Babuļa, tu esi vislabākā!
Mīlestība savā laikā Uļu varēja aizvest projām no Latvijas. Viņa tad dzīvotu pārtikušu dzīvi ārzemēs. «Bet tā nebūtu vairs mana dzīve. Manējā bija te, Latvijā. Nu, kā es varēju pamest savus vecākus? To es nespēju. Kad tētis nomira, mammu laukos vienu atstāt nevarēju. Paņēmu viņu pie sevis uz Rīgu. Te viss viņai bija svešs. Vienmēr teica: «Oi, meitiņ, tu tikai neapvainojies! Man pie tevis ir ļoti labi, nekā netrūkst. Ko tikai pasaku, tu uzreiz sagādā, bet tik un tā jūtos te kā svešā malā. Gribu uz mājām.» Ziemu pie manis pārlaida un pavasarī lūdzās, lai vedu atpakaļ uz laukiem. Pēdējos gadus gan, kad bija pavisam slima un vārga, no Rīgas vairs prom nebrauca. Un ar to personīgo dzīvi bija tā – nekad jau tai nebija laika. Astoņpadsmit gadi PSRS izlasē, mēnešiem ilgi projām treniņnometnēs.
Redzēju, kā mocījās meitenes, kurām mājās palika vīri. Tur notika visādas drāmas un traģēdijas.
Neuzticība, asaras un šķiršanās. Kad meitenes raudāja, stāstīja par savu dzīvi, domāju: cik labi, ka man nav tādu pārdzīvojumu. Tuva cilvēka nodevība ir šausmīgi smaga. Tad jau labāk dzīvot vienai. Vismaz sirdssāpju nav. Taču viena es nekad neesmu bijusi. Tagad man ir māsas mazmeitiņa, par kuru rūpēties. Kalērijai ir pieci gadi. Kad viņa ir pie manis, vakaros ierāpjas manā gultā, pieglaužas un saka: «Babuļa, tu esi vislabākā! Es tevi ļoti mīlu! Ļoti, ļoti!» Brīnišķīga meitenīte, mans prieks un laime. Mana māsa ir mirusi, viņas meita viena audzina Kalēriju. Piecus gadus strādāja Maskavā. Kad atgriezās, Kalērijas tēvs palika tur. Un man tagad ir mazmeitiņa, par ko rūpēties.
Man ir bijis ļoti labs dzīves gājums. Ko vēl vairāk cilvēks var vēlēties? Es nezinu veiksmīgāku dzīvi par manējo. Tik daudzi cilvēki mani ir darījuši laimīgu. Un tā ir vēl arvien.»