Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tev viss ir. Kāpēc gan studēt?
Vai tev ir garlaicīgi dzīvot? – man prasa apkārtējie, uzzinot, ka savā gandrīz piecdesmit gadu vecumā esmu iesēdusies augstskolas solā. Jautājums, vai tiešām man to vajag, neatkāpjas ne soli arī manās domās, un īpaši uzstājīgs tas ir pārslodzes brīžos, piedāvājot uzreiz arī atbildi. Varbūt tiešām nevajag? Ja atteiksies, būs vieglāk! – tas mudina. Tev taču viss ir! – tas saldi lej. Jā, kāpēc gan? Un vai ir vērts sarežģīt savu dzīvi, pieplusojot darbam un rūpēm par bērniem vēl arī stresa pārpildītas dienas un negulētas naktis? Vai laimi var iegūt akadēmiskajā vidē?
Visbeidzot – kam es savā vecumā kaut ko vēl gribu pierādīt? Sev, mīļā, sev! – spītējos pretī uzmācīgajiem jautājumiem.
Jo gribu, tāpēc daru, kustinu smadzenes. Un kāda gan kuram daļa?! Pārpeldot jautājumu viļņiem un veiksmīgi sasniedzot pirmā studiju gada krastu, esmu gatava ievilkt vasaras elpu, lai turpinātu studēt.
Katrai no mums ir sava motivācija, kāpēc to darām. Viena vēlas apgūt jaunu profesiju, cita grib piepildīt savu bērnības sapni, vēl citai beidzot gribas iegūt bakalaura grādu, bet kāda studējot ceļ pašapziņu.
Mācīties pieaugušo vecumā nav viegli – to atzīst arī aptaujātās studentes, taču katrai no viņām ir savi iemesli turpināt un nepadoties.
Gribu vēl ilgi būt vajadzīga
Andragoģe, pasniedzēja, sociālpsiholoģisko treniņu vadītāja Dzintra Līce septiņus gadus ir studējusi psiholoģiju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā un pozitīvo psiholoģiju Sanktpēterburgas Akmeoloģijas akadēmijā, kā arī ieguvusi profesionālo pedagoģisko izglītību Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Šo sarakstu varētu papildināt dažādas mācību programmas, ko viņa ir apguvusi daudzu gadu garumā, jo uzskata, ka akadēmiskā izglītība ir tikai pamats. Mamma viņu sauca par mūžīgo studenti, bet pašai šķiet, ka šis apzīmējums nav īsti korekts, jo ironiski apzīmē cilvēkus, kas mūždien studē un negrib strādāt, taču viņa vienmēr ir apvienojusi studijas un darbu tūrisma un viesmīlības biznesā.
Dzintrai ir 63 gadi, un jau rudenī viņa uzsāks jaunas mācību programmas apguvi.
«Trīs gadus strādāju Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) Eiropas Sociālā fonda projektā Personu ar invaliditāti vai garīga rakstura traucējumiem integrācija nodarbinātībā un sabiedrībā, bet tagad mācīšos SIVA projektā RAITI: Rehabilitācija. Atbalsts. Iekļaušana. Tālākizglītība, jo jūtu, ka nepieciešamas papildu zināšanas. Turklāt gribu tās uzreiz nodot tālāk, strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi.» Pirms gada Dzintra noformēja priekšlaicīgo pensiju, taču turpina ne tikai mācīties, bet arī strādāt uz autoratlīdzības līguma pamata, vadot nodarbības un seminārus.
«Mācīšanās, runāšana un iztēle attīsta smadzeņu darbību, un man ir svarīgi turpināt to attīstīt, lai tad, kad pēc gada saņemšu pilno pensiju, es joprojām būtu prasmīga un zinoša. Es gribu vēl ilgi būt vajadzīga! Mani iedvesmo kaimiņiene Līga Birzniece, kura joprojām savos septiņdesmit deviņos gados ir praktizējoša psihoterapeite un seksopatoloģe. Piekrītu viņas vārdiem: «Nezinu, cik Dievs man būs lēmis dzīvot – dienu, nedēļu, gadu vai daudz vairāk –, bet es negribu šo laiku nodzīvot, pārvietojoties no gultas līdz ledusskapim.»
