Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītājs Jānis Ābele: Žēl, ka mūsu sabiedrībai ir tumšā un ļoti tumšā puse

Pieturzīmes

• 33 gadi.
• Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšnieks.
• Profesionālais Rīgas Stradiņa universitātes maģistra grāds vadībzinātnē, uzņēmuma, iestādes vai organizācijas vadītāja profesionālā kvalifikācija.
• Strādājis Valsts kancelejā, dažādās ministrijās, ilgstoši strādājis Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā – bijis direktora vietnieks ES fondu ieviešanas jautājumos.
• Vadījis savus uzņēmumus, bijis pašnodarbinātais un konsultants informācijas tehnoloģiju projektu un pārmaiņu vadības jomās, arī publiskās pārvaldes iestādēm.
• Precējies, divu bērnu tēvs.
• Hobiji: IT, ceļošana, sports, ekonomika un finanses.

Lolita: Cilvēki par jums neko nezina – esat jauns, līdz šim nezināms vadītājs. Kur jūs esat dzimis, no kādas ģimenes nākat?

Jānis: Esmu rīdzinieks. Mana mamma ir zobārste, tēvam ir liela pieredze pašvaldības darbā, arī kultūras jomā. Mācījos Vecrīgā Rīgas 3. vidusskolā, kas tagad ir Rīgas Valsts 3. ģimnāzija. Es ātri pieaugu un kļuvu patstāvīgs – varbūt tāpēc, ka esmu vecākais brālis trīs brāļu ģimenē. Manī ir ieaudzināta patstāvība.

– Jūs tikko sākāt strādāt, kad uzzinājām par Bruknu. Daļa sabiedrības inspekcijai pārmeta šīs tēmas aktualizēšanu.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

– Bruknas gadījums sabiedrību ļoti polarizēja. Sastopoties ar šādu attieksmi, iespējams, kāda cita iestāde piebremzētu un neturpinātu risināt aizsākto. Neslēpšu, ka man kā vadītājam bija ļoti jāatbalsta savi darbinieki.

Vairāki mūsu kolēģi saskārās ar nepieņemamu reakciju – personīgiem uzbrukumiem sociālajos tīklos, kas jau līdzinājās draudiem.

Bruknas lieta parādīja gan sociālo pakalpojumu pieejamības sadrumstalotību, gan to, cik ļoti sabiedrība neuzticas valsts iestādēm – gadiem neviens nebija sūdzējies. Tomēr pēc tēmas aktualizēšanas inspekcija saņēma ap 20 ziņu no cilvēkiem, kas bija gatavi stāstīt par savu un bērnu piedzīvoto un pārdzīvoto dažādos laikposmos Bruknā. Tas savukārt liecina par sabiedrības uzticēšanos. Kāda kolēģe Bruknas lietu nosauca par spridzekli zem jaunā vadītāja krēsla.

– Jūs gribat teikt, ka lieta tīšām tika virzīta laikā, kad jūs sākat strādāt?

– Nē, nē, tā es nedomāju. Kad sāku strādāt, lielāko daļu darbu inspekcija bija padarījusi – abas pārbaudes Bruknā jau bija notikušas, tikai informācijas publiskošana sakrita ar manu nonākšanu amatā. Tas par to spridzekli ir vairāk humoram – ar domu, ka tik skaļš notikums jaunam vadītājam neapšaubāmi ir izaicinājums.

– Izskanēja minējumi, ka šī lieta esot politisks pasūtījums.

– Šādas baumas pat negribu komentēt. Nevienam inspekcijas darbiniekam, arī man, nav nekādas politiskās piederības. Inspekcijai ir pienākums reaģēt uz jebkuru sūdzību, un šajā gadījumā pārbaude notika pat sadarbības vizītē kopā ar Tiesībsarga pārstāvi. Ja tiek konstatēti kādi fakti, tad tie ir tādi, kādi ir. Turklāt Bruknas gadījumā inspekcijas mērķis nebūt nebija kādu sodīt, bet gan novērst turpmākos bērnu tiesību pārkāpumus – lai pseidopakalpojums vairs netiek sniegts.

