Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2011. gada 20. numurā.
Valdis, puisis no 9. a klases, Aivara klasesbiedrs un draugs:
«Devītajā klasē mainīju skolu un sāku mācīties Rīgas 64. vidusskolā. Bija 1976. gads. Aivars jau bija priekšā, tāpat kā viņa draugi Vilis, Dzintars un Jānis. Skolā bija divas mūzikas grupas: vienā spēlēja puiši no vienpadsmitās, otrā – mūsējie, no devītās klases.
Aivars bija mūsu ansambļa līderis, spēlēja ritma ģitāru un dziedāja, izvēlējās repertuāru, pierakstīja akordus un katram spēlētājam izstāstīja, kas jādara. Viņš rakstīja arī dziesmiņas. Diemžēl no manis nekas nesanāca – ģitāru neapguvu un pie bungām ar ritma izjūtu neizcēlos, taču kļuvu ansambļa līdzjutējs. Mūsu «4HP» (atšifrējumā – četri zirgspēki) bija centrs, ap kuru grozījās skolas sabiedriskā dzīve.
Mums ierādīja astoņus kvadrātmetrus lielu kabinetu. Septiņdesmitajos gados ballītes un diskotēkas vēl nesākās ar dejām – pirmo stundu vai pat ilgāk muzikanti «zāģēja» tāpat vien, bet publika stutēja deju zāles sienas. Nolēmām tradīciju lauzt, un mans uzdevums bija sākt dejot, kolīdz ieskanas mūzika. Pirmajam pārim tūdaļ sekoja pārējie. Ar to arī kļuvām slaveni savā Purvciema rajonā un citās skolās un klubos, kur spēlējām dejas.
Ar Aivaru dzīvojām blakus mājās un no rītiem reizē gājām uz skolu. Tikāmies sporta laukumā un spriedām, ko todien darīt – iet uz visām stundām vai kādu nobastot. Tas nozīmē, izsūkt kādu aliņu vai aizbraukt līdz ezeram pāris stundu paklaiņot. Ar mācībām neaizrāvāmies. Es vairāk vilku smagos priekšmetus, jo nācu no 1. vidusskolas, Aivaram vairāk padevās humanitārie.
Mums visiem bija kļošenes maksimāli platām starām un tik piegulošаs dibenam un ciskām, ka pietupjoties riskējām palikt pliku dibenu.
Vēl šodien atceros: baltā linu auduma baķis bija deviņdesmit centimetru plats. Ja divus centimetrus atstāja vīlēm, staras bija četrdesmit četrus centimetrus platas! Bikses sev un arī man šuva Aivars. Uz mums vienmēr visi atskatījās! Aivars bija superīgs skroderis, un arī ģitāru viņš sev uzmeistaroja – līdzīgu Mika Džegera ģitārai.
Protams, mūs visus interesēja meitenes, sevišķi smukules no devītās b, klases ar teātra novirzienu. Iveta Aivaram iepatikās uzreiz, un ne jau viņam vienīgajam – grūtāk būtu atrast kādu, kurš tolaik viņā nebija mazliet ieķēries. Taču Aivaram, kā jau līderim, bija visvairāk cerību… Viena no dziesmiņām, ko viņš ballēs dziedāja starp Krisa Normena, «Smokie, Boney M» un pārējo ārzemju grupu repertuāru, bija viņa paša – «Kad man vairs nebūs sešpadsmit». Vairākkārt tincināju, kurai meitenei tā veltīta, bet atbildi nedabūju. Tagad man šķiet – tādu dziesmu nevar uzrakstīt, nevienu konkrētu meiteni sirdī neturot…»
Gunta, meitene no 9. b klases:
«Aivaru skolā nevarēja nepamanīt! Pats garākais – metrs deviņdesmit septiņi centimetri. Ar gariem, kupliem, lokainiem matiem, muzikants, solists! Teātra klasē bijām trīsdesmit piecas meitenes un pieci puiši. Skolniecēm vajadzēja valkāt obligātos formas tērpus – halātiņus no netīri brūnas krāsas auduma. Citās Rīgas skolās mūs apsaukāja par brūnajām govīm… Kosmētiku lietot bija aizliegts, rotaslietas nēsāt – arī. Ķīmijas skolotāja Zeidaka draudēja: «Atnāciet tikai kāda uz skolu ar zelta gredzenu, un es jums parādīšu, kā zelts šķīst karaļūdenī!» Pēc stundām visas bariņā skrējām krāsoties, lai nav kauns iziet uz ielas.
