās no advokāta, tiesā sevi aizstāvēja pats. Viņš uzstājās ar piecu (!) stundu aizstāvības runu Vēsture mani attaisnos. Tā ne vien kļuva slavena, bet arī bija ideoloģiskais pamats turpmākajai cīņai pret Batistas režīmu.
Nākotnes prognozes 27 gadus vecajam Fidelam bija skarbas – viņam piesprieda 15 gadu ieslodzījumu un kopā ar 28 cīņubiedriem aizsūtīja sodu izciest uz cietumu, kas atradās uz salas.
Tomēr, pakļaujoties sabiedrības spiedienam, pēc nepilniem diviem gadiem Batista izsludināja amnestiju, un jaunais jurists iznāca no cietuma. Taču viņš bija apņēmības pilns turpināt cīņu, un, lai netraucēti tai sagatavotos, aizbrauca uz Meksiku. Tas iezīmēja viņa laulības beigas – sieva iesniedza šķiršanos. Apsteidzot vēlākos notikumus, jāteic – Mirta ar savu jauno dzīvi nodarīja pāri bijušajam vīram. Viņa iemīlējās un apprecējās ar vīrieti, kas bija Fidela ideoloģiskais pretinieks. Kad Kubā jau valdīja Kastro, nespējot pieņemt komunistisko iekārtu, Mirta ar vīru un abām meitām aizbēga uz Spāniju. Tiesa, viņa par to dārgi samaksāja, jo nācās aizbraukt bez dēla. Kastro savu pirmdzimto ar viltu esot atņēmis mātei – paņēmis uz brīvdienām un vairs neatdevis.
Revolūcija un romāni
Tas izklausās kā piedzīvojumu filmas sižets – 1956. gada 25. novembrī no Meksikas ceļā dodas jahta Granma ar 82 pasažieriem. Šo cilvēku mērķis nav atpūsties un patīkami pavadīt laiku. Viņi ir bruņoti un pārliecināti par savu taisnību – 2. decembrī Kubas austrumos kaujinieki izceļas krastā un dodas uz kalniem. Valstī sākas partizānu karš, kas pamazām gūst aizvien lielāku tautas atbalstu. Tā nebija viegla pastaiga, bet gan izmanīga slēpšanās un uzbrukumi divu gadu garumā, bieži vien no vajātājiem izsprūkot par mata tiesu. Kubas valdība drīz vien izsludina lielu atlīdzību par partizānu uzrādīšanu, bet viņu vadonis nenobīstas, vēl vairāk – izaicina varu. Cīņubiedri atceras, ar kādu azartu, pretēji veselajam saprātam, Fidels pārģērbies un devies uz tuvākajām pilsētām, kur, piemēram, mierīgi pasēdējis kafejnīcā līdzās plakātam ar savu portretu, kurā izsludināta prēmija par viņa nodošanu. Bez riska viņš nespēj nomierināties, tāpat kā partizānu kara laikā neiztiek bez mīlas romāniem. Rietumvalstu žurnālisti, kas apkopojuši faktus par Kubas revolucionāra dzīvi, pārsteigti secina – 1956. gadā Fidels kļūst par tēvu trim bērniem, saprotams, katrs ir no savas sievietes.
1959. gada 1. janvārī Kubā sākas ne vien kārtējais gads, bet arī jauna kārtība – kreisi orientētais Kastro un domubiedri pārņem varu, ieviešot sociālismu. Viņi veic agrāro reformu, plantatoru zemes īpašumus sadalot zemniekiem, nacionalizē rūpniecības un izklaides industrijas uzņēmumus, aizvien lielāku ietekmi iegūst komunistiskā partija. Par valsts un partijas līderi un nekronēto valdnieku kļūst Fidels, viņš saiet kvēlā naidā ar ASV, toties sirsnīgi draudzējas un gūst ekonomisko atbalstu no PSRS.
