Rīga +7°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Spēlē ar lauztu potīti
Spānija Uļas kartē būtu iezīmēta īpaši. Tieši pirms divdesmit gadiem viņai bija parakstīts līgums ar Spānijas klubu Tintoretto. Latvija vēl nebija brīva, un par Uļu kontraktu noslēdza Maskavā. Izspieda Uļu kā citronu. No kontrakta summas – četrdesmit pieciem tūkstošiem dolāru par pusgadu, tiem laikiem ļoti lielas summas – Uļa nesaņēma neko. «Es pelnīju naudu Maskavai, viss aizgāja viņiem. Man bija jāiztiek ar grašiem – četrsimt dolāriem mēnesī. Nebija, par ko paēst. Jāiet laukumā, spēka nav. Kad spāņi to uzzināja, bija šokā. Nesaprata – kā tas var būt? Man taču ir kontrakts par lielu summu. Bet tā tas bija. Oi, negribu to visu atcerēties! Es nedzīvoju ar sliktām atmiņām. Tikai ar labām. Spānijā mani uz rokām nēsāja. Komanda tikko no pirmās līgas bija tikusi augstākajā. Kā sākām spēlēt, tā uzvarējām. Es viņus izvilku uz otro vietu.
Ja nebūtu salauzusi potīti, mēs varējām būt Spānijas čempiones. Es ar visu savu traumu trīs mēnešus nospēlēju.
To kauliņu, kas potītē bija atlauzts, vēl astoņos gabalos sadrupināju. Sāpes bija šausmīgas. Kad atbraucu mājās un profesors Viktors Kalnbērzs mani operēja, viņš skatījās uz mani kā uz parādību un teica: «Tādu varonību es nesaprotu. Visos semināros un lekcijās man tagad būs ko stāstīt.» Viņš bija redzējis kosmonautus un karavīrus, kas gāja pāri ļoti augstām izturības robežām, bet tāds gadījums kā es viņam bija pirmo reizi. Vai jūs domājat, ka Maskava, kurai pelnīju naudu, to novērtēja? Nē! Viņi man pēc tam vēl uzbruka, ka esmu izjaukusi viņu plānus. Oi, nē! Labāk par to nesākt runāt. Esmu gribējusi to visu aizmirst.
Kad pārgurusi atgriezos no pasaules čempionāta, kur spēlēju PSRS izlases sastāvā, man Maskavā pat lidmašīnas biļetes uz to dienu neiedeva. Trīs dienas bija jāsēž Maskavas lidostā un jāgaida savs reiss uz Rīgu. Bet kā mani sagaidīja Rīgā, kad ar zelta medaļu atgriezos no olimpiskajām spēlēm Monreālā! Kāpu lejā pa lidmašīnas trapu, un cilvēki man zem kājām meta rozes. Redziet, es, to atceroties, vēl tagad raudu. Man bija pilna māja ar rozēm. Kā karaliene starp tām sēdēju.
Tā mīlestība, kuru no cilvēkiem saņēmu un vēl joprojām Latvijā saņemu, laikam ir dārgākais, kas man pieder.
Nu jau maz eju kājām, jo ir grūti, bet katru reizi, kad esmu uz ielas, cilvēki nāk man klāt, saka paldies, roku paspiež, novēl veselību, jo īpaši pateicas par to, ko tagad daru – rūpējos par mūsu vecajiem sportistiem. Es nezinu, vai kāds vēl ir izjutis tik lielu mīlestību. Tā man ir nākusi līdzi no bērnības, no maniem vecākiem. Viņi vienmēr pārdzīvoja par mani. Atceros, kad es TTT komandā spēlēju savā pirmajā Eiropas kausā, spēli rādīja pa televizoru. Mums laukos televizora nebija, bet bija kaimiņam. Tētis un mamma pameta visus darbus un skrēja pāri kalnam uz tām mājām skatīties manu spēli. Mūsu Uļa spēlē! Pa televizoru rāda! Tas maniem vecākiem bija liels notikums.»
