Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mamma un vecāmāte
«Piedzimu Sibīrijā Evenkijas apgabalā. Atceroties bērnību, man jādomā par 40. gadu. Vecmāmiņa izsūtījumā bija paņēmusi līdzi šujmašīnu. Viņa bija laba šuvēja, apšuva krievu cilvēkus un, pateicoties tam, ģimene izdzīvoja. Pirms atgriešanās Lavijā 1957. gadā, mums jau tur bija sava mājiņa, vecāmāte audzēja cūkas. Viņa ir unikāla personība. Septiņpadsmit gadu vecumā palika bez vecākiem un viena izaudzināja, nostādīja uz kājām un palaida dzīvē savus sešus brāļus. Sievietēm ekstremālās situācijās ir neizsakāmi spēcīga enerģija, izdzīvošanas un pienākuma kods.
Mammai tā bija liela uzdrīkstēšanās – četrdesmit gadu vecumā laist pasaulē mani. Viņai bija meitiņa Mārīte, kas Sibīrijā nomira ar tuberkulozi. Kopjot mammas un vecāsmātes kapus Ziepniekkalnā, man ilgi nebija miera. Nomierinājos, kad uz pieminekļa uzrakstīju māsiņas un vecātēva vārdu, kurš arī mira nometnē. Stāsti par izsūtīšanu ir dažādi. Atbildība par represēto likteņiem jāuzņemas ne tikai čekai, krieviem, bet arī latviešiem, jo lielā mērā izsūtīto sarakstus veidoja cilvēki, kas viņus pazina. Mans vectēvs bija ar asu prātu apveltīts cilvēks, inženieris, kurš projektēja un jaunradīja tehniku. Būdams precīzs un punktuāls, viņš kādam strādniekam kaut ko bija aizrādījis vai viņu atlaidis no darba. Saimniecībai bija divi līdzīpašnieki. Vectēvu ar ģimeni izsūtīja, bet otrs līdzīpašnieks palika Latvijā un mierīgi dzīvoja līdz pat brīdim, kamēr aizgāja citos medību laukos. Biju pārsteigts, kad, vācot informāciju par Latgales ļaudīm un cilvēkiem, kas aprakstīti Danskovītes lugās, uzzināju faktu, ka no Baltinavas pagasta nav izsūtīts neviens cilvēks. Tas liecina par latgaliešu brālisko mentalitāti. Bieži vien ekstremālos apstākļos parādās ne tās pozitīvākās cilvēka īpašības – skaudība, skumjas par to stāvokli, kurā esi, par to, ka neesi novērtēts.
Mammas vīrs Lūriņš bija jurists. Kad ģimeni izsūtīja, viņš nedzīvoja kopā ar mammu un paglābās no izsūtīšanas. Tas ir viens no pusstāstiem, ko es sadzirdēju, – vecāki daudz nestāstīja, un bieži vien bērni pieaugušā vecumā ir tik naivi, ka nepajautā, kā viss notika. Mamma ar Mārīti, kas gulējusi ratiņos, pastaigājusies gar operu un ieraudzījusi savu vīru, ejot zem rokas ar citu sievieti. Mamma ierosinājusi dzīvot atsevišķi. Vēlāk par mammas vīru uzzināju pēc publikācijas laikrakstā «Cīņa». Viņš bija viens no tiem, kas apcietināja padomju partizānu Imantu Sudmali un viņa grupu. Laikrakstā Lūriņš nosaukts par zvērisko izmeklēju. Kā zināms, vēsture bieži vien atspoguļo vienu pusi. Otra puse tajā laikā tika noklusēta – Sudmali un Džemu Bankoviču aizturēja un sodīja ar nāvi, jo viņi bija sarīkojuši teroraktu Šķūņu ielā, kurā gāja bojā trīs cilvēki, tajā skaitā viens bērns. Kad ienāca krievi, mammas vīrs aizmuka uz Zviedriju. Tur viņš visu mūžu strādāja par pasta ierēdni un Ziemassvētkos sūtīja skaistas apsveikuma kartiņas, bet neko vairāk.
