Rīga +15°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Auklīte un dzemdību dūla Kristīne Paegle piedalījās labdarības organizācijas Hospiss LV pārstāves Initas Silas vadītajā diskusijā Vai iespējama «laba» nāve?
Kristīne savu mīļoto vīrieti mūziķi Valteru Frīdenbergu atbalstīja viņa pēdējā dzīves gadā, un bija līdzās draugam arī dienā, kad pārstāja pukstēt Valtera sirds.
Kristīne ilgu laiku nav zinājusi, ka draugam šai saulē ir palicis tik maz laika. «Es to uzzināju, man šķiet, tikai tad, kad bija palikušas divas nedēļas… Pēdējais mēnesi tika pavadīts lielās sāpēs un uzdevumos, kas bija jādara. Katru otro dienu vajadzēja braukt saņemt pretsāpju medikamentus,» atceras Kristīne.
Kristīnei bijis ļoti svarīgi visu darīt tieši tā, kā Valters vēlējies. «Pēdējās nedēļās viņš gribēja būt mājās. Viņš vēlējās, lai ir aizvērti tumšie aizkari. Lai ir klusums un miers. Apkārt, protams, raksta un zvana radi, draugi. Viņi vēlas nākt. Viņi pat ir iebraukuši jau mājas pagalmā un grib uznākt augšā,
bet Valters stingri saka, ka viņš nevēlas nevienu satikt.
Jo viņam jau piecelties un parunāties, ko viņš kā solīds cilvēks gribēja darīt, prasīja piepūli. Un tad es biju tā sliktā, kas saka, ka nevar nākt augšā. Tas ir stāsts par cilvēka vēlmju cienīšanu. Izpildīt tās ir ļoti būtiski, pat ja citiem tās ir grūti saprast,» atklāta ir Kristīne.
«Es atceros nakti, kas bija traka, jo vairs nepalīdzēja neviens medikaments, kas bija izrakstīts. Visas tās trakās narkotikas… Es zvanīju mūsu sāpju ārstei un stāstīju, ka ir ļoti, ļoti traki un nevar neko paciest. Es atceros, ka viņa man klausulē saka: «Bet, Kristīn, jūs taču zināt, ka viņam daudz vairs nav palicis…» Es vairs neatceros, vai viņa man teica – divas nedēļas vai desmit dienas. Un arī tad, kad viņa to teica,
man likās: «Nu, ko jūs! Kādas muļķības. Jūs viņu nepazīstat. Viņš šo izcīnīs!».»
Kristīne stāsta arī par Valtera pēdējo nakti. Arī tad viņa bijusi slimnīcā. Neilgi pirms Valtera nāves viņus mājās apciemojis ārsts Pēteris Kļava, kurš Kristīnei izstāstīja, kas ir aiziešana, kas notiek ar dvēselēm… «Un tad viņš man teica: «Kad Valters aizies, tu man uzraksti,» atminas Kristīne. Kad tas noticis, Kristīne tā arī izdarījusi. «Pēteris deva uzdevumu, ko tālāk darīt. Man bija Valteram jāčukst ausī, lai viņš iet uz gaismu. Un jāatkārto tas vairākas reizes dienā, un tā vairākas dienas,» atminas Kristīne, kas tic – šādā veidā atvieglojusi drauga dvēseles ceļu.
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve.
