Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Riktīgs Šveices nazītis
«Ja dzīvi varētu iztēloties kā milzīgu skapi ar tūkstošiem mazu plauktiņu, kuru durvis būtu aizslēgtas, man gribētos ikvienu no tām atslēgt. Man vajag izbaudīt visas izjūtas. Varbūt tie ir sevis meklējumi, lai dienas beigās es saprastu, ko man patīk darīt vislabāk,» par sevi PDz atzīst digitālā satura veidotāja Nansija Garkalne. Savu teikto viņa apliecina ar darbiem, visur metoties iekšā. Izmantojot skatuves vārdu Tikasha Sakama, viņa dzied kopā ar Justu, nofilmējusies šausmu filmā Lietuvēns, sākusi vadīt jaunu TV4 raidījumu Runa:jam un piedalās TV piedzīvojumu šovā Ekvadora uz Ekvatoru.
Ar Justu radītā dziesma Atslēdziņas šobrīd iekļuvusi 25 aizvadītā gada skanīgāko Muzikālās bankas dziesmu vidū. Vaicāta par skatuves vārdu Tikasha Sakama, viņa atbild: «Negribējās, lai Nansija Garkalne asociējas tikai ar mūziku. Darbojos dažādās jomās, tādēļ mūzikā izvēlējos iet ar jaunu skatuves vārdu. Nereti mūzikā ir ir tendence saukt sevi savā vārdā, man gribējās kaut ko oriģinālāku. Šis skatuves vārds manā galvā dzīvoja jau ilgus gadus, un bija sajūta – pienāks brīdis, kad man būs šis vārds jāizmanto. Tolaik nesapratu, kāds gan tam sakars ar manu dzīvi. Tagad laikam saprotu, bet pagaidām šī vārda nozīmi gribu vēl paturēt noslēpumā,» noslēpumaina ir Nansija.
Dziesmā viņai uzticēta bekvokālistes loma, taču Nansija ir apņēmības pilna klausītājus pārsteigt arī ar solo projektu.
«Jau divus gadus marinēju savu dziesmu. Tā ir diezgan depresīva, bet par šobrīd aktuālu tēmu. Daudzi, kas to dzirdējuši, ir apraudājušies. Ir tapusi arī jauna dziesma kopā ar Justu, kura šogad piedalās Supernovā. Mēs esam sadziedājušies,» atzīstas Nansija. To apstiprina arī Justs, kurš viņu dēvē par sirdsdraudzeni. «Paslepus kopā esam dziedājuši jau sen, taču Nansija šo savu apslēpto talantu diezgan ilgi no visiem slēpa. Viņa ir kā Šveices nazītis. Ko tik nevar izvilkt no Nansijas ārā,» teic Justs.
Domāja, ka jāizsauc ātrie
Pagājušā gada izskaņā jauniete piedzīvoja ugunskristības kinolauciņā, debitējot galvenajā lomā šausmu filmā Lietuvēns. Viņas atveidotās varones Ievas bijušā drauga Kārļa lomā iejūtas aktieris Igors Šelegovskis, ar ko Nansiju romantiskas attiecības vieno jau gadu. «Filmēšanas laukumā viņš bija nevis mans mīļcilvēks, bet Kārlis. Nodalu darbu no privātām attiecībām. Biju pat visiem kino cilvēkiem pieteikusi, ka nevēlos satikties ar Igoru pirms kopējās ainas nofilmēšanas,» atminas Nansija.
Par nokļūšanu kinolauciņā viņa teic, ka nereti izteikusies, cik ļoti grib izmēģināt kinojomu. Un pēkšņi vienu dienu feisbukā saņēmusi vēstuli no režisores, kuru mazliet pazina. Režisore rakstīja: «Čau, mēs uzņemam filmu. Vai tev būtu interese piedalīties?» Mana reakcija bija: «Beidzot Visums mani ir sadzirdējis!»
Filmēšana notikusi augustā netālu no Cēsīm, kāda meža mājiņā. «Viss notika mērkaķa ātrumā, vien četrās dienās, kas manu pirmo filmēšanās reizi padarīja vēl izaicinošāku. Tagad šo laiku atceros ar pozitīvām atmiņām, taču toreiz piedzīvoju arī brīdi, kad likās – manis dēļ visu vajadzēs apturēt,» bilst viņa. Tas bijis dramatisks notikums, pēc kura filmēšanas komanda domājusi: iespējams būs jāsauc ātrie.