Citi lasa
Pēc nostāstiem šo to esmu dzirdējis arī par savu tēvu. Viņu esmu redzējis bērnībā trīs četru gadu vecumā. Nesen, pētot vēstures arhīvu, nonācu pie versijas, ka tas bija izsūtītas sievietes un augsta partijas darbinieka mīlas stāsts. Tajā laikā šāda savienība nebija pieļaujama. Šo versiju es ierakstīju programmā izrādei «Ak, tētīt…», kur mēs katrs stāstām iespaidus par savu tēvu.
Šajā vasarā man būs iespēja kopā ar kinorežisori Dzintru Geku un filmēšanas grupu aizbraukt uz Sibīriju, uz vietu, kur esmu dzimis.
Augu sieviešu sabiedrībā, samērā noslēgtā vidē. Imants Ziedonis rakstīja, ka latviešu vīriešu spēks un reizē arī vājums – viņam joprojām ir mātes piens aiz lūpām. Vecāmāte man bija tēva vietā. Līdz maniem astoņpadsmit gadiem viņa bija stingra, prasīga, bet, kad kļuvu pilngadīgs, pārvērtās. Droši vien bija nospraudusi kādu robežu. Augot starp sievietēm, biju attālināts no praktiskās dzīves, bet mācēju izšūt. No Sibīrijas atgriezos sešu gadu vecumā savā dzimšanas dienā. Neraugoties uz pārestībām, ko laiks un liktenis bija nodarījis vecmammai un mammai, viņas man bija iekodējušas, ka pasaule ir laba. Līdzīgi kā kņazs Miškins Dostojevska romānā «Idiots», vēlāk es saskāros ar pilnīgi citu pasauli, daudz ko nācās risināt no spēka pozīcijas.
Tā bija cīņa par izdzīvošanu kolektīvā vai precīzāk – barā.
Kolektīvs kļūst par baru brīdī, kad sajūt – kāds cits ir citādāks, rīkojas šķietami neadekvāti. Tādā brīdī pat ļoti labi cilvēki var kļūt agresīvi. Es tiku ar to galā.
Otrs mans dzīves pagrieziens bija iesaistīšanās toreizējā Rīgas pionieru pils teātrī. Lai varētu aiziet uz balli, ar klasesbiedru pieteicāmies konkursam Rīgas pils teātrī. Pēc tā mums atļāva iet uz dejām. Pateicoties režisorei Astrīdai Savisko, kas ilgi strādāja televīzijā un pēc tam pasniedza runu Kultūras darbinieku tehnikumā, es ieraudzīju, ka pasaule ir līdzvērtīga tai, ko man agrā bērnībā bija ieaudzinājušas vecmamma un mamma. Protams, tā savā ziņā ir iluzora pasaule, bet bez šīs pasaules dzīvot ir gandrīz neiespējami. Es uzskatu, ka katram cilvēkam kā Minhauzenam vajag savu Ulubeli, kurā viņš var patverties. Tajā viņu var ievainot, aizskart, atstumt, bet šī pasaule viņam ir nepieciešama. Laika gaitā, kad kļūsti vecākais kandidāts tajā distancē, šī pasaule aizvietojas ar reālo pasauli. Tu sāc domāt par bērniem, priecājies par to, ko viņi var, grib, par to, kas viņus interesē.
Padomju laikā par sieviešu un vīriešu attiecībām runāja maz. Bija biedri un biedrenes. Bija draudzība, lielie mērķi, ko kopā realizēja vīrieši un sievietes. Seksa nebija. Vienreiz mammai jautāju par vīriešu un sieviešu attiecībām, un šī atbilde man joprojām palikusi atmiņā. Iespējams, tā balstīta uz viņas biogrāfiju. Bija rudenīga diena, mēs staigājām pa Arkādijas parku un es prasīju, vai pasaulē ir īsta mīlestība? Viņa atbildēja: «Jā, ir! Tā, kura nepiepildās.» Mamma otrreiz neapprecējās.
