Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sazvanu Dignu nevis Kairā, bet Hurgadā pie Sarkanās jūras. Ik pēc diviem mēnešiem abi ar vīru turp aizbēgot pasildīties – galvaspilsētā Kairā, lūk, esot vien 15 grādu silts, bet Hurgadā – teju visi 30. Tas ir arguments – mēs nosmejamies. Digna sēž balkonā un sildās saulītē, blakus krāšņi zied kaut kādi košumkrūmi. Ik pa brīdim ekrānā parādās vīrs Ahmeds – te pamāj sveicienu, te pienes Dignai vēsa dzēriena glāzi.
Digna ir no tiem cilvēkiem, kas pievelk notikumus un piedzīvojumus. Neesam ļoti tuvu pazīstamas, tomēr allaž ar interesi vēroju viņas aktivitātes – būdama tūrisma kompānijas īpašniece un vadītāja, Digna bieži izvēlējās pati vadīt grupas un doties ceļojumos pa visu pasauli. Un ne tikai – te viņa iesaistīta starptautiska skaistumkonkursa rīkošanā Ķīnā, te smaida pieņemšanā pie Indijas prezidenta. Tad pēkšņi parādās Krievijā notiekoša skaistumkonkursa žūrijā, tad malko tēju Maskavā kopā ar šobrīd pasaulē ļoti pieprasītu krievu gleznotāju.
Man liekas, viņai telefonā bija (un joprojām ir) kontakti cilvēkiem no teju visām pasaules valstīm. Un tad Digna kaut kur nozuda. Sociālo tīklu lentēs bija klusums. Tam bija savs iemesls… Šī tagadējā Digna ir citāda – mainījusies. Redz, mīlestība dara brīnumus. Par to visu, kā arī aizspriedumiem pret citādo, atšķirīgo un to, kā ļaut dzīvē ienākt pārmaiņām, – mūsu ekrānsaruna.
PIETURZĪMES
- 15 gadu vadījusi tūrisma kompāniju DigiTours.
- Apceļojusi 82 procentus pasaules valstu.
- Precējusies ar ēģiptieti Ahmedu Sabri Abuzeidu.
- Latviešu diasporas Ēģiptē vadītāja.
- Iestājas par toleranci un spēju pieņemt atšķirīgo pasaulē.
– Bija pārsteigums uzzināt, ka tu dzīvo Ēģiptē. Kādi dzīves notikumi tevi turp aizveduši?
– Arī man tas ir bijis tāds kā pārsteigums! Īsi pirms savas 40 gadu dzimšanas dienas sapratu, ka dzīvē kaut kas nopietni jāmaina. Līdz tam būtībā biju cilvēks, kas bija precējies ar savu darbu. Nemitīgi ceļoju apkārt, biju redzējusi jau puspasauli. Gadiem biju vadījusi privāto biznesu, tā bija atbildība 24/7 – biju nogurusi. Arī toreizējās attiecības bija izirušas. Citi man teica – tu esi nervoza, tev nav dzīves piepildījuma utt. Sapratu – kaut kas jāmaina. Ar tūristu grupu atbraucu uz Hurgadu Ēģiptē. Novadīju ceļojumu, grupa devās mājās, bet es izlēmu palikt, lai vienatnē padomātu par savu dzīvi – ko un kā tālāk darīt. Paliku viesnīcā viena. Ne ilgi…
– Kas tieši tālāk notika?
– Biju ar sevi vienu dienu un… satiku savu nākamo vīru. Meklējot klusāku vietu telefona zvanam, iegāju recepcijā, un tur telefons pēkšņi izlādējās. Blakus sēdēja vīrietis un strādāja pie sava datora. Apjautājos, vai viņam nav iPhone lādētāja. Neesot, bet varot iedot savu telefonu. Pagriezos un devos uz savu istabiņu uzlādēt telefonu.
Viņam tajā brīdī esot bijis klikšķis – četras stundas nogaidījis mani un pa to laiku recepcijā noskaidrojis, kas esmu, no kurienes, ko te daru. Kad atkal nonācu lejā, viņš man pienāca klāt, iepazīstināja ar sevi un ielūdza vakariņās. Redzēju, ka tur viesnīcā visi viņu pazīst, un izlēmu uzticēties. Tā nu nosēdējām un nopļāpājām līdz četriem rītā. No rīta viņam bija jābrauc prom, apsolīja pēc piecpadsmit dienām būt Rīgas lidostā. Es tik pamāju ar galvu – labi, labi, tad jau redzēsim…
– Un bija?
– Precīzi tajā dienā. Tā tas sākās. Kādu laiku ceļojām viens pie otra, un mani nepameta sajūta, ka zinu šo cilvēku jau ļoti sen. Mums saskanēja. Protams, bija sarežģīti – abi bijām darbā noslogoti neatkarīgi cilvēki.
Nevienam nebija viegli mainīt dzīvi, bet viņš teica – pēc pusotra gada mēs apprecēsimies, un tā arī notika.
