Kamieļa saimnieks iedrošina viņu, sakot, ka dzīvnieks nav nikns, un palīdz uzsēsties uz kamieļa. Arī Ventis ar vietējo palīdzību uzsēžas uz kamieļa, un abi ar Magoni dodas izjādē.
Braucot ar kamieļiem, Magone jūtas dievišķi. Pēc izbrauciena viņa turpina bučot kamieļus, kamēr Ventis dusmīgi noskatās. Aizkadrā viņš pauž prieku, ka Magonei ir izdevies īstenot savu sapni, bet ir neapmierināts, ka Magone labprātāk bučo kamieļus, nevis viņu. «Bet tad pienāca tas brīdis, kad es tā kā mazliet apstulbu – kā tad tā? Man buču iedot nevar, bet kamieli laiza. Man tas lika nedaudz uzvilkties,» atzīst Ventis.