Komentē Dzintra Līce:
«No attīstības psiholoģijas zināms, ka bērnam nenobriedušās smadzenēs ir par piecdesmit procentiem vairāk neironu savienojumu – sinapšu – nekā pieauguša cilvēka smadzenēs. Jau pusaudžu vecumā sākas vērienīgs vienkāršošanās process, un mazāk nodarbinātās sinapses atmirst. Uzsākot intensīvas mācības pēc ilga smadzeņu treniņa pārtraukuma, var saasināties veselības problēmas. To var salīdzināt ar maratona skriešanu bez pienācīga treniņa. Savukārt, ja vienmēr esi mācījusies un smadzenes visu laiku ir atjaunojušās, tu bez problēmām varēsi mācīties arī piecdesmit un vairāk gadu vecumā.»
8 ieteikumi, kā studēt pieaugušo vecumā, iesaka Dzintra Līce
Galvenais ir motivācija.
Par studēšanu mēdz jokot dažādi – ka ejam mācīties tāpēc, ka par to samaksā, ka gribam tusiņu un tikai tad – iegūt zināšanas… Manuprāt, vissvarīgākais ir saprast, kāpēc ir vēlme studēt, un atrast motivāciju. Piemēram, es mācos tāpēc, ka gribu vēl ilgi darīt to, kas man patīk!
Kaut kas cietīs. Tikai – kas?
Ne vienmēr ir viegli apvienot studijas ar darbu, bērnu audzināšanu. Šis jautājums ir jāizsver pirms mācību uzsākšanas, lai nebūtu tā, ka esi nemitīgi pārgurusi un bērni vēlāk saka: «Mammu, tevis nebija!» Diemžēl saviem bērniem studiju dēļ ļoti daudz atņēmu, taču nedarīt to, kas patīk, arī ir muļķīgi. Tāpēc ir svarīgi paskaidrot, izrunāt ar savējiem.
Ja bērns sapratīs, kāpēc mācies, viņš ar tevi leposies.
Iespējams, būs garlaicīgi.
Studējot pieaugušo vecumā bieži var rasties sajūta – ak dievs, es taču to jau zinu! Tādos brīžos var likties, ka tiek tērēts laiks. Vēl trakāk, ja, pieņemsim, divdesmit astoņus gadus veca maģistre sāks stāstīt par laikiem, kad esi dzīvojusi, vai lasīs tekstu no grāmatas… Būtu labi, ja pasniedzēji, kas māca pieaugušos, pārzinātu andragoģiju – zinātni par pieaugušo izglītības procesu – un spētu izmantot studentu pieredzi mācību procesā.
Būs eksāmenu stress.
Gan no savas studentes pieredzes, gan arī ilgus gadus vadot nodarbības pieaugušiem cilvēkiem un gadu strādājot par koordinatori EPALE (pieaugušo izglītības platformā), varu teikt, ka pieaugušam cilvēkam – pat arī bērniem un jauniešiem – pilnīgi nevajadzīgi ir gala eksāmeni, jo tie rada lieku stresu. Taču akadēmiskajā vidē tie būs. Atceros, kā savulaik izvilku vieglu biļeti par neverbālo komunikāciju, bet priekšā sēdēja kolēģes, ar kurām kopā biju studējusi psiholoģiju, un man nosvīda rokas un kājas.
Atmest teicamnieces sindromu.
Es pati cenšos draudzēties ar pasniedzējiem, runāt ar viņiem, šad un tad godīgi esmu pateikusi, ka šo kursu jau esmu noklausījusies. Ja ir ļauts neapmeklēt 20 % lekciju, tad nebaidies izmantot šo iespēju. Pieaugušam cilvēkam vajag atmest teicamnieka sindromu. Kāda starpība, vai tava atzīme būs deviņi vai pieci? Pilnīgi nekāda! Un vēl – nekad nevajag salīdzināt sevi ar citiem, jo tev ir jāsalīdzinās tikai pašai ar sevi.
Mans ieteikums ir mācīties vieglāk – ar interesi, prieku un nepārpūlēties.
Būt drosmīgai un pārtraukt.
Ja izvēlētās studijas nesniedz gaidītās cerības, atsakies! Ir vērts palūkoties uz jauniešiem, kas šādas izvēles izdara viegli un ātri – nepatīk, iet prom un netērē savu laiku. Kad gāju uz kursiem par konfliktiem, cerēju kaut ko jaunu iemācīties, taču ātri vien parādījās jautājums – ko es te vispār daru?!
Nekas nav jāpaskaidro.
