Uļjana Semjonova: Es pa­tie­šām se­vi ne­mī­lu. Un to man vien­mēr pār­met

Pa­loč­ka vi­ru­ča­loč­ka

Astoņpadsmit gadus Uļa nospēlēja PSRS izlasē. Savu komandu, meitenes no dažādajām tolaik padomju republikām, Uļa atceras ar lielu sirsnību. «Izlasē mani ļoti mīlēja. Ja man kāds pāri nodarīja, nedod Dievs, viņas manis dēļ bija gatavas nezin uz ko. Par mani viņas vienmēr teica: «Naša paločka  viručaločka!» Par Lastočku sauca. Vakaros viesnīcā visas sanāca manā istabiņā. Ja kādu meiteni meklēja un viņas savā numurā nebija, uzreiz bija skaidrs – pie Lastas aizgājusi. Meitenes pie manis tiecās kā pie magnēta. Kad pēc treniņnometnēm vai čempionātiem krāmēju čemodānus un braucu mājās, teicu: «Viss! Vairāk izlasē nespēlēšu. Tik ilgi prom no mājām. Tāda dzīve pārāk grūta.» Meitenes saskrēja apkārt: «Uļa, lūdzu, tikai nepamet mūs! Ko mēs bez tevis?!» Un es atkal braucu. Dzīvojām briesmīgās viesnīcās Sverdlovskā, Novosibirskā. Gultas vien jau bija kaut kādas šausmas. Meitenes jautāja: «Uļa, kak ti spiš?» Metru astoņdesmit garam cilvēkam tās bija par īsām.

Mēs ņēmām līdzi skrūvgriežus un skrūvējām nost gultas galus, likām klāt ķeblīšus.

Kad galīgi nevarējām izturēt, likām uz grīdas matračus un gulējām uz tiem. Vienīgi ārzemēs jutāmies kā cilvēki. Tur visur bija garas, platas, lielas gultas. Bet arī visas tās grūtības bija tikai sadzīves sīkumi, kurus uzņēmām ar humoru. Tos laikus atceroties, domāju, ka tajos bija liela romantika. Mēs, TTT meitenes, kad staigājām ārzemēs pa veikaliem, pie pārpildītajiem pārtikas stendiem rijām siekalas un nevarējām saprast, kāpēc cilvēki nevar vien izvēlēties, ko ņemt, – pēta un cilā. Maija Saleniece reiz teica: «Ja man būtu nauda, es nopirktu veselu kilogramu banānu un uzreiz visus apēstu!» Tik ļoti mums gribējās tā, kā te nebija, taču naudiņas vienmēr bija maz. Varējām tikai noskatīties uz to pārpilnību, kas bija pasaulē.»

Nākamā lapa