Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
2
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Vija Kilbloka nekad nav vairījusies runāt tiešu valodu, un jau pāris mēnešus pirms savas 70. jubilejas viņa stingri un skaidri paziņoja – vairs negrib dzirdēt nekādus mājienus par vecumu un to, ka būtu jau laiks ar adīkli sēdēt mājās.
«Man vienreiz pietiek! Es negrasos vairs taisnoties!
Un nav jau tā, ka jaunā paaudze stāv rindā pie durvīm, lai mūs nomainītu. Tāpēc, ja vien mēs fiziski vēl spējam darīt, tad mēs varam arī ziedēt, dzīvot un pat gāzt kalnus!» uzskata Vija.
Viņas tiešums, enerģija un uzņēmība kalpo par iedvesmu daudzām Latvijas sievietēm. Tā vietā, lai aizrautos ar skaistuma injekcijām un plastikas ķirurģijas brīnumiem, pirms dažiem gadiem Vija nopietni pievērsās savai veselībai – mainīja ēšanas paradumus un ieviesa savā ikdienā daudz vairāk kustību. Un viņa izskatās lieliski! Vija ir aktīva savā biznesā un ar lielu aizrautību runā par grāmatām. Viņai par visu ir savs viedoklis.
Vijas skaistajā jubilejā piedāvājam dažas spilgtas un patiesas gaviļnieces atklāsmes!
Par darbu
«Daudzi čīkst, ka tagad tādi grūti laiki, bet es saku, ka jāstrādā! (..) Manā kodolā ielikts tas, ka ir jādara, jārūpējas, jāstrādā un jāmācās, jo tas ir tavs pienākums, ja dzīvē kaut ko vēlies sasniegt. Tiklīdz ir grūtības vai jauns apdraudējums, pastiprināti mobilizējos. Kad ir labi un mierīgi, es atslābstu, un tad nav attīstības. Nevaru dzīvot bailēs un neko nedarīt,
man ir vajadzīga cīņa, tie hormoni, kas rodas, kad cīnies pret apstākļiem.
Es visu laiku esmu kustībā! Mīlu jau no rīta mājās gultā strādāt – ielieku Facebook ierakstus Izcilās grāmatās, lasu manuskriptus.»
Par sūdzību rakstīšanu
«Es ļoti labi rakstu sūdzības – tā, ka visi ir mēmi pārsmējušies. Esmu sūdzējusies, ka suns salauza kājai mazo pirkstiņu, bet apdrošinātāji negribēja maksāt. Rezultātā samaksāja. Dzirdēju atskaņas, kāda jautrība ir bijusi un kā apdrošinātāji manu sūdzību cits citam pārsūtījuši. Kad man piešķīra ķēpīgo kodu kalkulatoru, arī par to bankai uzrakstīju sūdzību, vairs pat neatceros, ko rakstīju, bet man stāstīja, ka viņi ir lasījuši savā lielajā apspriedē un smējušies līdz zemei.»
Par savējiem
«Man apkārt visu mūžu bijuši tikai vīrieši – man ir divi dēli, divi mazdēli, suņu puikas. Tāpēc man bija sapnis par mazmeitu.
Visas Kilbloku sievietes bijušas spēcīgas, vēsturē atstājušas savus nospiedumus, un es cerēju, ka būs vēl kāda.
Šo sapni neslēpu, par to runāju, un tas piepildījās. Kad abi dēli ar nelielu intervālu paziņoja, ka būs mazmeitas, manī tiešām bija milzīgs prieks. Tāpēc nevaru izskaidrot, kāpēc pēc viņu piedzimšanas, kad no laimes biju raudājusi un laimē kususi, pēkšņi sekoja emocionālā bedre. Mazmeitas uztveru kā savu sievišķo turpinājumu, ko varu aiz sevis atstāt. Droši vien tāpēc parādījās tās bailes par viņām un bīstamo pasauli.»
Par dzīvesveida maiņu
«Manās rokās nonāca grāmata Kā nenomirt no…, un es sāku to lasīt. Kāds tās autoram Maiklam Grēgeram ir propagandista talants, humors, bet galvenais – zinātniskie pētījumi! Jau pēc pirmās nodaļas sapratu – viss!
Pirmkārt, sāku sevi dzīt uz jūru, staigāt garus gabalus.
Otra lieta, ko apņēmos, – vismaz nedēļu uzturā lietot tikai minimāli pārstrādātu augu izcelsmes pārtiku.
Par izglītību
«Pateicoties izglītībai, tu iegūsti brīvību, drošu pamatu savai dzīvei. Iespēju dzīvē būs ļoti daudz, tev tikai jābūt tām gatavai. Šo gatavību dod tikai un vienīgi izglītība. Ja tās nav, tu esi atkarīga – no vīra, no apstākļiem.»
Par bērnu audzināšanu
«Neesmu gan arī visu saprotoša un pieņemoša, varu būt diezgan kategoriska.
Ja gribi dzirdēt manu viedokli, varu pateikt, ko domāju…
Vienu gan skaidri zinu: lai kādās nepatikšanās bērni iekultos, mēs kā vecāki glābsim un atbalstīsim bez nosacījumiem, ja vien tās nav kriminālas darbības. Bērniem jābūt pārliecībai, ka vecāki, lai kādi bijuši, kad vajadzēs, aizstāvēs un atbalstīs. Bez nosacījumiem. Ka būsim kā viens kulaks. Un viņi sniedz to pašu atpakaļ.»
Par skolotājiem
«Pirms piecdesmit gadu jubilejas saņēmos pati stūrēt auto. Biju pārliecināta, ka to nespēšu, jo man nebija ceļa sajūtas, bet tagad braucu ļoti labi. Man bija brīnišķīgs instruktors, kurš teica, ka saprot mani, kā tas ir, kad mācies braukt, – jo pirmais instruktors mani nolika tā, ka es vairs mašīnā nebūtu kāpusi. Vienmēr, arī dzīvē, jāatrod skolotājs, ar kuru vari būt patiess un kurš tevi pamāca.»
Par dzīves otrās puses skaistumu
«Dzīves otrās puses priekšrocība, kad tavas šūnas vairs neaug un tu neplauksti, bet mainies uz otru pusi, ir tajā, ka atrodi iekšējo prieku. (..)
Lai neuznāktu vecuma depresija, kad cilvēks tīri hormonāli nespēj priecāties, pie tā jāstrādā.
Jo agrāk, jo labāk. Piecdesmit gadi ir tā viduspārēja, kad jādomā, kā ēdīsi, kā kustēsies, kas tev tavā ķermenī ļauj justies labi. Kā tavs ķermenis funkcionē? Kā tavs prāts funkcionē? Kas ir vajadzīgs tavai dvēselei? Un neskriet pa galvu pa kaklu, jo jebkurā pasaules malā un jebkuros apstākļos tu jau esi tu. Galvenais, ko tu apdzīvo, esi tu pats.»
