Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Būdama skaista sieviete, noteikti esat jutusi vīriešu uzmanību. Kā noturējāt to līniju, ka jums tuvoties nevar?
– Vizuālajam skaistumam nekad neesmu piešķīrusi īpašu nozīmi. Skaistums ir tikai papildu balva, ar ko pašam tik ļoti nevajag aizrauties. Lūk, roze vāzē ir ļoti skaista, bet īstais skaistums piemīt dvēselei. Un savu sievišķību nekad neesmu izmantojusi, man nevajag patikt visiem pasaules vīriešiem.
– Ar Imantu kopā dzīvojot, jums bija noteikts statuss sabiedrībā. Kad izšķīrāties, lai sevi nodrošinātu, strādājāt par apkopēju, pēc tam aizbraucāt uz Ameriku, lai pelnītu naudu kā auklīte. Jebkurš darbs ir cienījams, tomēr – tas nerīvēja kantes pašapziņai?
– Neviens darbs nav negods. Bet, ja runājam par attiecībām, – tas, ka nonācu tādā dzīves situācijā, ir viņa, nevis mans negods.
Visus tos gadus, kamēr bijām kopā, rūpējos par mūsu sadzīvi, lai viņš varētu komponēt.
Imants bija cilvēks, kuram vajadzēja sēdēt blakus, pacelt telefona klausuli viņa vietā, piestrādāt par viņa sekretāri, palīdzēt organizēt koncertus. Būtu jau labi, ja es būtu varējusi atvērt savu salonu, modelēt tērpus, veidot modes skates, bet man tam nebija ne atbalsta, ne laika, ne līdzekļu. Šķiroties Imants teica: «Draudziņ, es vienmēr par tevi rūpēšos!» Rūpēsies, jā… Viņš gan piedāvāja man maksāt uzturlīdzekļus, bet nekādu atbildību nejuta un nemaksāja. Biju spiesta tiesāties. Protams, kad apprecējos ar Ēriku, Imanta saistības beidzās.
– Pēc tam, kad iznāca grāmata, sastapāties arī ar neizpratni un pat nosodījumu par to, ka esat tik atklāta…
– Dzīvojam demokrātiskā valstī, un vai ir kāds cilvēks, par kuru nedrīkstu stāstīt? Tā ir mana dzīve, manis piedzīvotais. Vai kā cilvēks esmu mazāk vērtīga par Imantu Kalniņu?
– Jūsu un Imanta dēls Marts Kristiāns ir mūziķis. Mūzikā viņu virzījāt vairāk jūs vai Marta tēvs?
– Uz mūzikas skolu Martu aizvedu es. Domāju, tagad Marts priecājas, ka ir mūziķis.
– Ko dara jūsu abi vecākie bērni – Anete un Imants?
– Imants ir tehnisks cilvēks, gribēja dzīvot laukos un arī dzīvo. Anete ir tulkotāja Eiropas Savienības sistēmā. Esmu arī vecmāmiņa astoņiem mazbērniem, ar prieku izbaudu mūsu sarunas un kopā pavadīto laiku.
– Vai esat domājusi par to, kurš bijis jūsu kā sievietes laimīgākais posms dzīvē?
– Domāju, ka necerēti laimīgs dzīves posms ir tagad. Bet es nevarētu teikt, ka būtu dzīvojusi nelaimīgu mūžu. Savā naivumā gan dažkārt neesmu aptvērusi riskus, bet vienmēr esmu bijusi priecīga un cerību pilna. Esmu priecīgs cilvēks. Bet dažkārt raudu.
Visu interviju lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā vai «Santa+».