– Šovasar parādījās nebijusi tendence – filmēt domstarpību risināšanu ar bāriņtiesu darbiniekiem un publiskot šīs sarunas sociālajos tīklos. Tā tika izpausti bērnu dati, savukārt bāriņtiesu darbinieki nonāca nežēlīgu komentāru krustugunīs. Vai tas ir pieļaujams?

– Bijuši patiešām skaļi gadījumi – ir bāriņtiesu darbinieki, kas pēc šādiem tendenciozi filmētiem un publiskotiem video aizgājuši no darba, sociālajos tīklos izplatīta tik aplama informācija, ka viņus pēc tam pat neapkalpo vietējā pārtikas veikalā. Vecākus, kas sev līdzi uz valsts iestādi aicina trešās personas vai it kā pilnvaro viņus sevi pārstāvēt, aicinu kritiski izvērtēt, kādu praktisko labumu šie cilvēki var dot.

Nav pieņemams, ka publiskajā telpā tiek noplūdināti sevišķi sensitīvi dati par nepilngadīgajiem. Tas noteikti nav bērna interesēs, kas vienmēr būs svarīgākas par sabiedrības interesēm. Turklāt nereti vecāku mistiskie pārstāvji, kas ieradušies bāriņtiesā, apzināti traucē un kavē iestādes darbu. Tas nav pieļaujams.

– Ir bāriņtiesu lēmumi, ko atceļ Augstākā tiesa, un tad cilvēki saka: redziet, kādas ir tās bāriņtiesas, – izrīkojas, kā nu kuram ienāk prātā!

– Visskaļāk izskan tieši sliktās lietas, savukārt labie stāsti publiski paliek nezināmi – bāriņtiesas nemaz nedrīkst tos apspriest un nekad neapspriedīs, lai neskartu nepilngadīgo sensitīvos datus un intereses. Bāriņtiesas gadā pieņem tūkstošiem lēmumu, bet līdz Augstākajai tiesai nonāk ap 20 – it kā maz, tomēr pietiekami daudz, lai par to runātu. Nenoliegšu – ir arī problēmas. Tiesa, rupju bāriņtiesu pārkāpumu ir maz, bet tie met ēnu uz sistēmu kopumā. Nākamgad mūs sagaida bāriņtiesu reforma: pašlaik bāriņtiesu darbs ir pašvaldību autonoma funkcija, bet reformā iecerēta arī valstiska to pārraudzība. Pašlaik šādos gadījumos inspekcija var pašvaldībai tikai rekomendējoši norādīt, ka cilvēks, kas pieļāvis būtiskus pārkāpumus darbā, bāriņtiesā strādāt nedrīkst. Tādēļ gadās, ka pretī saņemam pašvaldības izvērtējumu: piedodiet, šis cilvēks mums tomēr ir vajadzīgs – viņš mums patīk un turpinās strādāt. Tad mūsu rokas ir par īsu.

– Bērnu tiesību aizsardzības paspārnē darbojas arī Bērnu uzticības tālrunis. Ko stāsta zvanītāji?

– Kulminācija ir piektdienu un sestdienu vakaros un ap pusnakti – tad dominē pusaudžu un jauniešu savstarpējo attiecību tematika. Savukārt agros rītos biežākā tematika ir vardarbība ģimenē. Zvana ne tikai bērni, bet arī vecāki, šoruden īpaši aktīvi zvanīja arī pedagogi – viņiem bija daudz jautājumu par distancēšanās prasībām, attālinātajām mācībām, bērniem, kas skolā nebija bijuši kopš marta vidus. Zvana satraukti vecāki, piemēram, mammas, kam bail savu bērnu sūtīt uz skolu. Ir gadījumi, kad sarunas laikā tiek fiksēti bērnu tiesību aizskārumi, – tad ir nekavējoties jāiesaistās vai jāziņo sociālajam dienestam vai bāriņtiesai.

Visi 16 cilvēki, kas maiņu grafikā uzklausa zvanītājus, ir sertificēti psihologi.

Ir smagas sarunas, kas ilgst gandrīz stundu un pēc kurām kolēģiem vajadzīgi atelpas brīži. Ir gadījumi, kad kolēģi reāli izglābj cilvēkus no pašnāvības.

Turklāt esam viena no retajām valstīm, kur valsts šādu bezmaksas pakalpojumu nodrošina 24 stundas diennaktī.