Līdztekus vēsturiskajiem notikumiem vētraini turpinās Fidela privātā dzīve. Jaunajam līderim, kas gūst pasaules slavu, nākot pie varas, ir tikai 33 gadi, un viņš nejūtas amata ierobežots. To apliecina vācietes Maritas Lorencas stāsts, kas līdzinās Džeimsa Bonda filmu scenārijam.
Tikai mēnesi pēc varas maiņas Kubā, 1959. gada februārī deviņpadsmitgadīgā Marita ierauga Havanu no kuģa Berlīne klāja. Jaunkundzes tēvs Henrihs ir šī kuģa kapteinis, un meita, protams, izmanto iespēju nokļūt tobrīd visas pasaules uzmanības centrā esošajā valstī. Vēlāk viņa labprāt stāstīja, kā pirmo reizi ieraudzījusi leģendāro Fidelu – ar ieroci rokās viņš atradies uz kuģīša, kas piebraucis pie Berlīnes, lai aprunātos ar kapteini. Protams, aprunājies arī ar kapteiņa meitu un uzdāvinājis viņai savu rokaspulksteni. Jau nākamajā dienā Fidels piedāvāja Maritai darbu viņa birojā, kļūstot par tulku. Meitenes tēvs šādu iespēju kategoriski noraidīja, un Berlīne atstāja Havanu ar Maritu uz klāja. Atgriezusies ASV, viņa turpināja mācības augstskolā, bet Fidels zvanīja katru dienu. Nepagāja ne mēnesis, kad jaunkundze atgriezās Havanā. Marita apgalvo – astoņus ar pusi mēnešus 1959. gadā viņa pavadījusi kopā ar Fidelu. Gaidījusi arī bērnu, bet neesot izturējusi nervozo atmosfēru un kādu vakaru iedzērusi stipras nomierinošas zāles. Kad attapusies, atradusies slimnīcā, kur informēta, ka ir zaudējusi neiznēsāto bērniņu… Pēc citas versijas noticis vēl skarbāk – viņa piespiesta veikt abortu. Iznākusi no slimnīcas, Marita kritusi depresijā un nezinājusi, ko tālāk darīt. Nomākta un nelaimīga atgriezusies mājās, kur viņu uzmeklējuši amerikāņu specdienestu pārstāvji. Aģenti kopā ar māti pārliecinājuši Maritu, ka pie viņas pārdzīvojumiem un neveiksmēm vainojams Kastro, tāpēc viņš pelnījis atriebību. Ne vairāk, ne mazāk – pieviltajai sievietei jānoindē Kubas līderis! Indes ampulas noslēptas Maritas sejas krēma trauciņā. Ar šādu kosmētiku bagāžā Marita atkal ieradusies Havanā. Pati gan apgalvo – tā bijusi viņas vienīgā iespēja vēl kādreiz satikt Fidelu, jo, nokļuvusi viesnīcā, uzreiz indi izmetusi.
Tieši tad pie viņas ieradies Fidels ar vārdiem: «Vai tu ieradies mani nogalināt?»