Pagrieziena punkts bija kopīgs ceļojums uz Madagaskaru. Tas nebija nekāds komforta brauciens, bet pēc tā sapratu – varu ar šo vīrieti precēties, jo viņš visas situācijas uztver ļoti mierīgi. Es vispār varu ieteikt: ja sieviete grib saprast, vai vēlas būt kopā ar vīrieti, – aizbrauciet kopīgā ceļojumā!
– Jūs nākat no ļoti dažādām kultūrām.
– Mans vīrs ir musulmanis, bērnību pavadījis Dubaijā. Tur mācījās kristiešu skolā, kur bērnus audzināja klostermāsas – ar tām lielajām cepurēm kā filmās ar Luiju de Finesu. Viņu ģimene daudz ceļoja, ir ar atvērtu domāšanu. Ahmeds ieguvis ļoti labu izglītību, strādājis par topa menedžeri dažādās starptautiskās kompānijās, vienmēr bijis multikulturālā vidē. Patlaban viņš ir tabakas biznesā. Nu jau man reizēm liekas, ka viņš ir vairāk latvietis nekā ēģiptietis, jo pieņēmis mūsu tradīcijas, mācās latviešu valodu. Tā ka – jā, vīrs man ir musulmanis, bet moderni domājošs.
– Ko par šo visu teica tuvinieki?
– Tas bija liels šoks. No sākuma es neteicu neko, gribēju paskatīties, kā vīrs pieņems Latviju, latvisko. Bet viņš par visu bija tādā sajūsmā! Līdz šim viņš ir atteicies saprast tikai divas lietas – kvasu un auksto zupu (smejas). Pirmajam pateicu brālim, un viņam bija uzdevums paziņot vecākiem – tā un tā, māsa ir iemīlējusies. Latviešiem raksturīgie stereotipi viņiem lika būt aizdomīgiem, bet, kad ledus lūza… Tagad tur ir abpusēja mīla bez gala!
Ziemassvētkos Ahmeds atbrauca ciemos un lūdza vecākiem manu roku. Pateica skaidri: «Jūsu meita ir nodrošināta, un jums ne par ko nav jāuztraucas. Es par viņu rūpēšos! Jūs varat jebkurā laikā braukt pie mums ciemos un, ja ar kādu no jums kas notiek, vienmēr varat pārcelties pie mums. Vecumdienās ne par ko nebūs jāuztraucas.» Ēģiptiešiem tas ir kultūrā – rūpes par ģimeni, par vecākiem. Es ar to tik ļoti labi jūtos! Ahmeda paša vecāki jau ir miruši, un viņam ir pilngadīgs dēls no iepriekšējās laulības.
Līdz šim dzīvē vienmēr es biju tā, kas visu organizēja. Šoreiz visu paveica Ahmeds. Viņš teica: «Galvenais – esi tajā dienā skaista! Pārējo darīšu es.» Mums bija ļoti eiropeiskas kāzas.
– Kā ar tiem stāstiem par sievietēm, kuras apprecas ar musulmaņu vīriešiem, un tad tik sākas nepatikšanas?
– Oi, par šo esmu dabūjusi daudz dzirdēt! Un daudz esmu arī redzējusi savās tūristu grupās. Tāpēc teikšu tā: meitenes, skatieties, ar ko jūs precaties! Piemēram, latviete atbrauc uz kūrortu atpūsties un iepazīstas ar vietējo viesnīcas darbinieku. Viņas Latvijā – bieži vien sievietes vadošos amatos, ar labu karjeru, bet viņi – glīti puiši, taču slauka grīdas… Ir jāmeklē cilvēks, kas atbilst jūsu līmenim, izglītībai.
– Kā šis dzīves pagrieziens ietekmējis tavu karjeru?
– Pirmo gadu pēc kāzām vispār paņēmu brīvu, gribēju mieru. Ahmeds teica: «Redzu, ka esi ļoti nogurusi, atpūties!» Braukājām pa Ēģipti, man viss bija tik interesanti, pabijām vietās, kur tūristus neved. Pēc gada lēnām atgriezos pie darbiem, bet vien tik, cik savam priekam.
– Tagad esi arī uzņēmusies apvienot latviešu diasporu Ēģiptē?
– Hurgadā iesaistījos 18. novembra pasākuma rīkošanā latviešiem un tad arī sapratu – ir jādara! Pagaidām man ir izdevies apzināt trīsdesmit trīs latviešus Ēģiptē, daži ieradušies nesen, citi te dzīvo jau diezgan. Bet tie vēl nav visi, jābūt vairāk. Ir tūrisma jomā nodarbinātie, pasniedzēji, mājsaimnieces – gan latvieši, gan jauktās latviešu-ēģiptiešu ģimenes. Tām ļoti noderētu valodas nodarbības, vasaras nometnes bērniem. Gribu apvienot šejienes latviešu bērnus – lai viņi sapazīstas, lai ir kontaktā, lai jūtas Latvijai piederīgi!
– Kāda Ēģiptē ir sievietes loma sabiedrībā, ģimenē?
