– Pastāsti, kāds ir tavs puisītis!
– To laikam nedrīkst pat stāstīt, lai nekaitinātu citas mammas, – viņš ļauj man pa nakti gulēt. Domāju – ak tu mīļo dēliņ, laikam taču tu saproti, kādā ģimenē esi piedzimis, ka tev vecāki ir mākslinieki. Viņš tik smalki visu izpēta ar savām rociņām!
Es jau smejos – ka tik tu, dēliņ, nebūsi kāds smalkmehāniķis vai ķirurgs. Bet pats svarīgākais – lai ir vesels un priecīgs, un tāds viņš ir. Draudzenes meita manu puisīti iesaukusi par prieka bumbu. Bet nu jau ir tā, ka ne uz mirkli viņu vairs nevar atstāt vienu, – ja nu tikai uz grīdas. Nupat jaunais cilvēks izvēlās no gultas.
– Runāji par lietu kārtību, bet vai tad apprecēšanās arī nav lietu kārtība?
– Ir! Bet, kopš vadu kāzas – un manā kontā ir apmēram 40 novadītas kāzas –, man arvien mazāk gribas precēties.
Zinu, ka zīmogs pasē ne kaut ko atrisina, ne palīdz.
Stabilitātes sajūtai un Dieva priekšā – jā, domāju, tas tiks izdarīts. Bet nu vajag taču tā, lai savā kāzu dienā var normāli šampanieti iedzert!
– Vai tavs mazais cilvēciņš jau paguvis kaut ko tavā dzīvē apgriezt kājām gaisā?
– Aktieru profesijā pārslēgšanās ir profesionāli nepieciešama, bet nu šis, protams, ir reiz astoņi. Varbūt tagad drusku sāku plānot savu laiku – vismaz nedēļu uz priekšu, jo līdz šim pat necentos. Tas pirmais laiks bija pilnīgi neadekvāts, un es vienkārši tam ļāvos un plūdu. Domāju, ka to lielo trakumu mammas sadara pašas, jo ir sanervozējušās. Īstenībā ar tiem jaunajiem cilvēkiem visu var sarunāt. Ja mamma ir mierīga, arī bērns ir mierīgs. Bet, protams, mainās prioritātes un liekās lietas vienkārši atkrīt.
Vairs nejūtu vajadzību cīnīties vai kaut ko pierādīt.
Tam vairs nav laika, jo šī nav loma – šī ir dzīve, šī ir īstenība. To bērniņš man māca. Viņš mani sazemē, pievērš realitātei, un tas ir brīnišķīgi. Aktiera profesija jau tomēr tāda stipri pa gaisiem. Un vēl es jūtu, ka viņš man dod pašpārliecinātību. Tā izjūta kaut kā medaini manī ielīst.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!