Kad Marita apstiprinoši pamājusi, viņš mīļākajai pasniedzis revolveri. Viņa paņēmusi un teikusi: «Tas ir sarūsējis.» Tad Fidels negaidot pajautājis: «Vai tu strādā CIP?» – «Ne gluži, es strādāju pati sev.» – «Mani neviens nevar nogalināt, Marita, neviens,» stingri noteicis Fidels, tad, paskaidrojis, ka vairākas naktis pavadījis nomodā, apgūlies gultā un aizmidzis. Nākamajā rītā, atstājusi sešus tūkstošus dolāru, ko saņēmusi no CIP, Marita aizlidojusi uz ASV. Vai tā bija vai ne, kas to lai zina…
Krievu fiziķis Kastro
Tomēr pilnīgi drošs ir fakts, ka no tautas tās līderis savu privāto dzīvi ir slēpis ļoti čakli. Viss, kas saistīts ar Kastro ģimeni un radiniekiem, gadiem ilgi bija un joprojām ir valsts nozīmes noslēpums. Kāpēc tā? Viņa dzīves pētnieki piedāvā vairākus iemeslus šādai milzu noslēpumainībai. Tā esot politiķa vēlme pasargāt savus piederīgos no iespējamiem uzbrukumiem. Jo Kastro slimīgi baidījās, ka ideoloģiskie pretinieki alkst viņu nogalināt, tātad – centīsies viņu ievainot, nodarot pāri ģimenei. Otrs skaidrojums – viņam patīkamāk dzīvot noslēpumu apvītam, kā pasaku varonim. Tā politiķis, kas pēc slimības saasināšanās 2008. gadā visus amatus Kubā atdeva savam brālim Ralfam, rīkojas joprojām. Šogad viņam jāsvin 90. dzimšanas diena, taču ik pa laikam uzpeld jautājums – vai pensionētais politiķis maz vēl ir dzīvs? Un baumas, kā ierasts, turpina vīties. Savulaik viņam tika pierakstīti sakari ar simtiem sieviešu, kas esot piegādātas ne vien no Havanas ielām, bet pat no Eiropas, mēļo, ka viņam ir vismaz divdesmit ārlaulības bērnu. Visvairāk informācijas par vadoņa dzīvi, apliecinot, ka noslēpumainajam politiķim ir deviņi bērni, snieguši viņa radinieki, kas aizbēguši no komunistiskās Kubas. Jāteic, vienīgā, kas ar milzu pašcieņu klusējusi un nav izpaudusi pat ne informācijas drusku par savu laulību un attiecībām pēc šķiršanās, ir Fidela Kastro pirmā un, kā daudzi apgalvo, vienīgā oficiāli apprecētā sieva.
Tāpat tiek uzsvērts, ka politiķa vienīgais likumīgā laulībā dzimušais bērns ir viņa pirmdzimtais – Fidels Kastro Diass-Balarts. Kamēr tēvs sēdēja cietumā un Meksikā gatavojās revolūcijai, Fidelito auga pie mammas. Ir atšķirīgi viedokļi, kā Kastro atguva dēlu, tiek minēta pat puikas nozagšana. Skaidrs vien tas, ka, mātei pārceļoties uz dzīvi Spānijā, dēls palika pie tēva. Nomaskēts ar svešu vārdu kā Hosē Rauls Fernandess, viņš studējis Maskavas Universitātes Fizikas fakultātē. Māte izmantojusi iespēju – ieradusies Maskavā, lai satiktos ar dēlu. Kastro jaunākais izvēlējās savu dzīvi saistīt ar atomfiziku. Pēc augstskolas beigšanas strādāja un izstrādāja doktora disertāciju Kurčatova institūtā. Tādēļ viņš sevi mēdz dēvēt par krievu fiziķi. Atgriezies dzimtenē, zinātnieks strādājis Kubas atomenerģijas aģentūrā, bet tad esot atlaists. Baumo, ka viņš atļāvies pateikt ko lieku par savu tēvu. Vēlāk strādājis par pasniedzēju augstskolās, ieņēmis padomnieka amatu valdībā, tulkojis grāmatas. Viņa pirmā sieva bijusi krieviete, bet otrā – kubiete. Fidelito esot divi pieauguši dēli, par kuriem, kā jau Kastro dzimtā pieņemts, nav zināms pilnīgi nekas.
Vienā gadā dzimušie
Ja Fidels atzīmēja bērnu piedzimšanu, tad 1956. gadā viņam iemeslu svinībām netrūka. Kaļot varas pārņemšanas plānus Meksikā, viņam acīs iekrita Isavela. Skaistules ģimene bija aizbēgusi no pilsoņu kara plosītās Spānijas uz saulaināku zemes stūrīti. Grāmatā Manus grēkus atlaidīs mīlestība Isavela Kustodio visiem uztic savu un Fidela mīlasstāstu, kas vainagojas ar meitas Fransiskas piedzimšanu. Isavela pat apgalvo, ka Fidels viņu bildinājis, taču viņa baidījusies precēties, jo bažījusies, ka mīļotais iebrukuma laikā Kubā tiks nogalināts. Dāmas kritiķi gan piebilst, ka nekādas raizes nav traucējušas Isavelai apprecēties piecas reizes.