– Ir modernie ēģiptieši – un arī mēs sevi pie tiem pieskaitām –, kad sievietes daudz strādā, ir biznesā – tā ir viņu izvēle. Bet ir reliģiozas ģimenes, kur jāievēro tradīcijas, sievietēm ir aizklāta seja. Lai arī vīra uzdevums ir pelnīt naudu un uzturēt ģimeni, tomēr kopumā man radies iespaids, ka te ir matriarhāts – vīrieši ļoti ciena savu sievieti, dzimtas turpinātāju. Ja sieva kaut ko vēlas – vīrietim tas ir jāizpilda. Mans vīrs man ir teicis: tu man pārāk maz prasi!
Ja ēģiptiešu sieviete ieiet zeltlietu veikalā, viņa bez zelta ārā neiznāks – vīram tas būs jānopērk.
– Tagad esi iemācījusies ieiet veikalā un pateikt, ko tu gribi?
– Nu, dažkārt vēl joprojām ir grūti ar šo (smejas). Vīrs to īsti neizprot, veikalā viņš man saka: tev vajag šo kleitu, šo, šo. Atbildu – pag, man tak jau ir kleitas, bet nu labi, varam kaut ko nopirkt. Ahmeds uzstāj: nē, būs vairāk jānopērk, tā nevar iet ārā no veikala! Vīrieši lutina savu sievieti, kaut, protams, gan jau dzīvē ir dažādi stāsti. Bet skaidrs ir viens – es te jūtos ļoti komfortabli kā sieviete, kas tiek mīlēta, apčubināta un kurai no acīm nolasa visas vēlēšanās. Godīgi sakot, stress ir beidzies, veselība sakārtojusies, iestājies miers.
– Ko mīlestība dara ar cilvēkiem!
– Protams (smejas). Esmu cita. Pirms satiku Ahmedu, man jau bija nopietnas veselības problēmas – no pārstrādāšanās, nemitīgiem lidojumiem, atbildības. Un es sev noformulēju – gribu dzīvot, un tāpēc man jāmaina dzīve! Un kaut kā viss nāca… tieši īstajā laikā un īstajā vietā.
– Kāda Ēģiptē ir attieksme pret šķiršanos?
– Šķiršanās ir dārgs process. Ja vīrietis iet prom no ģimenes, viņam jāmaksā uzturnauda gan bērniem, gan sievietei. Vīrietis nemaz nevar apprecēties, ja viņam nav sava dzīvokļa vai mājas, kurp atvest savu sievu. Savukārt, kad tēvs aiziet no šīs pasaules, dēls saņem septiņdesmit procentu un meita trīsdesmit procentu viņa īpašumu. Dēlam tiek vairāk, jo viņš tālāk uzturēs savu ģimeni, bet meitu – viņas vīrs. Tāda te ir sistēma.
– Forši, ka dzīve ap četrdesmit apmet kūleni un tikai uzņem apgriezienus!
– Laimi nevar nokavēt! Katram cilvēkam ir tas mirklis, kad laime –agrāk vai vēlāk – notiek. Atceros, Latvijā daudziem par mani bija viedoklis – nuja, tevi jau interesē tikai bizness. Daudziem bija šoks, kad es pēkšņi apprecējos, pārvācos uz Ēģipti. Man teica: «Nu, liksi lakatu galvā? Varbūt vairs nemaz no mājas ārā netiksi, būs tev jākļūst par musulmani!» Nē, esmu laimīga. Un joprojām esmu kristiete. Protams, ir jāstrādā, jāattīstās, pašlaik mācos arābu valodu.
– Morāle laikam tāda: kad dzīvē pārmaiņas ir neizbēgamas, ļaujies tām!
– Noteikti! Esam kopā jau četrus gadus. Mana latviešu ģimene atbrauc šurp, nodzīvo mēnesi un negrib braukt prom – jo viņi te jūtas tik ļoti labi. Ahmeds savukārt ir pieņēmis mūsu tradīcijas, kopā svinam latviešu svētkus. Jāņos pinām vainagus, lecam pāri ugunskuram. Viņš dievina mūsu zaļumballes, mācās latviešu valodu. Man tas ir svarīgi! Pēc smagiem periodiem vienmēr nāk kaut kas labs. Nenožēloju nevienu mirkli! Man arī ģimenē saka, ka es esmu pilnīgi cits cilvēks. Man tagad ir laiks padomāt, mācīties, mīlēt sevi un pasauli. Vairs nav savilktās sejas, rūpju rievu. Saulīte arī palīdz!
– Mēs, latvieši, šobrīd ļoti skumstam pēc saules. Kāda ir tūrisma situācija Ēģiptē?
– Protams, vīruss ir arī šeit, tiek ievēroti piesardzības pasākumi, tomēr tūrisms tiek stimulēts, sevišķi kūrortos. Taču gribu uzsvērt: atpūta kūrortā – tas, protams, ir labi, bet Kaira drīzumā būs topa galamērķis pasaulē! Kā te atjauno, būvē un tīra! Jūnijā atvērsies jaunais Ēģiptes Vēstures muzejs, kas būs lielākais arheoloģiskais muzejs pasaulē. Top jaunais Lotosa tilts pāri Nīlai, pasaulē garākais vanšu tilts, pašiem sava panorāmas acs jeb Cairo Eye un kas tikai vēl ne. Vispār – dzīve kā košums!