– Cik zinu, bērni var ne tikai zvanīt, ir iespēja arī onlainā rakstīt, un ir pat izveidota mobilā lietotne.

– Jā, sākotnēji inspekcijas mājaslapā tika izveidota čata funkcija, bet nupat izveidota arī speciāla lietotne. Čata funkcija ir izmantojama arī tad, kad varmāka ir blakus istabā – ja bērns zvanītu, viņš varētu noklausīties sarunu, bet nu nevar pat iedomāties, ka bērns telefonā nevis spēlē spēlītes, bet meklē palīdzību. Turklāt lielai daļai cilvēku labāk patīk rakstīt, nevis runāt.

Vēl viena ļoti svarīga joma, par ko inspekcija runā reti vai nerunā nemaz, ir krīzes intervences komanda. Tie ir psihologi un citi apmācīti cilvēki, kas dodas atbalstīt ģimenes, klasesbiedrus un pedagogus vismelnākajos brīžos – kad kāds bērns atrodas paliatīvajā aprūpē vai ir miris. Ne vienmēr šī palīdzība tiek pieņemta, bet inspekcijas krīzes komanda to piedāvā.

– Esat strādājis gan dažādās valsts pārvaldes iestādēs, gan privātajā sektorā. Kāpēc gribējāt vadīt Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju?

– Esmu izaicinājumu cilvēks. Šā amata konkursa nosacījumos atpazinu sevi – bija vajadzīgs cilvēks ar stratēģisku redzējumu, ar pārmaiņu vadības skatījumu, labām angļu valodas zināšanām, kā arī ar starpnozaru koordinēšanas un starptautiskās sadarbības pieredzi un prasmēm. Turklāt vairāki cilvēki man sacīja: Jāni, pamēģini!

Pieteikties konkursam mudināja arī pārliecība, ka tas būs atklāts – nebūs nekādu vēlamo vai politiski bīdīto aizmugures kandidātu. Ja būtu bijušas jebkādas aizdomīgas pazīmes, pat nebūtu mēģinājis. Man bija jāpieņem, ka publiskajā telpā nebūšu populārākā amatpersona ar labu publisko tēlu, jo labklājības jomai sabiedrībā nav augsts prestižs. Apzinājos arī to, ka līdz šim ar bērnu tiesību un citiem līdzīgiem jautājumiem esmu saskāries tikai pakārtoti. Rūpīgi izanalizēju, vai man vispār vērts mēģināt, – vai kaut ko reāli varēšu izdarīt, līdz sapratu, ka pārmaiņas šajā iestādē un jomā ir neizbēgamas. Šobrīd situāciju daudzos aspektos var vērst tikai par labu, jo dažos jautājumos tā ir tik slikta, ka sliktāk vairs nevar būt.

– Kad par vadītāju kļūst cilvēks, kas nav attiecīgās jomas speciālists, cilvēki saka – viņš taču neko nesaprot!

– Ir jāsaprot atšķirība – attiecīgās jomas speciālists ne vienmēr būs arī labs vadītājs, jo būtiskas ir viņa tieši kā vadītāja kompetences. Tomēr individuālo gadījumu risināšanā, kur vajadzīgas speciālas zināšanas, vadītājs parasti neiesaistās.

– Tomēr, lai vadītu citus, jāsaprot, kurā virzienā viņi jāved. Jūs, piesakoties konkursam, jomu nepārzinājāt.

– Negribu teikt, ka kļuvu par vadītāju, nepārzinot jomu. Konkurss notika trijās kārtās, tā gaitā bija jāpierāda arī savas specifiskās zināšanas, tāpēc, saprotot, ka tieku virzīts arī uz otro un trešo kārtu, ļoti daudz mācījos. Te vajadzīgs plašs redzējums, jo bērni un bērnu tiesības skar gandrīz jebkuru – kā labklājības, izglītības un veselības, tā iekšlietu, ārlietu, kultūras un satiksmes – jomu.  Manuprāt, līdz šim ir pietrūcis pārnozaru sadarbības – vairāk darbojies latviskās viensētas princips, kur katrs savā valstī ir karalis un ar citiem sastrādāties grūti. Labklājības jomā finansiālo resursu, visticamāk, vienmēr būs par maz. Ja savā starpā nesadarbosimies un vilksim segu katrs uz savu pusi, situācija tikai pasliktināsies.