Vai atceraties aristokrāti Nati Reveltu, kas Fidelam un revolūcijai ziedoja ne vien savas dzimtas dārglietas, bet arī laulību? Kamēr viņas mīļotais sakopoja spēkus Meksikā, Kubā Nati dzemdēja abu meitu Alinu Fernandesu. Mazulītei tika mātes vīra uzvārds. Kad revolūcija brāzās pāri valstij, doktors Fernandess pameta ienesīgo klīniku, neuzticīgo sievu un viņas ārlaulības bērnu, paņēma pie rokas meitu Natāliju un aizbēga no Kubas. Savukārt joprojām Fidelā iemīlējusies Nati no aristokrātes pārvērtās par proletārieti – pārtrauca nēsāt skaistus tērpus, iztika no pārtikas kartītēm, dedzīgi atbalstīja pārmaiņas. Kad viņas trīsgadīgā meita pirmo reizi ieraudzīja bārdainu onkuli, Alinai neviens nepateica, ka tas ir viņas īstais tēvs. To viņa uzzināja pēc vairākiem gadiem. Tad jau meitenes māte bija kritusi depresijā un vadīja savas dienas, pārlasot Fidela sen rakstītās vēstules.
Savukārt Alina mantoja tēva spītību un plašo sirdi. Jau 16 gadu vecumā viņa gaidīja bērnu no izlūkdienesta virsnieka. Valsts līderis piedraudējis – ja viņa apprecēsies ar cilvēku, kas sēdējis cietumā par valsts televizoru izdalīšanu saviem radiniekiem, meita var aizmirst, kas ir viņas tēvs! Alina draudus neņēma vērā, svinēja kāzas, toties līgavainis kāzās palika bez valodas, ieraugot, kas ir sievastēvs! Pēc gada gan Alina pameta vīru un apprecējās ar citu virsnieku, ko aizsūtīja karot uz Angolu. Lai viņa uzticīgi gaidītu karavīru mājās? Nē, Alina uzsāka vētrainu romānu ar baleta solistu, kam sekoja ceturtais vīrs – Meksikas diplomāts. Un tad kādu dienu valsts pirmās personas meita uzlika parūku, izvilka laikus sagādāto un labi noslēpto Spānijas pasi, aizbrauca uz lidostu un ar vārdiem «Šis nav mans bankets!» devās projām no Kubas. Pēc laiciņa iekārtojās uz dzīvi ASV un, protams, uzrakstīja grāmatu par savu dzīvi un slaveno tēvu. Tās dēļ viņai nācās tiesāties ar jau ilgus gadus Amerikā dzīvojošo tēva māsu Huanitu. Maiami dzīvojošā aptiekas īpašniece, kuras politiskie uzskati nesakrita ar dzimtenē valdošajiem, neuztraucās par brālim veltītajiem piparotajiem izteicieniem, bet gan par to, ka Alina ir nomelnojusi viņas vecākus. No turpmākiem izdevumiem necienīgos izteikumus par Kastro vecākiem nācās izņemt.
Trešais tajā gadā dzimušais bērns ir pamanījies izvairīties no žurnālistu modrajiem skatieniem, vien palicis kā rindiņa tēva biogrāfijā.
