Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
2
-
0
-
3
-
0
-
«Man ir endoprotēze gan gūžai, gan celim, arī mugura ir sabeigta. Visa veselība ir atdota sportam,» intervijā PDz pirms trim gadiem atklāti stāstīja leģendārā basketboliste, kura, par spīti tam, ka pārvietojas ar spieķīti, nav zaudējusi dzīvesprieku.
Vajag privāto miesassargu
«Man bija lauzta kāja, un tai tika ielikta endoprotēze – gan gūžai, gan celim. Arī mugura ir sabeigta, tāpēc ar spieķi iet man ir vieglāk. Bet labi, ka es vēl staigāju. Labi, ka kustos un eju, nesēžu ratos un neguļu,» sarunā ar PDz optimistiski paziņoja izcilā basketboliste Latvijas Olimpiešu sociālā fonda vadītāja Uļjana Semjonova. «Jā, es vēl joprojām strādāju – rūpējos par sporta veterāniem. Mani neviens nelaiž prom. Visi veterāni tur mani aiz rokas un saka – Uļa, mīļā, paliec! Jo kamēr būsi tu, tikmēr par mums kāds rūpēsies.
Jaunie sportisti tagad naudiņu var nopelnīt, taču mēs savā laikā neko nenopelnījām.
Tagad saņemam sporta veterānu pensiju. Kad visa veselība ir atdota sportam, dzīve nav salda,» stāsta Uļjana.
Daudz prieka Uļas dzīvē ienes apziņa, ka leģendārās basketbolistes talanta cienītāji viņu nav aizmirsuši. Īpaši spilgti to izbaudījusi, savulaik apmeklējot Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības pārbaudes spēles Arēnā Rīga. «Jutu, ka publika mani vēl joprojām ļoti mīl. Kā es smējos – lai varētu iziet no zāles, man vajag privātos miesassargus, kas mani pavadītu līdz mašīnai.
Protams, tas, ka mani vēl joprojām atceras, ir ļoti patīkami. Tieši šā iemesla dēļ es nepaliku dzīvot nevienā citā valstī. Esmu piedzimusi Latvijā, izaugusi Latvijā un izvēlējos arī savu atlikušo mūžu nodzīvot Latvijā. Šī ir mana zemīte, kuru ļoti mīlu,» vaļsirdīgi atzīstas leģendārā basketboliste.
Savas sporta karjeras laikā viņa ir izcīnījusi neskaitāmas medaļas, balvas un godalgas, bet vienu izcelt viņa negrib. «Katra medaļa ir nopelnīta ar smagu darbu un sviedriem. Esmu uzņemta trijās Slavas zālēs – divās Amerikā un vienā Eiropā. Par katru apbalvojumu esmu bijusi ļoti priecīga un laimīga. Šobrīd savas medaļas vairs neskaitu. To man varētu būt vairāk nekā četrdesmit.»
Porziņģa veiksmes numurs
Neaizmirstamus mirkļus Uļjanai sagādājusi nejaušā tikšanās ar mūsu NBA zvaigzni Kristapu Porziņģi. «Satikos ar viņu pirmo reizi dzīvē. Viņš fotografējās ar bērniem, dalīja autogrāfus. Es sēdēju netālu, tāpēc mana draudzene piegāja viņam klāt un teica – Kristap, tur sēž Uļa, viņa grib ar tevi sasveicināties. Viņš laipni atbildēja – labi, es tūlīt atnākšu. Un arī atnāca pie manis.
Viņš ir ļoti sirsnīgs puika. Nevienam neko neatsaka. Nav iedomīgs. Lai visi būtu tādi kā viņš! Jo viens otrs tāds savā laikā nebija. Piemēram, Biedriņš.
Bet Kristapiņš ir malacis! Kā sportists man viņš ļoti patīk. Teicu viņam – paldies, ka tu izvēlējies spēlēt ar manu 6. numuru! Es ar 6. numuru TTT (Latvijas sieviešu basketbola klubs TTT Rīga – PDz) nospēlēju 24 gadus.
Atgādināju Kristapam, ka 6. numurs ir ļoti laimīgs, un novēlēju veiksmi ar to arī turpmākajā karjerā. Starp citu, PSRS izlasē 18 gadus nospēlēju ar 10. numuru. Savulaik arī Valdis Valters spēlēja ar 10. numuru,» atminas Uļjana.
Taujāta, kā vērtē Kristapa spēles stilu, izcilā basketboliste teica: «Pirmām kārtām viņam ir augums. Viņš ir ļoti viegls un labi lec. Viņam ir ļoti mīksts metiens, un viņš var mest tālu. Viņam ir arī ļoti laba metiena tehnika. Ne jau velti viņš spēlē NBA! Protams, viņam ir arī liels talants. Ir daudz garu basketbolistu, taču neviens no viņiem nespēlē kā Kristaps. Ir sajūta, ka Kristaps jau ir piedzimis ar basketbolista talantu. Var redzēt, ka viņam ir milzīgas dotības.»