Ir svarīgi meklēt atbalstošus cilvēkus. Pastāv tā sauktais Pigmaliona efekts – parādība, kad citu cilvēku liktās cerības uz tevi ietekmē tavus sasniegumus. Ja citi tic, ka tev izdosies, tad tu tiešām to arī paveiksi. Pilnīgi pretējs ir Golema efekts, kad negatīvie pareģojumi sniegumu ietekmē negatīvi. Reizēm no apkārtējiem izskan tādas replikas kā – tev jau tik daudz gadu, tev jau šobrīd vajadzēja būt pašai savam uzņēmumam… Var nākties sastapties ar apkārtējo skaudību. Agrāk pārdzīvoju negatīvus komentārus, bet pirms desmit gadiem izgudroju teicienu: sievietei ap piecdesmit jādara tas, kas viņai patīk vislabāk! Tas ļoti labi strādā – visiem mutes ciet.
Izprast, kādos gadījumos nav vērts mācīties.
Manuprāt, nav vērts mācīties, ja iegūtās zināšanas nekur neizmantosi.
Līdzībās runājot – nav jēgas studēt dārzkopību, ja tev nav pat vienas dobes, kur iestādīt augu. Manuprāt, ap piecdesmit rūpīgi jāizvērtē arī psiholoģijas studiju uzsākšana, jo var rasties pašpārmetumi par nepaveikto savā dzīvē. Un nav jēgas studēt tikai ķeksīša pēc. Diemžēl reizēm cilvēki mācās, lai aizbēgtu no kaut kā cita – sadzīves, bērniem…
Pieredzes stāsti
Slodzes dēļ zaudēju svaru
Santa Klagiša
• Vecums – 36 gadi.
• Savulaik Latvijas Universitātē iegūts bakalaura grāds sinoloģijā (ķīniešu valoda un kultūra). Gadu mācījās par angļu tulku Ekonomikas un kultūras augstskolā, taču studijas nepabeidza finansiālu iemeslu dēļ.
• Šobrīd studē logopēdiju Liepājas Universitātē.
• Sapnis atvērt privātpraksi.
«Vienīgie, kas mūs attur no sapņu īstenošanas, esam mēs paši,» uzsver Santa Klagiša. Kopš astoņpadsmit gadu vecuma viņa strādā par pilna laika auklīti guvernanti un novērojusi, ka bieži vien bērniem ir nepieciešama logopēdiska palīdzība. Tāpēc pagājušajā gadā viņa nolēma iestāties neklātienes programmā Logopēdija Liepājas Universitātē – lai varētu palīdzēt profesionāli.
«Studiju režīms paredz sešas reizes gadā nedēļu pavadīt Liepājā mācoties. Pārējā laikā daru to patstāvīgi un strādāju pilnas slodzes darbu, kas ir ļoti liels izaicinājums, tāpēc vienlaikus pirmajā gadā mācījos arī sabalansēt dzīvi. Salīdzinot ar kolēģēm, kurām ir bērni, šķiet, man bija vieglāk savienot darbu ar mācībām, tomēr paralēli darbam man jau desmit gadu ir arī savs uzņēmums – mājas studija Santine –, bet rudens un ziemas periodā darinu sveces.
Lielās slodzes dēļ, teikšu atklāti, zaudēju svaru, un šobrīd iepriekšējo 40. izmēra drēbju vietā valkāju 36. izmēra apģērbu.
Šogad visa bija par daudz! Lai varētu studēt, bija jāpārvar dažādi izaicinājumi. Pirmais – nācās vienoties ar darba devējiem, ka nedēļu mācos, un ģimene, kurā strādāju, mani ļoti atbalsta. Otrs izaicinājums ir finansiāls. Ir ne tikai augsta studiju maksa (izmantoju studiju kredītu), bet ik reizi, nedēļu dzīvojot Liepājā, jāīrē dzīvesvieta. Trešais – mācību process neklātienē ir ļoti intensīvs, piemēram, trīs dienu laikā man bija jānokārto seši eksāmeni. No trīsdesmit diviem cilvēkiem, kas uzsāka studijas, vienpadsmit dažādu iemeslu dēļ tās jau ir pametuši. Lai gan kursā cits citu atbalstām, visu laiku pašai jārod motivācija mācīties un izpildīt mājasdarbus agri no rīta pirms darba vai vakaros. Ceturtais izaicinājums ir dzīvnieki – man ir divi kaķi, un ir nepieciešama atbalsta komanda, vismaz viens vai divi cilvēki, kas var palīdzēt rūpēties par dzīvniekiem manas prombūtnes laikā.