Pieci A
Dalija Soto del Valje tiek dēvēta par Fidela slepeno sievu. Ir vismaz divi romantiski stāsti par viņu iepazīšanos. Pirmais vēsta, ka 1959. gadā līcī iekritusi lidmašīna, kuras meklēšanā kā izcila nirēja iesaistīta vietējā meitene Dalija. Fidels trauslo, gaišmataino skaistuli ar balto ādu un zaļajām acīm ieraudzījis un iemīlējies no pirmā skatiena. Aizvedis uzreiz līdzi, un vairāk neviens meiteni nav redzējis. Otra versija stāsta, ka abi iepazinušies 1961. gadā kampaņas pret analfabētismu pasākumā. Fidels palicis mēms no sajūsmas par jaunās skolotājas skaistumu. Abu kopdzīvē pasaulē nākuši pieci dēli – Alehandro, Alekss, Anhels, Antonio un Aleksanders. Tiek lēsts, ka pašlaik viņi ir vecumā no 40 līdz 52 gadiem. Divi no dēliem esot ārsti, trīs – strādā datornozarē, kaut gan arī šie fakti dažādos preses izdevumos atšķiras. Savulaik visi pieci ar mātes uzvārdu beiguši prestižo Ļeņina vārdā nosaukto ģimnāziju Havanā, kur mācās valsts politiskās elites atvases. Dēli jau no mazotnes audzināti ar stingru noteikumu – viņu dzīve nav un nebūs publiski pieejama, pat tuvākajiem draugiem tika aizliegts stāstīt, kas ir viņu tēvs. Jau kopš bērnības viņi pieraduši pie dubultdzīves, jo skolā stāstīja leģendu par izdomātu ģimeni.
Kad 1980. gadā no dzīves izvēlējās aiziet politiķa uzticamā sekretāre un vienlaikus mīļotā Selija Sančesa, viņš it kā esot apprecējis savu piecu dēlu māti. Citi avoti vēsta – tā nav tiesa, Kastro laulājies vien agrā jaunībā. Bet pirmo reizi līdzās Kastro sabiedrībā Dalija parādījās 1999. gadā – beisbola spēlē starp Kubas un Venecuēlas izlasēm, kuras skatījās abu valstu prezidenti. Rietumu presē rakstīts, ka Dalija strādājusi Okeanogrāfijas institūtā Kohimarā (vietā, kur dzīvojis Hemingveja Sirmgalvis un jūra varonis), aizrāvusies ar zemūdens peldēšanu un rožu audzēšanu.
Vai kāds viņu pazīst?
Šādu jautājumu parasti uzdod, rakstot par Fidelu Kastro. Piebilstot – mēs zinām, kāds viņš bija politiķis, bet kurš var apgalvot, ka pazīst viņu kā cilvēku? Ja kāds tā var teikt, tad noteikti klusē. Citu valstu vēstnieki un žurnālisti, kam bijusi iespēja tikties ar slavenāko kubieti, ar apbrīnu atceras viņa prasmi ar aizrautību runāt stundām ilgi! Ja valsts vadītājs kādu uzaicinājis uz Revolūcijas pili, kur atradies viņa darba kabinets, pagodinātais varējis justies laimīgs, ja saruna izvērtusies īsa – tikai triju stundu garumā. Nav bijis nekāds brīnums, ka diplomāts mājās ticis pēc sešām stundām, noklausījies izsmeļošu lekciju par, piemēram, cukurniedru audzēšanu vai pienīgo govju krustošanu. No viņa plūdusi milzu enerģija, kas iedarbojusies uz apkārtējiem, un emociju daudzveidība, kaut gan oficiālajās sarunās Kastro maz smaidījis un reti smējies.
Kopš jaunības aizrāvies ar sportu, jo īpaši – ar komandu spēlēm un boksu. Tāpēc ar milzu rūgtumu uztvēra, kad, piemēram, divi labi bokseri izvēlējās palikt rietumos, sakot – sportists, kas ārzemēs pametis savu delegāciju, ir kā karavīrs, kas kaujas laukā nodod savus biedrus. Par viņa veselību arī klīst leģendas, ieskaitot sarežģītu smadzeņu operāciju, kas veikta Ēģiptē. Tur arī esot noteikta vēl viena diagnoze – vēzis. Kādreiz kaislīgs smēķētājs, kam pieticis rakstura stingrības šo ieradumu atmest. Jo tā ieteica ārsti. Dzēris maz, priekšroku dodot viskijam. Toties izcils gardēdis, kas ciena labu ēdienreizi. No Kubas aizbēgusī vedekla savulaik par lielu naudu pārdeva nelielu mājas video, kurā redzams, kādā pārticībā, pretēji ierindas kubiešiem, dzīvo Kastro ģimene. Pats viņš kadrā noķertajā mirklī pārskata, vai gana rūpīgi uzklāts pusdienu galds…