«Viss bija slikti. Es kādā brīdī attapos gultā pilnīgi bāla ar sajūtu, ka tūlīt ģībšu. Sakrita vairāki faktori. Man uzticētais tēls bija psiholoģiski sarežģīts, turklāt pilnīgi pretējs man. Es pēc dabas esmu pozitīvi noskaņota, taču mana varone Ieva nepārtraukti bija drūma ar noslieci uz negatīvo. Četras dienas no vietas iemiesoties šādā tēlā bija mentāli izaicinoši. Biju arī maz gulējusi un enerģijas uzturēšanai izdzērusi kādas četras kafijas un tikpat enerģijas dzērienu. Ainā, ko tobrīd filmējām, manai varonei mugurā bija balta kleita, kuru vajadzēja sasmērēt, lai izskatītos, it kā Ieva būtu kritusi. Teicu režisorei: «Nu, tad ejam krist pa īstam!» Mēs arī gājām, un es kritu vienreiz, otrreiz, trešo reizi.
Beigās laikam uzdauzīju sev smadzeņu satricinājumu, jo kļuva ļoti slikti. Sākās riktīga migrēna.
Neatceros, ka man būtu tik šausmīgi sāpējusi galva. No sāpēm vairs neturējos kājās, gultā pusdzīva nomētājos kādu stundu, taču sapratu – laiks ir nauda. Kino katra minūte ir zaudējums, tādēļ šaustīju sevi – ārprāts, cik esmu slikta, izbojāju filmēšanu. Saņēmos, izgāju ārā un trīs reizes, piedodiet, izvēmos,» piedzīvoto atminas Nansija. Pēc tā viņa atgriezusies filmēšanas laukumā un teikusi: «Maucam!» Visi bijuši šokā. «Jo tikko bezspēkā purinājos gultā. Man teica: «Nu, nē, Nansija!» Taču uzstāju, ka esmu gatava. Kāds no malas vēl ņirdza: «Ha, tevi nav pat jāgrimē.» Jo es jau biju balta kā zombijs ar ziliem riņķiem zem acīm. Man nebija arī nekas jātēlo, jo tobrīd jutos ļoti slikti. Viss sanāca ar pirmo reizi – filmā izskatos brīnišķīgi šķebinoši,» nosmej viņa.
Visu laiku nav gana
«Šobrīd lielākais izaicinājums ir tas, ka man visu laiku nav pietiekami, nav gana. Šī iemesla dēļ dažkārt sanāk sagrābties par daudz darbu.Mana gribēšana un ambīcijas ir lielākas, nekā cilvēks fiziski var izdarīt, un diennaktī ir stundu. Mācos tajā visā atrast balansu,» stāsta Nansija, kura TV raidījumu vadīšanu apvieno vēl ar publikas iekustināšanu.
«Pagājušā gada beigās uzstājos gandrīz 8000 cilvēku lielas auditorijas priekšā.
Lai nodotu uguņus un noturētu tik daudz cilvēku uzmanību, nepieciešama baigi lielā jauda. Enerģijas ziņā tā ir mazliet kā nomiršana, jo pēc tam mājās esmu pilnīgi pagalam. Vajag vairākas dienas, lai atjaunotos enerģijas rezerves,» atzīst Nansija.
Daudzo pasākumu virpulis, kurā pērn tikusi ievilkta, viņai licis apjaust, ka ir pietuvojusies ļoti tuvu izdegšanas robežai. «Es laikus to noķēru, un šobrīd uzmanīgi sekoju līdzi tam, kā jūtos. Ik pa brīdim ar sevi aprunājos. Pajautāju sev, vai tas, ko daru, ir O.K.. Vai reāli to varu, vai tomēr ne. Mani uzlādē daudzie darbi, ko veicu, bet nepieciešama arī vienkārša pabūšana uz vietas. Pasaules apstādināšana. Smeļos enerģiju arī nekā nedarīšanā,» tā Nansija.
Nansija Garkalne
