Ar kinofilmas Dvēseļu putenis aktieriem tikāmies Tīreļpurva ierakumos. Lieliski puiši un mūsu komanda. Satikušies čalojām, ēdām maizītes, grimējāmies un cits citu vilkām uz zoba. Tā patīkami un jautri. Tad teicu: puiši, nu ir laiks, ejam bildēties! Un tā mēs gājām ierakumu virzienā – tikko ar Gati Gāgu pārsprieduši labākās ābolu slimību apkarošanas iespējas, jo viņš ir liela ābeļdārza saimnieks, apēduši Renāra Zeltiņa mammas ceptās kotletes un priecājušās par viņa stilīgo telefona vāciņu un vēl labākām botām, satikušās ar Raimonda Celma uztraukumu, ka jaunam aktierim tikai nenokavēt izrādes mēģinājumu, ar Jēkaba Reiņa atmiņām par kopējo ceļojumu uz Igauniju…
Un tad nonācām ierakumos. Sastājāmies visi jauni un skaisti kopējai bildei. Teicu: un tagad, puiši, atcerēsimies tos, kas šajā vietā nevis tēloja cīņu un nāvi, bet tiešām atdeva savu dzīvību par Latviju! Un, ziniet, tobrīd iestājās absolūts klusums. Mūsos. Līdzās. Mēs saslēdzāmies vienotā stāstā. Latvijas valsts neradās aiz slēgtām durvīm 1918. gadā. Patiesībā to izcīnīja jauni puiši ar savām asinīm 1919. gadā. Tāpēc mums ir sava valsts. Un tā ir vērtība, kam nav līdzvērtīgas. Ikdienā un arī svētku nedēļā es nestaigāju ar karodziņu pie sirds vai auto, bet spilgti atceros to vasaras dienu, kad mana meita dziedāja Dziesmu svētku kopkorī, bet mans dēls devās uz zemessargu nometni Ādažos. Domāju, ka ar to ir pateikts vairāk nekā ar skaļiem vārdiem. Mans patriotisms ir darbs Latvijā, būt godīgai pret savu sirdsapziņu un novērtēt to, ka šobrīd savā valstī mēs dzīvojam tik labi kā nekad.
Priecīgus svētkus!
Santa Anča
Lai izlasītu Jēkaba Reiņa, Raimonda Celma, Gata Gāgas un Renāra Zeltiņa atbildes uz jautājumu: «Vai arī šodien Tu ietu cīnīties par Latviju?» šķir tālāk: