Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Man interesē – kas notika, kāpēc tu neesi ārste?
– Tātad. Ļoti mērķtiecīgi gāju uz savu sapni. Katru sestdienu speciāli braucu papildus mācīties ķīmiju, man bija pilna grāmatiņa ar prakses punktiem, biju ieguvusi jaunākās medicīnas māsas kvalifikāciju slimnieku kopšanā – ar izcilību uzrakstīju noslēguma darbu par akūtu pneimoniju, balstoties profesora Lazovska tēzēs. Ar savu dokumentu paciņu nostājos uz Medicīnas akadēmijas sliekšņa, skatījos cauri stikla durvīm un tālumā redzēju galdus, kur jāatdod dokumenti. Man bija 18 gadi, un uzsāku dialogu pati ar sevi. Jautāju: «Līga, tu taču gribi būt izcila ārste?» Atbilde bija – jā. Tad teicu: «Bet izcilai ārstei ir jāziedo sevi visu. Vai tu to varēsi?»
Mans jaunības maksimālisms teica – nē, nevarēšu!
Te nu sveiciens visiem vecākiem – pieskatiet savus bērnus, kuriem ir tikai balts vai melns! Mans ārsta ideāls bija tik augsts, ka nevarēju iedomāties nekādu vidusceļu, man sev nebija nekādu atlaižu, tāpēc apgriezos uz papēža un aizgāju.
– Pilnīgs ārprāts!
– Traki, traki, traki. Mamma ar mani gadu runāja negribīgi un nespēja pieņemt, ka es – tik ilgi gājusi uz mērķi, tik daudz ieguldījusi – pasaku nē. Man tiešām jāatvainojas mammai. Jo lielāki aug mani abi puikas, jo vairāk viņu saprotu. Ja manējie tā izdarītu, es arī būtu šokā.
– Vai jaunības sajūta bija pareiza – tu tiešām nebūtu spējusi būt izcila ārste?
– Es būtu darījusi visu iespējamo, lai būtu izcila ārste!
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!
