«Latviešu pasakās Stiprinieks ir stiprs pēc būtības, bet pat Kurbadam pienāk brīdis, kad aptrūkst spēku deviņgalvu velna priekšā. Tad arī Stipriniekam ir jāiemalko spēka dzira un brāļiem vai mātei jānāk viņam palīgā. Svarīgi saprast, ka tie nav grādīgie dzērieni, kas var kalpot kā spēka dzira, bet gan garīgie resursi, kas jāmeklē savas dvēseles dzīlēs.
Kā ir man pašai? Gadiem ejot, spēka tā fiziskajā izpratnē man paliek arvien mazāk. Tā nu tas dabā ir iekārtots, un, patīk vai ne, ar to ir jāsadzīvo. Tomēr es turpinu daudz strādāt, lai arī katru dienu ne tuvu vairs nevaru paveikt tikpat, cik agrākajos gados. Es strādāju arī tad, ja jūtu nespēku, nogurumu vai apnikumu. Daru to, kas ir nepieciešams un vajadzīgs pašas dzīvei, bet visvairāk laika pavadu, pildot pienākumus un atbildot uz dažādiem lūgumiem.
Un brīnumu brīnums: spēks uzrodas tad, kad ir kāds darbs iesākts, un interese par dzīvi atplaukst tad, kad ir kas paveikts, vienalga, cik niecīgs.
Mūsu senči šo noslēpumu zināja, un dainas skaisti apraksta to prieku un spēku, kas rodas no labi padarīta darba.
Tomēr viens brīdinājums: cilvēks nav mašīna, bet cikliskiem procesiem pakļauta bioloģiska būtne. Tas nozīmē, ka atpūta ir tikpat svarīga kā darbošanās. Lielākais izaicinājums tamdēļ ir atrast sev labāko līdzsvaru abu starpā. Un beidzot – atcerēsimies, ka pat spēcīgākajiem no pasaku stipriniekiem bija atbalstītāji un palīgi. Draugi, tuvinieki, labi kaimiņi, līdzīgi domājošie – tie noteikti būs tie, kas pasniegs jums spēka dziras trauku tieši tai brīdī, kad tas visvairāk būs vajadzīgs.»