Reiz Aivars ar Vili starpbrīdī ar mana halāta jostu piesēja mani pie gaiteņa radiatora un paši aizskrēja.
Tikai ar grūtībām tiku vaļā. Bet patiesībā tas skaitījās uzmanības pierādījums! Kaut es, protams, nevarēju sacensties ar to uzmanību, ko Aivars izrādīja Ivetai. Viņš bija viņai iedevis savu fotogrāfiju, speciāli pozētu pilsētas fotoateljē. Iveta to nēsāja dienasgrāmatā aiz vāciņiem. Reiz sēdējām vienā solā un gadījās, ka Aivara foto viņai bija izslīdējis ārā. Slepus uzliku bildei virsū savu mācību grāmatu un lēni pievilku sev klāt. Biju vienlaikus laimīga un nelaimīga – dabūju kāroto puiša bildi, bet biju apzagusi draudzeni… Kad man radās cits simpātija, gribēju Aivara foto atdot, taču tad būtu jāizplēš no albuma. Tā arī Ivetai neatzinos – līdz pat šim brīdim…
Droši vien vai visa Rīga zināja Aivara dziesmiņu «Sešpadsmit». Vajadzēja vienreiz dzirdēt, un tā pielipa uz mūžu. Ja vēl to dziedāja Aivars savā mazliet piesmakušajā Krisam Normenam līdzīgajā balsī… Vēl tagad esmu lepna, ka to dziesmiņu uzrakstījis mans paziņa, bet tolaik, pirms trīsdesmit pieciem gadiem, mēs sajūsmā vai kusām. Sākumā domāju, ka Aivars to veltījis Ivetai, taču tā nevarēja būt – viņš to bija sacerējis jau astotajā klasē. Nopētījām visas Aivara iepriekšējās klasesbiedrenes, taču skaidrība neradās. Dzirdot šo dziesmu, man vienmēr nāk prātā Aivars un Iveta. Kā pāris…»
Iveta, meitene no 9. b klases:
«Visas mūsu klases meitenes bija skaistas. Atnācām un nolikām 64. vidusskolu uz ausīm! Un tās labākās nāca no laukiem, lai Rīgas puišiem galvas jauktu! Bet mēs bijām ideālistes, teātris un māksla mums bija pirmajā vietā, svarīgāk par puišiem. Pārāk paklausīgas gan nebijām. Reiz mēs, četras jaunkundzes, nobastojām divas pirmās stundas, militārās mācības, – aizbraucām uz tolaik modīgo kafejnīcu «Kristīne» Blaumaņa ielā un izdzērām pa glāzei muskatvīna. Desmitos no rīta! Nākamā bija ķīmijas stunda, un mani izsauca pie tāfeles…
Otrajā vietā aiz teātra bija puiši. Es vairāk metu acis uz vecāko klašu zēniem, bet Aivars – droši vien viņa mūzikas un dziesmu dēļ – šķita tāds romantikas apdvests. Reiz klases audzinātāja Dace Lāce pasauca mani uz pārrunām.
Neesot glīti tā rīkoties – uz skolu nākt ar vienu puisi, bet mājās iet ar citu.
Tas viens bija Juris Liepiņš, nākamais kamaniņu braucējs, kas dzīvoja man kaimiņos, bet otrs – Aivars Zaltāns. Ejot uz balli vai diskotēku, zināju – Aivars mani uzlūgs, tāpēc aizņēmos no klasesbiedrenes Andras kurpes ar visaugstākajiem papēžiem, citādi būs grūti dejot, jo Aivars ir tik garš!