Mamma nodzīvoja vairāk nekā astoņdesmit gadus. Viņa piedzima 14. janvārī un 14. janvārī mēs viņu apglabājām. Viņas aiziešanu pārdzīvoju desmit gadus. Tā ir ļoti dīvaina saite, kas pārtrūkst un par kuru tu domā gadiem. Tās nav asaras, skumjas, tā ir vainas sajūta, ka nav kaut kas izdarīts, izrunāts līdz galam.»
Dzīves mīlestības
«Dzīvojot sētā, kurā bija tikai meitenes un kur spēlējām visādas spēles, es jau trešajā klasē dabūju pagrābstīties gar meiteņu krūtīm. Pagraba tumsa, apziņa, ka meitene nepretojas, radīja uzdrīkstēšanos. Dienas gaismā biju ļoti kautrīgs.
Mana pirmā mīlestība bija klasesbiedrene. Viņa pat nenojauta, ka manī ir pamodušās jūtas. Es viņu uzaicināju uz kino. Aizgājām uz kinoteātri «Aina» Vaļņu ielā, un tajā brīdī, kad vajadzēja pirkt biļetes, man šausmīgi savajadzējās čurāt. Man bija liels kauns par šo dabisko vajadzību. Aizbildinājos, ka kaut kur steidzami jāiet, un randiņš pajuka…
Mīlu visas sievietes, ar kurām esmu dzīvojis kopā un ar kuru esmu kopā tagad.
Jūtas pret bijušajām pabalējušas, bet šīs sievietes man ir svarīgas. Mēs bieži satiekamies ģimenes svētkos – Jāņos, Ziemassvētkos, dzimšanas dienās. Es varu būt laimīgs, ka pie mana kapa stāvēs trīs sievietes, kuras droši vien pēc tam aizies kopā kaut kur pasēdēt, katrai būs savas atmiņas par mani. Domāju, ka mīlestības izjūta ielikta šūpulī, tā veidojas ģimenē, bet ar gadiem cilvēks kļūst piesardzīgāks, baidās atkal nonākt strupceļā. Man nav bijis daudz laika «iekulties» citās sfērās, tāpēc manas sievas ir saistītas ar teātra mākslu, kultūru. Darba procesā viss notiek un risinās…
Ar pirmo sievu Maritu (Liepājas teātra aktrisi Maritu Lūriņu-Stelmakeri – aut.) iepazināmies 1972. gadā. Oļģerts Dunkers uzņēma filmu «Cāļus skaita rudenī», kurā viņa spēlēja galveno meiteņu lomu, bet es biju viens no puišu gala. Filmā mūs nesaistīja romantiskas jūtas, «klikšķis» bija ārpus uzņemšanas laukuma. Viņa vēl mācījās skolā, bet es studēju Teātra fakultātē otrajā kursā. Pagaidīju, kamēr viņa beidz skolu, un mēs apprecējāmies. Piedzima Dita. Pateicoties pirmajai sievai, es iepazinu Liepāju, kas spēlējusi būtisku lomu manā dzīvē. Katram radošam cilvēkam ir brīži, kad kaut kas izdodas, un ir mirkļi, kad nesanāk. Vienā tādā brīdī, kad es kaut ko ne visai veiksmīgi biju uztaisījis toreizējā Drāmas teātrī, Oļģerts Kroders mani uzaicināja veidot pirmo izrādi Liepājas teātrī. Tā bija «Punktiņa un Antons». Mana sieva spēlēja Punktiņu. Ditu nebija, kur atstāt, un viņa nāca mums līdzi uz teātri. Meita piedalījās mēģinājumos, jo es bieži vien varbūt pat nekrietnā veidā provocēju Maritu – ja viņa netika galā ar kādu epizodi, Ditai teicu: «Ej, parādi, kā jāspēlē!». Un viņa to izdarīja. Bērnam nav barjeras. Ja viņu tas interesē, viņš dara.