– Kas jūs visvairāk pārsteidza, sākot pētīt bērnu tiesību aizsardzības tēmu?

– Vispirms tas, ka tik ļoti ilgi nav mainīts normatīvais regulējums. Ar pavisam nelieliem grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likums ir spēkā kopš 1998. gada, Bāriņtiesu likums – kopš 2006. gada.

Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai ir 15 gadu, bet tās darba metodes nav mainījušās kopš dibināšanas.

Normatīvā regulējuma radītie šķēršļi, kas to vai citu neļauj izdarīt labāk un precīzāk, visiem ir ilgstoši zināmi, bet nekas nav darīts, lai kaut ko mainītu, – konstatētajām problēmām nav sekojusi rīcība. Vēl mani pārsteidza, ka nav nekādas starptautiskās sadarbības pat Baltijas mērogā, kur nu vēl Eiropas Savienības vai vēl plašāk. Arī bērnu tiesību aizsardzības jomā mēs taču varētu mācīties cits no cita! Tepat blakus ir atvērtā un sociāli nodrošinātā Skandināvija, ir Baltijas valstis ar līdzīgām problēmām. Vēlos izveidot starpvalstu sadarbību jau šogad un iedibināt regulāras Baltijas valstu kolēģu tikšanās un praktiskās pieredzes forumus. Ir svarīgi saprast, kā un ko dara citi, – varbūt mēs neesam nemaz tik slikti, kā paši par sevi domājam.

Vēl man gribas panākt, ka inspekcija kļūst par palīgu. Līdz šim tā vairāk koncentrējusies sodīšanai, bet vairāk jāpievēršas koordinēšanai un atbalstīšanai – pātaga paliek kā pēdējais elements. Kļūstot atbalstošākiem, būs vieglāk sastrādāties.

– Kāds vadītājs jūs esat?

– Ir divu veidu vadītāji. Ir izteiktie kontrolētāji jeb mikromenedžeri, kas pievērš uzmanību katram sīkumam un ik uz soļa seko līdzi, kā norit darbi, lai gan to izpildes termiņš ir vēl pēc divām nedēļām. Tā darbinieki tiek iedzīti kompleksos, ka viņi paši neko nevar. Otri ir vadītāji, kas darbiniekiem uzticas vairāk, bet arī prasa no viņiem lielāku atbildību. Man patīk un pats arī esmu otrā tipa vadītājs. Man kā darbiniekam bija ļoti grūti pieņemt, ja kāds autoritatīvi mēģināja uzspiest savu viedokli – šāda vadītāja stila dēļ esmu pat nomainījis darbavietu. Man ir vajadzīga zināma deva neatkarības un nekad nav bijis bail pieņemt lēmumus pašam.

– Saglabājat striktu distanci ar darbiniekiem?

– Koleģiālas savstarpējās attiecības ir ļoti svarīgas, bet vadītājs ne vienmēr padotajiem būs labs draugs. Pārāk draudzīgas attiecības darbā var ļoti traucēt, jo vadītājam reizēm jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Toties atsevišķus savus bijušos darbiniekus gan šobrīd varu saukt par draugiem.  

– Esat ienācis kolektīvā, kurā pārsvarā ir sievietes. Ko tas varētu nozīmēt vadītājam?

– Man kā vadītājam tas nav nekas jauns vai pārsteidzošs, jo jau iepriekš esmu vadījis līdzīgus kolektīvus. Nekādus trūkumus tajā nesaskatu, tomēr atsevišķi izaicinājumi un nianses man jau ir zināmas: kad 26 gadu vecumā pirmoreiz kļuvu par nodaļas vadītāju departamentā, parējās nodaļas un arī departamentus vadīja sievietes.

Šādos kolektīvos ir lielāks risks iekšējām intrigām, tāpat var gadīties kolēģes, kas nāk pie vadītāja un mēģina citus aprunāt.

Parasti cenšos palikt pie faktiem, nevis emocijām vai baumām – tādas sarunas mani kā vadītāju neinteresē.