Mūsu žetonu vakarā viņš vispirms nodziedāja savu slaveno dziesmu un pēc tam nāca mani uzlūgt. Tas bija skaisti… Arī vienus Ziemassvētkus svinējām kopā ar Aivaru viņa vecāku dzīvoklī. Kopā gājām uz koncertiem, Aivars man rādīja Rīgu, nāca skatīties rokasbumbas mačus, kad spēlēja mana komanda.
Protams, arī es viņam tiku jautājusi, kam veltīta tā mīlestības dziesma. Iespējams, pat kādu mirkli uz to būtni biju greizsirdīga. Šķiet, reiz pat nodarbojos ar šantāžu:
«Ja nenosauksi tās meitenes vārdu, es tev vairs nekad neļaušu sevi noskūpstīt!»
Tik un tā nenosauca… Iespējams, Aivars teica taisnību – tādas vienas meitenes ar miesu un asinīm varbūt nemaz nebija? Un es savus draudus neizpildīju – mēs tomēr skūpstījāmies…
Izšķīrāmies Aivara dzimšanas dienā, kā jau skolas gados gadās, kāda muļķīga pārpratuma dēļ. Pēdējo reizi Aivaru iztālēm redzēju Zvejniekciema ballītē. Pēc tam viņš aizgāja armijā, rakstīja man vēstules, bet es, lepnā meitene, atbildēju tikai uz dažām. Tomēr visus šos garos gadus Aivara vēstules ir ceļojušas man līdzi uz dažādām dzīvesvietām. Dīvaini, bet mēs tā arī vairs nekad nesatikāmies, kaut tepat vien blakus dzīvojām. Acīmredzot kaut kāda kosmiskā enerģija kā zvaigzne uzplaiksnīja pirms izzušanas nebūtībā… Pārlasīju Aivara vēstules, un senas skolas gadus simpātijas, nevainīga draudzība – atmiņas negaidīti atgriezās…»
Olga Rajecka, dziedātāja, dziesmas «Kad man vairs nebūs sešpadsmit» izpildītāja:
«Pirmais šo dziesmu nodziedāja Nauris Puntulis, kad darbojāmies estrādes orķestrī «Lāčplēsis». Valts Pūce spēlēja taustiņus, Ints Viltovičs – basģitāru, Alekss bija pie bungām, un es arī biju soliste. Pēc viņa šo dziesmu dziedāju es, jo man tā piestāvēja vislabāk – tolaik, 1976. gadā, man vēl bija tikai četrpadsmit. Kopš tā laika šo dziesmu esmu dziedājusi visās mājas ballītēs, pie klavierēm. Tā ir manā zelta repertuārā. Kad kopā ar Raimondu Macatu un Aigaru Grāveru nodibinājām grupu «Bāze 7», iedziedājām arī šo dziesmu. «Sešpadsmit» 1994. gadā dabūja «Mikrofona balvu» nominācijā «Radiofonā spēlētākā dziesma». Bet personiski ar Aivaru Zaltānu mēs nebijām pazīstami.»
Inita Zaltāne, Aivara sieva:
«Tā sagadījās, ka pazinu dažus Aivara draugus. Reiz Valdis, viņa klasesbiedrs, aicināja mani līdzi uz kāda drauga dzimšanas dienu. Bija 1982. gada janvāra sākums. Ienācu no āra, nopurināju no kapuces sniegu, novilku mēteli… Un tad – es viņu ieraudzīju! Un viņš ieraudzīja mani! Pašķīda dzirksteles… Tas bija kā zibens spēriens. Kopš tā mirkļa mēs visu vakaru redzējām tikai viens otru. Nekad mūžā neko tādu nebiju izjutusi… Pa ceļam uz mājām Aivars aicināja mani uz tēju, pēc tam pavadīja līdz trolejbusam centrā.