Ar Maritu laulībā nodzīvojām piecus gadus. Lielā mērā ģimeni izšķīra attālums. Viņa nevēlējās pārcelties uz Rīgu, bet mans pamatdarbs jau vairāk nekā četrdesmit gadus ir Nacionālajā teātrī. Kad ienācu Liepājas teātrī, daļa aktieru man ļoti pieķērās kā režisoram, un es baidījos, ka ciešāku saikni varētu veidot arī ikdiena. Tāpēc vieglāk strādāt kā viesrežisoram. Esmu vairākas reizes aicināts kļūt par galveno režisoru kādā teātrī, taču izvairījos, jo man ir bail uzņemties atbildību par cilvēku radošo likteni ilgstošā laika periodā. Kad Kultūras ministrs Raimonds Pauls man piedāvāja kļūt par Liepājas teātra galveno režisoru, atbildēju: «Ja es tajā rītā būšu Liepājā, pieņemšu piedāvājumu, ja nē, būšu to noraidījis.» Tajā rītā nolēmu riskēt. Aizgāju uz Kultūras ministriju, bet Pauls jau bija aizbraucis. Apsvēru pat ņemt taksometru un braukt uz Liepāju, bet droši vien nepietika naudiņas. Pēc tam es visu dienu staigāju pa Rīgu, pārdomādams savu dzīvi. Bet viss notiek tā, kā jānotiek…
Pēc šķiršanās Dita palika pie mammas. Man vienmēr šādos brīžos ir bijis bail zaudēt bērnus, tāpēc, cik vien bieži iespējams, braucu uz Liepāju, bet vasarās mēnesi, pusotru pavadīju kopā ar meitu. Kad mēs ar Maritu runājam par Ditu, man vislielākā uzslava ir viņas vārdi: «Nu, jā, tu jau esi nopietni piestrādājis, lai viņu nepazaudētu.»
Es nemīlu sevī īpašības, kas cilvēku posta un sagrauj. Naids, ja kaut uz brīdi parādās, mani sagrauj. Katrs šķiršanās process ir smags, bet vienā brīdī nāk apskaidrība, ka tu neesi Dievs Tas Kungs, kuru kāds ir nodevis, apsmējis. Es esmu priecīgs, ka man ir saglabājušas labas attiecības ar bijušajām sievām.
Nedrīkst izpostīt un noliegt to, kas tavā biogrāfijā bijis labs.
Ar Daci (Nacionālā teātra aktrisi Daci Bonāti – aut.) saskatījāmies Konservatorijā. Es biju pasniedzējs kursam, kurā viņa mācījās. Otrajā laulībā piedzima dēls Niklāvs. Mums ar Niklāvu ir ļoti tuva saikne. Lai gan viņš pa teātri daudz maisījies, izvēlējās jurista profesiju. Niklāvs ir ar gaišu skatienu un savu viedokli par procesiem. Vēl vairāk mani iepriecina fakts, ka viņi ir tuvi ar Ditu, viņas vīru Mārtiņu un maniem mazākajiem puikām. Vecākajam no mazajiem – Kristapam – gan drīz būs astoņpadsmit, bet Valters ir četrus gadus jaunāks.
Mēs ar Daci daudz strādājam kopā, un tas, ka esam bijuši precēti, man netraucē. Teātrī veidojam citu pasauli, kas ir atšķirīga no mūsu bijušās pasaules. Ir jāprot šīs abas pasaules nošķirt, lai gan bagāža, ko esi saņēmis dzīvē, dod impulsus radošiem meklējumiem. Ja tie ir ļoti personiski, otrs cilvēks nedrīkst to izjust. Mums ir lietišķas darba attiecības, bet varam izrunāt arī jautājumus, kas vienam un otram ir svarīgi. Es apbrīnoju Daci, kā viņa ir tikusi galā ar savām problēmām. Viņa ir laba aktrise un vairākās manās izrādēs atveido galvenās lomas. Dace brīnišķīgi strādā izrādē «Žilbinoši!», kas ir stāsts par pasaulē sliktāko dziedātāju Florensi Fosteri Dženkinsu. Par lomu izrādē «Bille» saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā Gada aktrise.
Pēc diezgan ilgu gadu kopdzīves pirms trim gadiem salaulājāmies ar Ritu. (Režisora trešā sieva Rita Lūriņa ir horeogrāfe, Kultūras akadēmijas kustību pasniedzēja – aut.) Es domāju, ka sievietei ir svarīgi apprecēties. Ne tikai sevis, arī bērnu dēļ. Sievietēm to nevar pārmest. Cilvēks kļūst vecāks, un viņam parādās dažādi niķi. Esmu pateicīgs Ritai par to, ka viņa mani ir atbalstījusi, par mūsu sarunām par teātri un ikdienišķām lietām. Mani iepriecina viņas mīļums attiecībās ar studentiem, redzu, ka viņas darbs jaunajiem cilvēkiem ir vajadzīgs. Rita ir atsaucīga un nesavtīga gan darbā, gan cilvēcīgās attiecībās.
Pirms daudziem gadiem ekspansīvais Ģirts Jakovļevs, ar kādu strīdoties pie ziņojuma dēļa, teica: «Cilvēks pa īstam bērnu spēj novērtēt zināmā vecumā.» Toreiz es domāju – nu, ko viņš tur runā!? Droši vien vēlas pašattaisnoties. Kad man nopietnos gados piedzima puikas, es sapratu, ka viņam ir taisnība. Tu esi spējīgs plašāk ieraudzīt to spektru, kurā bērns veidojas. Tu kļūsti redzīgāks un saņem lielāku gandarījumu. Es būtu fiziski un garīgi vecāks, ja man nebūtu abu pēdējo bērnu, – varbūt tas ir iekšējais motors, atbildība, ka bērni ir jāizaudzina, nedrīksti viņus priekšlaicīgi atstāt likteņa varā. Kristaps un Valters pieder citai pasaulei, kurā ir datori, informācija. Viņi brīvi sarunājas angliski. Es nezinu, no kurienes viņiem tas gēns, bet viņi abi ir ekstrēmisti. Valters nodarbojas ar skeitbordu, bet Kristaps Somijā nokārtoja eksāmenu un ieguva teikvando melno jostu. Viņš aizraujas arī ar parkūru. Tie ir tie dullie, kas rāpjas pa jumtiem. Paldies Dievam, tas notiek treniņu zālē. Mazākais mācās mūzikas skolā, spēlē bungas. Pateicoties Ritai, abi ir apguvuši klavierspēli. Kristapam ir vairāki talanti un grūti pateikt, kura talantu šķautne aizvilinās tālāk nākotnē. Viņš rūpīgi dara katru darbiņu, ko uzsāk. «Uzspēlēsim futbolu,» mazais saka lielajam. «Labi,» vecākais dēls atbild, «bet es uztaisīšu vārtus.» Viņš taisa vārtus divas dienas, pa to laiku jaunākais jau ir aizmirsis par futbolu, bet vārti ir perfekti.»
Meita un mazmeita
«Dita kopš bērnības ir ļoti patstāvīga, un tas ir viņas spēks. Ja viņa nospraudīs mērķi, to piepildīs. Kad Marita «Skroderdienās Silmačos» bija Ieviņa, Dita nospēlēja savu pirmo lomu – mazo Toniju. Nu kas cits no tā bērna varēja iznākt?! Tagad viņa Nacionālajā teātrī ir «Silmaču» saimniece Antonija. Mēs ar Ditu spēlējam izrādē «Ak, tētīt…» Tā bija režisora Intara Rešetina ideja salikt mūs abus kopā. Luga man patika, piekritu spēlēt, bet nedomāju, ka mūsu radniecība ietekmēja darba procesu. Teikšu godīgi, ka ar Ditu tā riktīgi par mākslu mēs sen neesam runājuši, jo es vairāk esmu uz iekšu vērsts cilvēks. Ne tik bieži par kaut ko diskutēju. Tas notiek brīžos, kad mani kaut kas uzbudina, es kaut ko aizstāvu, par kaut ko satraucos, un tad manī parādās vārdu plūdi. Spēles laukumā meita ir tāda pati partnere kā citas kolēģes. Tas ir katra aktiera noslēpums, ko viņš paņem lomā no savas dzīves un kas bieži vien nav jāzina pat režisoram, bet šajā izrādē es neesmu neko aizguvis no savas biogrāfijas. Andrē zināmā mērā necieš savu meitu, bet man šādas pieredzes ar Ditu nav. Tēva un meitas attiecības ir īpašas. Man ir prieks par maniem trim dēliem, bet, kad apprecējos, vēlējos, lai pirmā ir meita. Pēc tam
Dita izteicās – tev var būt tik daudz bērnu, cik gribi, bet nedrīkst būt vairāk neviena meita.
