Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vienu dienu velta sērām
Ievai Treijai pirmā ceļojuma mērķis bija izsērot vistuvāko cilvēku – vīra un dēla – negaidīto došanos mūžībā, taču tagad viņai iešana jau kļuvusi par atkarību, iespēju pabūt ar sevi un pasauli redzēt no cita skatpunkta, vēsta Privātā Dzīve. Teju 800 kilometru garajā ceļojumā viņa devusies kopā ar studiju biedri Gunu, noejot tā dēvēto Franču ceļu, kas sākās Francijas dienvidos Sanžanpjedeporā, ved pa Spānijas ziemeļiem līdz galamērķim – Santjago de Kompostela.
«Tagad jūtos daudz vieglāk, sveru kādus piecus kilogramus mazāk.
Arī emocionāli esmu nostaigājusi visu smagumu un spriedzi, kas bija sakrājies gada laikā,» teic Ieva. Uzņēmēja bilst, ka arī šoreiz viena diena tika veltīta sērām. «Šovasar Amerikā mūžībā devās man tuvi ģimenes draugi – vīrs un sieva. Kad biju ceļā, ASV notika viņu atvadu dievkalpojums. Ejot varēju visu pārdomāt, izprast savas izjūtas, un pie viena no ceļa stabiņiem viņu piemiņai noliku ziedus,» atminas Ieva.
Svētvietā mirst riteņbraucējs
Kādā citā dienā latvietes pieredzējušas satikšanos ar nāvi teju aci pret aci. «Ar draudzeni bijām ceļā uz svētvietu, kur ceļinieki pie liela metāla krusta noliek akmentiņus, domājot, lai vēlmes piepildās. Uz mirkli bijām apsēdušās ceļmalā, malkojām apelsīnu sulu, kad pamanījām velosipēdistu grupu. Kā vēlāk noskaidrojās, viņi bija no Austrijas. Toreiz vēl uzsaucām riteņbraucējiem: «Go, go, uz priekšu!», jo netālu bija krodziņš ar laimīgo stundu. Taču, nonākot līdz svētvietai, uzzinājām, ka vienam no velosipēdistiem kļuvis ļoti slikti.
Vēl redzējām, ka mediķi centās palīdzēt, taču nekas nelīdzēja. Vīram bija 70 gadu,» skumji saka Ieva.
Ievas Treijas ceļojums
Ceļā sastapās ar pamatīgu vētru
Iepriekšējās reizes pirms došanās pārgājienā uzņēmēja cītīgi trenējusies, taču šoreiz viņa paļāvusies uz ķermeņa atmiņu. «Pirms ceļa vienīgais pārbaudījums man bija pēc Jāņiem triju dienu pārgājiens tepat, Latvijā. Santjago ceļā bija sajūta, ka ejot ķermenis pats visu saprata. Nīgrumiņš mani piemeklēja vien uz kādām trim dienā,» ar sevi lepna ir uzņēmēja. Turklāt viņa smej, ka ķermenis niķojies, kad laikapstākļi iešanai bijuši labi. «Starp citu, tiklīdz ceļā aizdomājos, ka manī ir nīgrumiņš, piedzīvojām pamatīgu lietu un vētru – īstu dabas plosīšanos. Tikko varējām noturēties uz ceļa. Bija vien plus divi grādi, rokas nosalušas… Bijām gan pārgalvīgas un nogājām 32 kilometrus. Kad sapratām, ka spēka sāk trūkt, iegriezāmies krodziņā, kur dabūjām tikai maizi ar sviestu un glāzi auksta ūdens, jo vētras dēļ nebija elektrības. Tajā mirklī man šķita, ka tā ir garšīgākā maize pasaulē,» atminas Ieva.
Vaicāta, vai jau domā par nākamo pārgājienu, uzņēmēja teic, ka nu gan ieguvusi pamatīgu sāta sajūtu. «Vēl mierīgi domās gribu izdzīvot visus šī ceļa notikumus, bet kaut kad nākotnē labprāt noietu, piemēram, otru garāko Santjago ceļu Camino del Norte, kurš stiepjas gar okeānu.»