Es dzīvoju Pārdaugavā, viņš – Purvciemā.
Kopš tā vakara viņš mani vienmēr pavadīja līdz Operas tiltiņam, un atvadas vienmēr bija garas…
Man bija divdesmit viens gads, studēju Universitātē ekonomiku. Ar mūziku man nebija nekāda sakara, un es nezināju, ka Aivars spēlē ģitāru, sacer dziesmas un viņa slaveno dziesmu nebiju pat dzirdējusi. Aivaram tolaik vēl bija īsi mati – pirms pāris mēnešiem viņš bija atgriezies no armijas, strādāja Ādažos par šoferi. Aivaram mājās nebija telefona, tāpēc tajos vakaros, kad netikāmies, viņš, ar mani runādamies, stundām ilgi stāvēja telefona būdiņā un tracināja visus Purvciema zvanītgribētājus…
Pēc diviem gadiem mēs apprecējāmies. Gadu pēc tam piedzima mūsu meitiņa Liene, vēl pēc astoņiem gadiem – dēls Kaspars. Drīz pēc kāzām Aivars atkal sapulcēja savus agrākos cīņubiedrus un nodibināja grupu «Laiks». Gāju uz mēģinājumiem, kad bija iespējams, braucu uz ballītēm, koncertiem. Aivars man izstāstīja par Ivetu, parādīja vēstules, ko viņa rakstījusi viņam uz armiju. Aivars bija pateicīgs Ivetai, ka viņa to mudinājusi pievērsties mūzikai.
Protams, arī es interesējos, kam veltīta viņa skaistā dziesma. Atbilde – nevienai konkrētai.
Nopriecājos, citādi vienmēr, dzirdot šo dziesmu, es būtu mazliet greizsirdīga…
Aivaram bija arī citas dziesmas par mīlestību – «Kad laiks ir pāri pusnaktij…», «Mana meitene ar zilām acīm». Otru Aivara populārāko dziesmu «Džokonda» viņi parasti ballītēs spēlēja beidzamo vai kā dāmu deju – «Tavs smaids uz visiem laikiem vienmēr paliks svēts… un neuzminēts… Paņem savu mīlestību, ej viņai līdz!»
Atšķirībā no savām dziesmām Aivars nebija sentimentāls. Man viņš nekad nedziedāja mīlestības dziesmas, toties sauca mani par savu forelīti, rakstīja smieklīgas vēstulītes, atbraucis man pakaļ uz darbu, sagaidīja mašīnā, atskaņojot manu tā brīža mīļāko dziesmu, turpat virtuvē pie plīts aicināja uz kādu lēno deju… Kad bija jautrs noskaņojums, Aivars ņēma akordeonu un uzrāva dažus lecamos gabalus – tad mums visiem kājas gāja pa gaisu.
Dzīvojām kā parasta padomju ģimene – saspiedāmies kopējā dzīvoklītī ar Aivara vecākiem, vedām bērnus uz skolu, stāvējām rindās un stāstījām anekdotes par Brežņevu. Pat dramatiskāko notikumu Aivars mācēja aprakstīt tā, ka klausītāji smējās līdz asarām. Mums piederēja zaporožecs – sākumā tas bija zils, tad Aivars pārkrāsoja oranžu, un jau par to vien viņa joku repertuārā atkal nāca klāt jaunas anekdotes. Kad Aivara grupa sāka spēlēt Lēdurgas kultūras namā, viņi devās uz turieni katrā nedēļas nogalē – dažkārt pat septiņi veči mazajā «zapiņā», piesiedami durvis salona iekšpusē ar striķīti, lai kādā līkumā neatsprāgst vaļā.
Kad sākās Atmoda, Aivars ar savu grupu aktīvi iesaistījās politiskajos procesos.