Dita ir ļoti laba, pieprasīta aktrise un nav brīnums, ka režisori viņu izvēlas. Mēs esam ļoti maz strādājuši kopā. Man ļoti labas atmiņas par mūsu kopīgi realizēto izrādi «Trubadūrs uz ēzeļa» ar Raimonda Paula mūziku un Maestro piedalīšanos. Baidos skatīties savas izrādes, jo pēkšņi kaut kas uz skatuves var noiet greizi. Es justos neērti skatītāju priekšā, kas ir nopirkuši biļetes. Par izrādi «Trubadūrs uz ēzeļa» es vienmēr biju drošs, un tas man sagādāja gandarījumu. Lielu gandarījumu sagādāja arī Liepājas teātra izrāde «Kaupēn, mans mīļais» un rokopera «Lāčplēsis». Aivars Brīze tās iestudēšanas laikā ieviesa terminu – «sveiks brāli, sveika māsa», neatkarīgi no tā, vai tu esi dziedātājs, skaņu operators, korists. Runājot par radošām bailēm… biju piesardzīgs, uzaicinot Pēteri Liepiņu spēlēt «Latgolas» otrajā iestudējumā. Bažījos arī par to, kā veidosies sadarbība ar Jāni Paukštello, kad gatavojām koncertprogrammu ar Jāņa Petera dzeju. Viss bija labi.
Bet runājot par mazmeitiņu Grētu… Es pret šo sievišķīgo būtni esmu ļoti vājš. Un droši vien tā būs ilgi. Man ir prieks par mazbērniem, ka mūsu saime vairojas, bet es nejūtos kā opītis.»
Ja nebūtu mīlestības…
«Nav gatavas programmas, kā sadzīvot ar otru cilvēku. Mēs visu mūžu mācāmies labestības ābeci. Tas ir nepārtraukts ceļš, un šajā ceļā es mēģinu nedarīt ļaunu cilvēkiem, ar ko esmu kopā, kas man ir nozīmīgi. Tie var būt arī sveši cilvēki. Katram ir kāds tumšais stūris dzīvē, kad šķiet, ka tas, ko dari, nevienam nav vajadzīgs. Tādā brīdī nevis izcila teātra recenzija vai slavas dziesma jubilejas reizē, bet gan uz ielas pateikts teikums – es biju uz jūsu izrādi, un man tā ir svarīga – akumulē vēlmi strādāt, darboties, noticēt sev. Nekas daudz, vien pusotrs teikums pateikts no cilvēka, kuru nepazīsti.
Esmu saņēmis aizrādījumus par to, ka pārāk daudz strādāju. Ne vienmēr tas ir darbaholisms, bieži vien darbiņi, ko esi ievilcis un ko prasās piepildīt. Dzīvē vissvarīgākais ir cilvēki, kas tev blakus. Viņi ir īstā vērtība. No cilvēku enerģētikas tu saņem spēku. Krīzes, domstarpības mani plosa. Mani uzjautrina stāsti par to, ka es esmu bijis neapmierināts, dusmīgs, jo man šķiet, ka es tos dzirdu pirmo reizi. Patiesībā tos esmu aizmirsis. Jo mana iekšējā vēlme ir ceļš uz kopējo prieku. Ja nebūtu mīlestības, es nebūtu piedzimis. Ja tagad man nebūtu mīlestības, es būtu pazudis… »
