Teātrī kaislības mēdz būt ne tikai uz skatuves. Aizkulisēs nereti uzplaukst un arī sāpīgi izšķīst mīlestība. Dažkārt tā ir klusa, neiespējama. Un ne visi stāsti tiek izstāstīti… Daudz kas paliek noklusēts un noglabāts dziļākajā sirds nostūrī.
Šogad mūža balvu Spēlmaņu naktī saņēma lieliskā aktrise Ilze Vazdika. Lielākā daļa viņas mūža aizritējusi Dailes teātrī. Tur viņa un brālis Uldis Vazdiks izauga, tur atgriezās kā aktieri un pat spēlēja uz vienas skatuves ar saviem vecākiem. Uldim agri sākās viņa privātā dzīve, bet Ilze palika pie mātes un tēva un nodzīvoja viņu mājās līdz pat abu aktieru mūža galam. Savu ģimeni viņa tā arī neizveidoja.
Tagad, kad intervijā žurnāls «Ievas Stāsti» Ilzei jautā – kurš aktieris viņas sirdij licis pukstēt straujāk, aktrise tomēr pasaka – tāds tiešām teātrī ir bijis. Un tas nebija skaistulis Harijs Liepiņš, kurš daudzām tolaik paticis. Ilze par Hariju nekad netika jūsmojusi!
«Man bija Pāvuls, un vēl tagad, viņu atceroties, man ir Pāvuls.
Tāpēc Solveiga man nebija jāspēlē, jo Pērs Gints bija Pāvuls, un man viņš patika. Viņš bija arī mans Lāčplēsis, kad Ugunī un naktī biju Laimdota. Man neko nevajadzēja spēlēt, tās bija arī manas jūtas, ko es nevienam neteicu un nekad neesmu atklājusi. Šī ir pirmā reize, kad to pasaku,» teic aktrise.
Eduards Pāvuls bija 14 gadus vecāks par Ilzi, un laikā, kad viņa teātrī ienāca kā jauna aktrise, viņš jau bija saticis savu mīlestību. Vairāk nekā 50 gadus viņa sirds piedērēja citai sievietei – aktiera sievai Lilijai Volfai, kuru viņš mīļi dēvēja par Lilli. Lilija bija līdzās aktierim līdz viņa mūža beigām. Pāvuls šo pasauli atstāja 77 gadu vecumā.
Varbūt arī tāpēc, ka Eduards Pāvuls viņai tik ļoti bija iekritis sirdī, Ilze izvēlējās palikt viena. Viņa neko nelūdza un necerēja, bet citos vīriešos nespēja ieraudzīt to, ko redzēja Eduardā.
«Pāvuls to pat nenojauta, jo savas jūtas pret viņu es nekā neizrādīju,
bet katru čali, kas man tuvojās, salīdzināju ar Pāvulu. Reizēm iedomāju – man jau ir 33 gadi, vajadzētu domāt par ģimeni, par bērniem, par vīru, bet paskatos uz vienu – ko es ar viņu darīšu, ja viņu ņemšu? Tā taču nevar precēties, lai tikai būtu vīrs! Šitais? Nē, nemūžam!… Un tā man bija visu laiku.
Neviens nebija tāds, ar kuru es spētu sevi iedomāties kopā.
Brūtgāni apvainojās, kad atteicu. «Tu jau tāda…» – «Nu, kāda? Esi riktīgs vecis! Dari tā, lai man iepatīcies!» Man teica, ka esmu izvēlīga. Man bija sapnis, ideāls, bet nesasniedzams,» atklāta ir aktrise.
Ilzes Vazdikas un viņas kolēģes Lidijas Pupures sarunu lasi žurnālā Ievas Stāsti un digitālajā žurnālā Santa+!