Atvars Sirmais, grupas oficiālais vadītājs, uzrakstīja dziesmu ciklu par Rīgas ielām, un viņi uzstājās, cīnoties par ielu pārdēvēšanu agrākajos latviskajos vārdos: Gorkija ielu par Valdemāra ielu, Suvorova – par Čaka, Kārļa Marksa – par Ģertrūdes. Viņi dziedāja ar tādu degsmi, ka man reizēm kļuva bail – ja atgrieztos padomju laiki, mūsu ģimeni noteikti izsūtītu…
Kā daudzas, arī grupa «Laiks» izjuka atšķirīgu materiālo interešu dēļ – viens gribēja pirkt savu instrumentu, otrs negribēja… Aivars to ļoti pārdzīvoja. Savas dziesmas viņš sevišķi augstu nevērtēja. Process viņam allaž šķita svarīgāks par rezultātu. Tas attiecās gan uz spēlēšanu, gan lielo aizraušanos – makšķerēšanu. «Noķēru zivi – labi, nenoķēru – varbūt vēl labāk, tev būs mazāk darba, pusdienas gatavojot,» viņš man teica.
Padomju laikā apbraukājām visu Latviju pa čigānu modei, sākumā ar telti, spiningiem un katliem pikpaunā rāpjoties no vilcieniem autobusos un otrādi. Pēc tam mums bija «zapiņš», tad jau lielāks un labāks auto. Nopirkām māju Usmas ezera krastā, netālu no vecās koka baznīcas. Mēs par to māju bijām sajūsmā un katru nedēļas nogali braucām uz turieni.
Atzinība pie Aivara atnāca pēkšņi 1994. gadā, kad «Sešpadsmit» Latvijas radio skanēja varbūt pat trīsreiz dienā un bija gada visvairāk spēlētā dziesma. Aivars kautrējās kāpt uz skatuves saņemt «Mikrofona» balvu: «Ārprāts, man jau trīsdesmit trīs gadi, bet dziesmai tik infantili vārdi! Neesmu taču vairs nekāds padsmitnieks.» Pēc tam «Sešpadsmit» iedziedāja bērnu vokālais ansamblis «Palāsītes» ar pārveidotiem vārdiem «Kad man vairs nebūs vienpadsmit», arī grupa «Double Faced Eels» un vēl citi.
Taču skaidrs, ka šo dziesmu saulītē izcēla tieši Olga Rajecka. Diemžēl Aivars ar Olgu pat neiepazinās. Uz balvu pasniegšanas ceremoniju Aivars aizgāja kopā ar meitu Lieni, bet viņai pēkšņi sacēlās augsta temperatūra – taisnā ceļā no skatuves viņi devās uz mājām. Pēc tam Aivars brauca pie Olgas, kā pats teica, ar ziedu klēpi, bet tikšanās atkal pajuka. Droši vien Olga joprojām ir uz Aivaru apvainojusies par tādu nepateicību…
Kaut nu kāds speciālists būtu ieskatījies Aivara atstātajās dziesmās – varbūt tur ir vēl kāds hits? Man viņa dziesmiņas šķiet tik mīļas…
Šoruden Aivaram paliktu piecdesmit gadu. Draugi kādreiz ķircinājās: «Aivaram dāvana Initai nav jāmeklē – nodzied tikai viņai «Bet vai tu mīlēsi, kad man vairs nebūs četrdesmit… piecdesmit… sešdesmit –, un viss!» Nu vairs nav neviena, kas varētu man to nodziedāt, un neviena, kam es varētu teikt: «Es tevi mīlēšu mūžīgi.» Aivara nav jau četrus gadus, bet es joprojām nespēju tam noticēt, nevaru to pieņemt. Braucu uz Usmas māju, un katrreiz šķiet – tūdaļ viņš iznāks man pretī un samīļos: «Sveika, mana forelīte! Tavs vanadziņš jau ir pārgaidījies…»»
Jānis Stikāns, Aivara labākais draugs:
«Vidusskolas laikā vienu gadu mēs ar Aivaru kopā mācījāmies un spēlējām, tad pašķīrāmies, lai atkal satiktos un nodibinātu grupu «Laiks». Arī muzicējot mums bija divi posmi – Lēdurgas ballīšu periods un laiks, kad pārstāvējām rūpnīcu «Sarkanais kvadrāts», uzstājoties ar ciklu «Bruģa dziesmas». Grupas profesionālais vadītājs bija Uģis Prauliņš, tad Atvars Sirmais, bet Aivars vienmēr bija mūsu grupas sirds un dvēsele. Viņš visu darīja pamatīgi. Kādu laiku Aivars strādāja par grillogļu ceha priekšnieku, pēc tam vadīja desu cehu, līdz atrada savu īsto amatu stikloto konstrukciju ražotnē būvfirmā «Arčers». Vienu gadu Aivars pat kļuva par gada labāko kolēģi «Arčera» darbinieku vērtējumā. Tas ir pats augstākais tituls, kādu vien var piešķirt līdzcilvēki!