Neskatoties uz grūtībām, visiem, kuri vēlas kaut ko savā dzīvē mainīt, bet šaubās, iesaku noticēt saviem spēkiem un studēt. Ja ir liela vēlme, motivācija atnāks. Un tad arī pavērsies jaunas iespējas nākotnē. Skatoties uz pazīstamu sievieti, kas spēj vienlaikus studēt gan bakalaura programmā, gan maģistrantūrā, turklāt strādāt uz pilnu slodzi, gribas teikt – vai tiešām tas iespējams?! Jā, mēs piekūstam, draugi un ģimene mūs šobrīd redz mazāk, bet es zinu, kādēļ to daru. Šo soli spēru, lai spētu palīdzēt bērniem un pati varētu plānot savu darba laiku. Tā kā man ir pieredze uzņēmējdarbībā, būs labākas iespējas uzsākt savu privātpraksi.»
Medicīna bija mans sapnis
Inguna Folberga
• Vecums – 57 gadi.
• Savulaik pabeidza studijas Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē.
• Jūnijā absolvēja Latvijas Universitātes Paula Stradiņa Medicīnas koledžu.
• Sapnis strādāt par masieri ir piepildījies.
«Pirms vairākiem gadiem pabeidzu masāžas kursus, taču man kā atbildīgam cilvēkam likās, ka tas ir par maz, lai profesionāli varētu masēt cilvēkus, tāpēc nolēmu iegūt arī medicīnisko izglītību,» norāda Inguna Folberga. Pirms neilga laika viņa pabeidza divu gadu programmu Ārstnieciskā masāža Latvijas Universitātes Paula Stradiņa Medicīnas koledžā, iegūstot masiera ārstniecības personas kvalifikāciju.
«Atskatoties varu teikt, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem bija trīs reizes nedēļā vakaros un katru otro sestdienu braukt uz Jūrmalu, kā arī savienot praksi ar darbu, jo nestrādāt nevarēju kaut vai tāpēc, ka par studijām bija jāmaksā. Nebija viegli apmeklēt lekcijas, kuras likās mazāk interesantas, savukārt medicīnu, anatomiju, fizioloģiju mācījos ar interesi, un par pārsteigumu pašai tas arī man padevās diezgan viegli. Varbūt tāpēc, ka mani tas patiešām interesēja.
Nezinu, vai visiem vajag studēt pieaugušā vecumā, taču iesaku nebaidīties to darīt, ja ir interese, vēlme paplašināt redzesloku un darboties konkrētajā jomā.
Tad arī mācību apjoms būs paceļams. Ķeksīša dēļ, lai dabūtu kārtējo papīru, gan neieteiktu to darīt, vismaz man tam nebūtu laika.
Mani medicīna interesēja jau tad, kad studēju ģeogrāfos Latvijas Universitātē. 3. kursā pat apsvēru domu pāriet uz Rīgas Medicīnas institūtu, kā tolaik to sauca, bet domāju – kā tas izskatīsies, ka es savos divdesmit divos gados studēšu kopā ar astoņpadsmitgadīgajiem? Savukārt tagad, stājoties medicīnas skolā un apzinoties, ka, iespējams, būšu vecākā, domāju – štrunts! Izrādījās, ka kursā bija cilvēki ne tikai manā vecumā, bet pat vecāki par mani.
Jau pusgadu strādāju par masieri. Kopš 2000. gada vienmēr esmu strādājusi mārketinga aģentūrās un mārketinga jomā, kā arī paralēli kā grupu vadītāja tūrisma aģentūrā Marko Polo ceļojumi. Uzsākot studijas, domāju, ka vairs negribu sēdēt birojā no astoņiem līdz sešiem, nākotnē tikai ceļošu un piedāvāšu masāžas pakalpojumus, taču pagaidām joprojām mēģinu visu apvienot.»
Uztvert studijas kā piedzīvojumu
Inga Zonenberga
• Vecums – 45 gadi.
• Pirms 22 gadiem iegūta jurista kvalifikācija Latvijas Policijas akadēmijā.
• Pirms gada uzsāka psiholoģijas bakalaura studijas Latvijas Universitātē.
• Pieļauj, ka nākotnē varētu strādāt par psiholoģi.
«Nepārtraukti pilnveidojot savas zināšanas, ir iespēja veidot labākas attiecības ar līdzcilvēkiem, jo īpaši ar saviem bērniem. Ar savu pieredzi dēliem mācu būt drosmīgiem un atbildīgiem, uzdrīkstēties un tiekties pēc attīstības. Viņi ir ne tikai mani lielākie dzīves skolotāji, bet arī iedvesmas avots,» uzsver juriste Inga Zonenberga. Jau gadu viņa studē psiholoģiju Latvijas Universitātē.
