Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
4
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Beidzamā pusgada laikā zvanīju Inesei vairākkārt, ar žurnālistes neatlaidību aicinot uz interviju. Ikreiz saņēmu pieklājīgu atteikumu: «Viss vēl ir tik trausls…»
Pēc šķiršanās no vīra – uzņēmēja, miljonāra Gundara Ozola – Inesei esot zvanījuši gandrīz visi iespējamie masu mediju pārstāvji, lai aicinātu uz sarunu, bet viņa savu šķiršanās faktu nespēja komentēt pat ne ar politkorektu citātu. Bija vajadzīga ilga pašterapija, ierakšanās darbos, jauna frizūra un garas pastaigas, lai sajustu, ka ir pienācis laiks publiskai atskaitei par savu šābrīža dzīvi.
– Lasīju tavu iepriekšējo interviju SANTĀ, kas tapa pirms septiņiem gadiem, un man šķiet, ka tā bija pavisam cita Inese. Lepna par savu zeķu biznesu, noslēpumaina par attiecībām. Ar pārliecību un drošu skatienu nākotnē. Tu biji meitene uz zirga – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Citi lasa
– Tā bija, un tas bija ļoti skaists posms manā dzīvē. Šobrīd esmu pārmaiņu ceļā.
Pirms septiņiem gadiem melnas drēbes nenēsāju. Man pat nebija melnu kurpju!
Bikses tolaik manā dzīvē vispār nebija iedomājamas, staigāju pārsvarā tikai garās kleitās. Tagad man ir pat plēsti džinsi. Un esmu iemīlējusi melno krāsu apģērbā. Viss mainās, un mācos piedzīvot šīs pārmaiņas.
Kad pirms septiņiem gadiem sniedzu interviju SANTAI, jau gaidīju savu jaunāko meitiņu, bet to zināju tikai es un fotosesijas laikā ļoti baidījos kāpt uz zirga. Jā, arī toreiz bija lielo pārmaiņu laiks. Zīmols Sock Box pārtapa par Amoralle. Viss notika vienlaikus.
– Pēc šķiršanās ilgi klusēji, lai gan mediji tevi regulāri aicināja uz interviju. Teici – vēl nav pienācis īstais laiks.
– Lai runātu, ir vajadzīga drosme būt atklātai. Neizgrozīties, neizlikties. Un tam ir vajadzīgs laiks. Šķiršanās ir zaudējums, kas paredz arī to, ka tu pati iekšēji mazliet nomirsti. Nenoliedzami, tas bija brīnišķīgs laiks manā dzīvē, taču šis posms ir beidzies. Tik savādi ir to konstatēt, jo attiecību sākumā mēs nekad nedomājam, ka tās varētu kaut kad beigties. Lielākā drosme no manas puses bija atzīt un pieņemt – tas tiešām ir noticis.
Notikušas attiecību beigas, taču katras beigas vienmēr ir arī jauns sākums.
Man ir trīs brīnišķīgi bērni un darbs, ko ļoti mīlu, un tas prasa pietiekami strukturētu attieksmi pret dzīvi un ikdienu. Dienu no dienas sev atgādinu, ka man ir bezgala daudz, par ko būt pateicīgai.
– Inese, bet es domāju, ka jābūt pietiekami trakai, lai ar tādu komplektu šķirtos. Vienkāršāk taču būtu palikt kopā.
– Tas vārds vienkāršāk… Domāju, ka tas nav par mani. Vienkāršāk un vieglāk – man tas neder. Tie nav argumenti, kas mani vada, – ne dzīvē, ne darbā.
– Jau kādreiz intervijā esi izteikusies, cik tas ir smagi, kad paliec viena ar bērnu uz rokām. Tagad tev tā notiek trešo reizi un atkal jāatrod spēks dzīvot tālāk.
– Bet tagad padomā no otras puses – kādu tas iedod dzīves pieredzi. Rūdījumu. Skatījumu. Dziļumu. Kad biju maza meitene, protams, kā lielākā daļa no mums, arī es sapņoju par vienīgo liktenīgo mīlestību mūža garumā. Protams, varu par sevi paironizēt, ka nevajag jau vienmēr uzreiz precēties… Bet man tā ir sanācis, un es to pieņemu. Gribu domāt, ka sievietes vērtību nenosaka tas, kāda ir viņas ģimenes situācija vai tas, kāda ir viņas profesija. Sevišķi mūsdienās. Tagad vienas dzīves laikā cilvēki apgūst vairākas profesijas, nododas arvien jauniem hobijiem un, jā, arī precas vairākkārt. Iespējams, mūsdienās dzīve ir pārāk gara vienai mīlestībai.
– Minēji, ka pēc šķiršanās tev nāca klāt sievietes un teica: «Ja tev neizdevās, tad kam lai tic?» Acīmredzot biji radījusi par sevi sievišķīgas veiksminieces priekšstatu, jo tava zīmola filozofija daļēji balstās uz pavedināšanu ar tērpa palīdzību.
– Mana sievišķības formula jau nav mainījusies. Sievišķība ir mana būtība. Arī tērps. Pavedināšana, attiecības ar mīļoto vīrieti. Tas viss tiešām ir svarīgi. Bet garantiju nav. Dzīvē jau nav vienas receptes un formulas. Tā katrai ir jāizveido pašai. Attiecības var izdoties, bet var arī neizdoties, un tā ir daļa no dzīves.
Visu interviju ar Inesi Ozolu lasiet žurnāla Santa decembra numurā.