Grupa pajuka, bet mēs palikām draugi, arī mūsu sievas un bērni draudzējās. Uz copi bieži braucām kopā. Aivars kompānijā skaitījās mūsu Usmas Kuzmičs – tas no krievu filmas «Zvejas nacionālās īpatnības». Par viņa jokiem smējāmies vēl vairāk, nekā to filmu skatoties! Braucu Aivaram līdzi arī tad, kad viņš gribēja pirkt vasaras māju savai ģimenei. Atceros, tuvojoties Usmas ezeram, mēs trīsreiz pārdūrām mašīnai riepu. Teicu: «Griežam apkārt, Dieviņš negrib, ka tu ņem šo māju!» Bet bija par vēlu, Aivars jau bija iededzies.
Tajā pavasarī kādā copē mums pēkšņi panesās ļoti nopietnas sarunas par dzīves jēgu.
Aivars pieminēja savu meitu, kas dzīvo Stokholmā, ir precējusies un padarījusi viņu par vectētiņu, teica, ka dēls Kaspars drīz beigs skolu. Nezin kādēļ piebilda: «Janka, es laikam vairs ilgi nedzīvošu…»
2007. gada rudenī Aivars, kā katru gadu, aizbrauca uz savām Usmas mājām uz pēdējām līdakām. Viņam patika tas laiks: ledus vēl nav, bet ūdenim pāri pārvilcies plāns, caurspīdīgs stikliņš. Bija sestdiena, 3. novembra pēcpusdiena. Zvanīju viņam no ierakstu veikala un prasīju, kurš no «Whitesnake» koncertierakstiem viņam patīk vislabāk. Aivars teica – Tokijas. To arī nopirku, un tagad man tā ir beidzamā atmiņa par Aivaru. Tā bija viņa priekšpēdējā saruna pa telefonu. Aivars jau atradās laivā un sāka copi.
Vēl piezvanījis Initai, un abi pusstundu runājušies par dažādiem nākotnes plāniem. Aivara telefona akumulators sācis nosēsties, tāpēc sarunu beiguši. Nekādu ļaunu priekšnojautu – ne man, ne Initai. Nākamās dienas vakarpusē Initai zvanīja Usmas kaimiņmāju saimnieks: Aivara mašīna aizdomīgi ilgi stāvot ezermalā, pats neesot redzēts un uz zvaniem neatsaucoties. Tūdaļ cēlām trauksmi, braucām uz Usmu, organizējām helikopteru, ūdens glābšanas vienību, bet bija par vēlu. Aivaru atrada pirmdien priekšpusdienā. Speciālisti sprieda, ka laiva sapinusies ezerā nelegāli izliktajos tīklos un apgāzusies.
Joprojām man acu priekšā tā aina: Aivara nekustīgais ķermenis guļ uz laipām un viena roka rāda uz debesīm. «Atkal putni zilā tālē aizsteidz prom,/ Ak, kā gribētos man aizlidot tiem līdz…» – tie ir Aivara dziesmas vārdi, ko viņš reiz uzrakstījis.
