Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uļa, kāpēc tu sevi nemīli?
«Es patiešām sevi nemīlu. Un to man vienmēr pārmet. Visi kliedz: «Uļa, padomā taču arī par sevi! Parūpējies par sevi!» Nu, neesmu es to nekad mācējusi. Tāda bija mana mamma, tāds tētis. Tikai par citiem domāja. Par sevi – nekad. Kad atbraucu no sacensībām, uzreiz skrēju pie saviem vecākiem uz laukiem. Gribējās būt pie viņiem. Kaut divas trīs dieniņas kopā padzīvot. Tēvs mani prombraucot pavada uz autobusu un prasa: «Meitiņ, tev varbūt vajag naudiņu? Es tev vismaz ceļam iedošu.» – «Tēti, nu ko tu runā! Es taču algu saņemu, jums palīdzu.» – «Bet varbūt tev tāpēc tagad kabatiņa tukša. Vilcienam iedošu.» Tētim pensija bija četrdesmit rublīšu, bet viņš vienmēr pajautāja, vai bērniem nevajag kādu rublīti līdzi iedot. Un to mēs, visi bērni, no saviem vecākiem esam iemācījušies uz mūžu – palīdzēt citiem. Trīs vien no sešiem vairs esam palikuši. Jaunākais brālītis dzīvo Krāslavā, otrs – vecāku mājās Medumos. Grūti viņiem iet, bet, kad gribu palīdzēt, – nē, nē, mums neko nevajag! Par sevi padomā! Veselību esi sabeigusi.»
Kad Uļai saku – vai traumas un sāpes nav pārāk augsta maksa par sportam atdoto dzīvi, viņa iebilst: «Kad tagad veselu gadu staigāju uz Traumatoloģijas slimnīcu, gaidīdama, kad mani paņems uz operāciju, redzēju, ka tādu cilvēku kā es ir ļoti daudz, un viņi nebija sportisti. Ko var zināt, kā būtu, ja es darījusi ko citu. Varbūt mana veselība būtu vēl sliktāka. Tāpēc es sportu tajā, kāda esmu, nevainoju.»
2006. gada 16. jūnijā ārstu konsilijs apstiprināja, ka Uļai steidzami vajadzīga operācija. «Sāpes bija tik šausmīgas, ka es burtiski rāpoju. Paiet nevarēju. Šogad 21. jūnijā mani beidzot uzlika uz galda, un dakteris Pēteris Studers traumās ir patiešām brīnišķīgs speciālists. Mans lielais paldies viņam. Vēl jau man jāoperē otra gūža un kreisās kājas celis – liks tajā iekšā dzelžus, jo tagad kauls pret kaulu rīvējas un sāpes ir neaprakstāmas.
Bet ko mēs te par sāpēm runājam! Citiem ir vēl lielākas nelaimes un ciešanas.
Braucu pie saviem vecīšiem – bijušajiem sportistiem – un redzu, ka daudziem liktenis bijis daudz nežēlīgāks. Taču pasēžu pie viņiem, parunājos, galviņu paglaudu, sabučoju, un viņi ir tik laimīgi par mazumiņu. Ka viņus atceras, ka Olimpiešu sociālais fonds viņiem palīdz. Redzu, ka tas, ko daru, viņiem vajadzīgs, un tas man dod tādu sparu un enerģiju, ka pašas sāpes aizmirstas.
Kad pati sportoju, mums komandai bija administratore. Skatījos, kā viņa visu organizēja, sarunāja, un domāju – es arī tā gribētu. Treneres darbs mani nevilināja. Nejutu, ka tas ir mans, bet administratīvais gan. Ja redzu, ka varu palīdzēt cilvēkiem, nu kur vēl lielāka laime! Dieviņš mani toreiz laikam jau sadzirdēja, un pēc gadiem, kad pati biju kā no laivas izmesta, kad pēc aiziešanas no sporta man nebija pilnīgi nekā, liktenis iedeva šo darbu. Latvija vēl nebija brīva, bet jau atjaunoja Latvijas Olimpisko komiteju, un Vilnis Baltiņš un Aldons Vrubļevskis mani aicināja veidot fondu, kas palīdzētu vecajiem sportistiem. Sākumā teicu – nē, nē, nē, es to nevaru! Nekad neesmu meklējusi naudu, nemāku to darīt. Viņi mani burtiski piespieda: «Tikai tu, Uļa, vari to izdarīt! Tev ir vārds. Tevi ciena. Tev tic.» Tad vēl bija lielās rūpnīcas, kas mums iedeva pirmo naudiņu. Arī cilvēki bija atsaucīgāki. Tagad tādus ziedojumus vairs nesavāktu, tāpēc paldies valdībai, ka Olimpiešu sociālajam fondam finansējumu dod valsts. Un tas ir pareizi, jo tie cilvēki savu jaunību, spēkus un veselību ir atdevuši par Latviju.»
Uļa aizraujas un par savu tuvo ikdienu, kuras būtība – palīdzēt citiem –, stāsta mirdzošām acīm. Mans jautājums, vai sirds nesāp, ka viņas slava netika atalgota ar atbilstošu atalgojumu un citā valstī vai citos laikos viņa būtu miljonāre, Uļu mazliet uzjautrina. «Un ko es ar tiem miljoniem darītu? Neesmu nekad par tiem sapņojusi. Dzīvotu villā pie okeāna un sauļotos? Kam man tas? No garlaicības nezinātu, kur likties. Ja nu vienīgi pie tādas dzīves nebūtu tik slima. Varētu ārstēties. Bet es sevi neapgrūtinu ar domām, kā būtu, ja būtu. Ir tā, kā ir.»
