Pirmās lēdijas darbs Ivetai Vējonei sākās ar smagiem pārdzīvojumiem — pirms trim gadiem prezidents nokļuva slimnīcā ar asinssaindēšanos. Grūtā slimība varēja būt iemesls, lai pateiktu «nē» turpmākajam darbam, taču prezidents nolēma nepadoties, un Iveta Vējone viņu atbalstīja. Kā vienmēr viņu kopdzīvē. «Es jau varēju pateikt stop, bet lēmumu pieņem viņš. Nē, nedomājiet, viņš ieklausās manī un rēķinās ar manām domām, manu viedokli, tomēr visos svarīgākajos jautājumos gala lēmums ir viņa. Viņš nav no tiem, kas padosies. Vai es biju nobijusies par slimību, vīra veselību? Jā, es biju un esmu,» atzīstas prezidenta kundze. «Un sievietes jau bieži dara tāpat – mums ir jāiet uz darbu, jāveic savi pienākumi, paslimosim brīvdienās. Gan jau tad palīdzēs zāļu tējiņa un neliela atpūta. Viss noteikti būs kārtībā. Nebija kārtībā. Raimonda organisms pateica, ka jāpiebremzē. Tas bija ļoti, ļoti smagi…»
Par četriem Valsts pirmās lēdijas godā aizvadītajiem gadiem viņa saka: «Tie paskrējuši ātri, un tā diena, kad mana dzīve sagriezās par simt astoņdesmit grādiem, šķiet tepat vien esam. Kad Raimonds bija ministra amatā, centos vienmēr turēties maliņā. Kļūstot par prezidenta kundzi, pēkšņi kļuvu par publisku personu.
Četri prezidentūras gadi nav bijuši viegli. Un tomēr, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es atkal teiktu: dari un atbalstītu, kā vien varētu.
Varu pateikt, ka esam daudz izdarījuši, – mums patiešām ir, ar ko lepoties. Tikai bieži vien cilvēki par to neuzzina, jo pārsvarā tiek atspoguļotas sliktās ziņas. Man visgrūtāk samierināties tieši ar publicitāti – visi vienmēr zina labāk… Bet to, kas notiek cilvēkā iekšā, jau nezina neviens. Cik daudz negulētu nakšu, uztraukuma un stresa tas prasījis, jo vienmēr gribas, lai ir labi. Tikai to, ko mēs darām, jau neredz. To, ko dara Raimonds, ikdienā neredz. Daudz pozitīvā mediji noklusē, un tas ir sāpīgi. Tikko mums bija brīnišķīga valsts vizīte Vācijā. Šī bija vienīgā valsts vizīte Vācijā pēdējo deviņpadsmit gadu laikā, un no piecām dienām trīs mēs pavadījām kopā ar Vācijas prezidentu. Tas parāda, cik ļoti ārpus Latvijas tiek novērtēts mūsu prezidents. Gribētos, lai cilvēki to redz un saprot. Tāpat arī personīgās attiecības ar Polijas prezidentu. Ja tādu nebūtu, varbūt Polijas karavīri atrastos kādā citā valstī, nevis Latvijā».
Intervijā žurnāliste Agnese Meiere uzdod jautājumu, vai Ivetai Vējonei ir savs skaidrojums par prezidenta neveiklajām runām, kas plaši aprakstītas medijos.
«Mēs katrs esam tikai cilvēks, un katram no mums var sanākt kāds negadījums. Arī izcilam oratoram un izcilam aktierim var sanākt kļūdīties. Es arī nepiekrītu, ka bija tik ļoti slikti. Jautājums, kā šīs runas tikušas parādītas, atspoguļotas.
Ja runa ir par Dziesmusvētkiem – skaidrs, ka tik daudzu tūkstošu priekšā var parādīties iepriekš nebijis satraukums. Es arī gribētu pavaicāt tiem lielajiem runātājiem – vai viņi paši tādā brīdī varētu pateikt daudz labāk? Jo vairāk tu domā, jo vairāk uztraucies, jo vairāk uztraucies, jo sliktāk sanāk. Ļoti cilvēciski… Lai nu kā, es tāpat Raimondam vienmēr esmu blakus. Gribu atgādināt, ka prezidentam bijis arī daudz izcilu runu, tikai tās aizmirstas.