Sarunas laikā Kalnozols atzīst, ka viņam vienmēr ir bijusi vēlme kļūt atpazīstamam. Viņš saviem skolēniem ir teicis, ka visiem slavenajiem cilvēkiem ir kāda bērnības trauma, kura liek dzīties pēc slavas un atpazīstamības. Viņa trauma ir bērnība bez tēva.
«Es esmu bez tēva izaudzis un man ir kaut kāda trauma iekšā, ka es gribu parādīt, ka esmu tās mīlestības cienīgs. Man vispār sanāca ļoti dīvaini. Vienreiz uz tikšanos piesakās kāds kungs, ienāk iekšā un saka, sveiki, es esmu Jūsu tēvs!»
Kā izrādās, Kalnozola tēvs esot bijis augstas iestādes vadītājs. Īstens komunists, kuram bija nepieciešama kristāldzidra personīgā dzīve, tomēr ārlaulības bērns tādu neradītu. Par šādu satikšanos Valdis bija šokā un īsti nezinājis, ko teikt. Pēc dažiem mēnešiem bioloģiskais tēvs aizgāja mūžībā.