Tiklīdz kļūst skaidra vadītāja reakcija, šādi paradumi ātri izzūd. Manuprāt, inspekcijai ir vēl kāda specifika: šī joma ir pietiekami smaga – cilvēkiem, kas te strādā, visticamāk, ir tā norūdīts raksturs, ka nav ne laika, ne iedvesmas kaut kādām sievišķīgām vaļībām.  

– Jums pašam ir bērni?

– Man ir deviņus gadus vecas dvīņu meitenes, kuras mācās 3. klasē. Šobrīd šķiet, ka jaunā amata dēļ man nebūtu korekti iet uz vecāku sapulcēm. Ja sieva netiks, protams, iešu, bet negribētos, lai skolā, kurā mācās mani bērni, tiktu darīts kaut kas speciāls tikai tāpēc, ka pārstāvu specifisku institūciju. Pat ja skolai rastos kāds jautājums, ko nāktos risināt inspekcijā, es tā skatīšanu deleģētu kādam citam, lai nerastos interešu konflikts.

Pieļauju, ka bērnu skolā pat nezina, kur es strādāju. Savukārt meitas par manu jauno darbu uzzināja, skatoties televizoru. Nesaprazdamas specifiskos terminus, viņas jautāja: tēti – tu tagad būsi bērnu infektologs? Gan jau tāpēc, ka infektologi pēdējā pusgada laikā ir tik populāra profesija. Meitām tad stāstīju, ka strādāju, lai palīdzētu sargāt un atbalstīt Latvijas bērnus.

– No kā Latvijas bērni pašlaik jāsargā visvairāk?

– Risku netrūkst. Salīdzinot ar laiku pirms 10 un 20 gadiem, kopumā pārkāpumu pret bērniem skaitliski kļūst mazāk – valsts ir attīstījusies, paaudzes nomainījušās. Tomēr diemžēl smago pārkāpumu skaits nevis samazinās, bet pieaug – gan bērnu seksuālā izmantošana, gan fiziskā un emocionālā vardarbība. Gandrīz 90% gadījumu varmāka ir bijis nevis nejauši satikts cilvēks, bet kāds no bērna paziņu loka – tēvs, patēvs vai vectēvs, brālēns, skolotājs.

Diemžēl nevienu varmāku neatturēs desmit vai tūkstoš eiro naudas sods, divi vai seši gadi cietumā, tāpēc vissvarīgākā ir prevencija – iemācīties pamanīt jau minimālos riskus, tā pasargājot bērnus. Bērniem ir jāzina, kas ir nepieļaujamie pieskārieni un nepieļaujamās tēmas, ko pieaugušie nedrīkst ar viņiem apspriest, bet vecākiem jāprot atpazīt riskus savu tuvinieku vidū. Lieka piesardzība te nekad nekaitēs.

Tie gadījumi, par kuriem uzzināju jau sava darba pirmajā mēnesī, man deva pilnīgi jaunas realitātes sajūtu.

Žēl, ka mūsu sabiedrībai ir tumšā un ļoti tumšā puse. Man pat nebija ienācis prātā, ka bērniem, viņu ģimenēm un visiem iesaistītajiem jāpiedzīvo kaut kas tik specifiski smags. Nerunāju par simtiem un tūkstošiem gadījumu, bet katrs viens šāds gadījums ir traģēdija bērnam un viņa ģimenei.

– Esat ieraudzījis pavisam citu pasauli…

– Ir daudz tēmu, par kurām jārunā skaļāk. Piemēram, par palīdzību šķirtajiem vecākiem, arī tēviem, kas bērnus audzina vieni. Īpaša uzmanība jāpievērš cilvēkiem, kas šaubās, vai vispār viņiem kāds var palīdzēt. Apzinīgie vecāki sev vajadzīgos pakalpojumus atradīs. Tikmēr ir cilvēki, kam grūti noticēt, ka emocionālais vai psiholoģiskais atbalsts viņiem tiešām kaut ko dos. Labs padoms ļoti bieži ir zelta vērts, bet ne visi ir gatavi to lūgt. Tiem, kas šādus cilvēkus satiek – izglītības iestādēm, sociālajam dienestam, bāriņtiesām –, ir jādara viss, lai mazinātu skepsi un mudinātu pieņemt palīdzību, savukārt valstij jāgādā, lai šī palīdzība būtu iespējami pieejama.