– Kad jūs sapratāt, ka jāsāk ar sevi draudzēties?
– Stipri šaubos, ka tas notiek, no rīta dzerot kafiju: «O! Man tagad sevī jāieklausās!» Pārsvarā tie tomēr ir biezi brīži dzīvē. Man tā bija personīgā krīze 90. gadu beigās, kad biju apprecējusies, izšķīrusies un vienā dienā attapos, ka esmu totāli nelaimīga, ar izteikti depresīvām iezīmēm.
Dzēru antidepresantus, no kuriem man galva kļuva kā vate.
Sapratu, ka to negribu, ka jāmeklē psihoterapeita palīdzība. Es vairākas reizes esmu gājusi terapijā, bet pirmā reize bija vissatricinošākā. Tajā nonācu pie secinājuma, ka mani neviens neizglābs, ka iemesls dzīvot un kaut ko gribēt ir jāmeklē sevī.
– No kurienes jums ir šis stiprais kodols? Jo mēs jau bieži zinām, kā vajadzētu, bet tik un tā nedarām.
– Nezinu. Man nav atbildes. Es ik pa laikam dzirdu: nu tu gan labi izskaties! Tev jau gēni labi! Un es tik māju ar galvu – gēni, gēni… To, kādas kārtis mums dzīve iedala – kādā valstī piedzimstam, kādiem vecākiem, kādi notikumi nāk mums priekšā –, diez vai varam tā ļoti ietekmēt. Taču mūsu ziņā – kā mēs šīs kārtis izspēlējam. Mana ticība un pārliecība: lai kādā situācijā mēs būtu, vienmēr ir iespēja kaut mazliet to vērst par labu. Līdzīgi kā par tiem gēniem, man bieži saka: jā, tev gan ir baigā disciplīna! Par šo arī esmu domājusi. Pēc savas būtības neesmu baigi čaklā, drīzāk stāsts ir par to, ka vajag ļoti skaidri saprast – kāpēc man kaut ko vajag? Esmu tāda pētniece un racionalizatore – meklēju veidus, kā pēc iespējas vieglāk sasniegt to, ko man vajag. Jo kas ir disciplīna? Skaļš vārds mazām lietiņām, ko tu katru dienu regulāri dari. Esmu arī ar šo izeksperimentējusies, iemetot sevi pārspīlētā izaicinājumā, bet tā tas nestrādā. Tāpēc sāc vingrot ar vienu minūti. To var katrs, un tā var ar jebko. Tādā veidā lēnām ej uz priekšu. Esmu pārbaudījusi, ka tas darbojas un ka tā var kaut ko arī sasniegt. Piemēram, būt labā fiziskā formā. Tagad vecuma grupa ir tāda, kāda tā ir, un es ļoti jūtu, ja kādu rītu neesmu izstaipījusies. Tāpēc man ir svarīgi būt ar sevi kontaktā gan galvas līmenī, ar sevi sarunājoties, gan fiziskā ķermenī – es skenēju, es klausos, kur man ir diskomforts un ko es ar to varu darīt.
– Un nekāda vīna vakarā, kad sevi gribas pažēlot?
– Neesmu nekāda supersieviete. Skaidrs, ka ir vājuma brīži. Bet zini – ja uznāk tas vājums un čīkstulēšanās, vajag sevi arī kādreiz palutināt. Galvenais – to nedarīt pārāk ilgi, jo tas atkal var kļūt par ieradumu. Pēdējā laikā aizvien vairāk novēroju, ka saguruma, vājuma un grūtie brīži ir atkarīgi no tā, man ir spēks vai nav, jo esmu pārstrādājusies, neizgulējusies.
Ja no rīta pamostos un man ir enerģija – es varu tikt pāri jebkam!
Tas ir arī iemesls, kāpēc varu sevī atrast motivāciju katru dienu darīt tās mazās lietiņas, kuras saucam par disciplīnu. Taču tāpēc jau ir jāuzlauž tā sava mātes plate, lai saprastu, kas der un strādā tieši man.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!