«Ilgus gadus strādāju Tiesībsarga birojā, un mans profesionālais ceļš caurvij ļoti dažādus cilvēktiesību aizsardzības jautājumus. Nu jau vairāk nekā desmit gadu palīdzu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kas ir viena no neaizsargātākajām cilvēku grupām. Turklāt sabiedrībā vēl aizvien valda daudz stereotipu un aizspriedumu par šiem cilvēkiem. Lai varētu viņus juridiski konsultēt un tiesiski aizsargāt, kā arī palīdzēt viņu tuviniekiem, nepieciešamas specifiskas zināšanas, arī psiholoģiskas prasmes, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos studēt psiholoģiju. Tā kā beidzamo divdesmit gadu laikā cilvēktiesības, jo īpaši runājot par cilvēku ar invaliditāti aizsardzību, ir ļoti attīstījušās, vienmēr esmu apmeklējusi dažādus kursus un konferences, lai sekotu līdzi aktualitātēm.
Otrs iemesls, kāpēc izvēlējos psiholoģiju, bija personisks. Nākot no šķirtas ģimenes, sapņojot par savu ģimeni, mēģinot to veidot idealizētu, vienmēr esmu mācījusies, koncentrējoties uz pārmaiņām sevī, lai dzīvotu harmonijā ar sevi, vīru, bērniem un līdzcilvēkiem. Jau iepriekš novērtēju kvalitatīvo LU Open Minded platformu, taču gribēju dzīves laikā iegūtās zināšanas ielikt akadēmiskā ietvarā.
Pagājušajā gadā, kad vecākais dēls pabeidza vidusskolu un sākām pētīt augstskolu piedāvājumu, nodomāju – kāpēc gan es pati nevarētu studēt?!
Tagad varu teikt, ka psiholoģijas studijas man ļauj vēl vairāk izprast sevi un motivē uz pārmaiņām. Studēju nepilna laika klātienē – divas pilnas dienas nedēļā. Tas ne vienmēr ir viegli savienojams ar darbu, bet darba devējs atbalsta, un es to ļoti novērtēju. Man patīk, ka esmu nonākusi savējo vidū – lai gan esam atšķirīga vecuma un dažādu nozaru pārstāvji, mūs visus vieno interese par psiholoģiju.
Pirmais pusgads pagāja eiforijā, bet pamazām jutu, ka gan ģimenei, gan miegam veltu mazāk laika, atsakos no fiziskajām aktivitātēm un koncentrējos tikai uz mācīšanos. Pārdzīvoju, ka atmiņa vairs nav tik laba, jaunās vielas apgūšana prasa lielāku piepūli un ilgāku laiku. Šī gada sākumā aptvēru, ka vairs nespēju visu paveikt kvalitatīvi, sāka likties – jo vairāk mācos, jo mazāk zinu, turklāt ne vienmēr viss izdodas tik labi, kā gribētos… Pavasarī piedzīvoju lūzuma punktu, kad sāku uzdot sev jautājumu – ko es te daru, kam man to vajag… Paldies pasniedzējiem, kuri teica, ka tā būs, un iedrošināja palīdzēt cits citam. Diemžēl grēkoju ar disciplīnu, taču mēģinu vairs neatlikt un izdarīt uzreiz. Šobrīd pati sev novēlu tvert visu vieglāk un uztvert studijas kā piedzīvojumu. Esmu pati sevi izaicinājusi, un ir interesanti, vai man tas izdosies. Gribu iet uz priekšu, taču man ir svarīgi nesalūzt un neatmest ar roku, iet solīti pa solītim un arī sapņot. Varbūt es pat nākotnē varētu mainīt profesiju!
Vienlaikus novērtēju starpdisciplināro pieeju, jo, manuprāt, saliekot kopā vairākas kompetences, cilvēks kļūst viedāks, interesantāks pats sev un citiem, arī konkurētspējīgāks. Turklāt dažādu paaudžu sastapšanās akadēmiskajā vidē ir fantastiska, jo jaunie var mācīties no cilvēkiem gados, savukārt mēs varam apgūt jauno prasmes. Mans vecākais dēls ir lielākais atbalstītājs – tas, ka abi esam pirmā kursa studenti (gan dažādās fakultātēs), mūs satuvina vēl vairāk. Nesen izlasīju, ka gudri cilvēki nav dusmīgi, jo dusmas nozīmē ierobežotību. Tādēļ aicinu ikvienu domāt par zināšanu papildināšanu! Nav nozīmes, vai tā ir jauna izlasīta grāmata, apmeklēti kursi, kāds kultūras pasākums vai iegūtas akadēmiskas zināšanas, svarīga ir nepārtraukta pašattīstība un darbs ar sevi.
